Vāķēdama mirušā vīra miesas, valdniece ielūkojās savas sirds dziļumos un mēģināja saprast, kāpēc gan viņu tik ļoti ienīst pašas dēls. Un viņa atrada atbildi. Patiesībā viņa to vienmēr bija zinājusi, tikai līdz šim ritam nebija gribējusi atzīt: viņa nebija laba māte. Nē, tāda viņa nekad nebija bijusi. Mīlestība pret Abgaru bija pārāk spēcīga, pārāk paģēroša — nekas un neviens, arī bērni, nedrīkstēja laupīt viņas uzmanību un rūpes, jo viss, ko viņa varēja sniegt, pienācās mīļotajam vīram. Maanu nebija vienīgais, viņa bija laidusi pasaulē vēl četrus bērnus — puiku un trīs meitenes. Zēns gan bija nomiris neilgi pēc dzimšanas, bet par meitām un Maanu viņa nekad nebija daudz interesējusies. Meitenes auga biklas un nerunīgas un ātri vien tika izdevīgi izprecinātas, lai stiprinātu savienības ar kaimiņzemēm. Valdniece pat īsti nepamanīja, ka meitas ir pametušas pili, — viņas acis gribēja redzēt tikai un vienīgi Abgaru.
Viņa klusēdama bija pacietuši vīra aizraušanos ar dejotāju Aniju, kura to aplaida ar nāvējošu slimību. Valdnieces lūpas neizrunāja nevienu pārmetuma vārdu, jo nekas nedrīkstēja aptumšot attiecības ar vīru.
Jā, viņa nebija atradusi laiku ne meitām, ne Maanu. Bet tagad bija par vēlu ko mainīt. Nāves stunda bija tuvu — nebija šaubu, ka Maanu liks viņu nogalināt. Pašas dēls, kas uzaudzis bez mātes mīlestības un rūpēm! Cik savtīga un akla viņa bijusi! Vai Jēzus to viņai maz piedos?
Istabas klusumu satricināja Maanu griezīgā balss.
— Es gribu redzēt savai tēvu, — viņš teica, kāpdams pār slieksni.
— Tavs tēvs ir miris.
Maanu pievērsa mātei izaicinošu skatienu.
— Tātad tagad cs esmu Edesas valdnieks.
— Jā, tu esi likumīgais valdnieks, un visi atzīs tavu varu.
— Marvuz! Ved projām valdnieci!
— Nē, dēls, vēl ne. Mana dzīvība ir tavās rokās, tomēr vispirms apglabāsim Abgaru kā valdniekam pienākas. Ļauj man izpildīt viņa pēdējās vēlēšanās, ko tev nolasīs galma rakstvedis.
Ticijs bailēs drebošu sirdi tuvojās, nesdams pergamenta rituli.
— Valdniek, Abgars man nodiktēja savu gribu.
Marvuzs pieliecās tuvāk jaunajam Edesas valdītājam un iečukstēja ausī dažus vārdus. Tas aplaida skatienu visriņķī un secināja, ka sardzes priekšniekam ir taisnība: te bija sanākuši kalpi, rakstveži, ārsti, sargi un galminieki, un visi gaidīja, kā beigsies šī draudīgā dēla un mātes saķeršanās. Nē, viņš nedrīkstēja dot vaļu naidam — vēl ne, un ne tik klaji. Tā viņš tikai pārbiedēs skatītājus, un tic nevis kļūs par padevīgiem pavalstniekiem, bet sāks dumpoties un rīkot sazvērestības, iekams viņš būs nostiprinājis savu varu. Valdniece atkal bija uzvarējusi. Maanu labprāt pats savām rokām būtu viņu nogalinājis uz līdzenas vietas, taču vajadzēja nogaidīt un cienīgi apglabāt tēvu.
— Lasi, Ticij, — viņš pavēlēja.
Un rakstvedis drebošā balsī sāka lasīt Abgara pēdējās pavēles. Maanu klausījās, zobus sakodis un dusmās pietvīcis.
Abgars pieprasīja, lai tiek sarīkota kristīga ceremonija un lai viss galms sapulcējas kristīgā svētnīcā un aizlūdz par viņa dvēseli. Šai aizlūgumā noteikti jāpiedalās arī valdniecei un Maanu. Valdnieka miesām jāstāv senākajā no Edesas kristīgajām svētnīcām trīs dienas un trīs naktis. Kad tās būs aizritējušas, valdnieces un Maanu vadītam gājienam jānogādā mirstīgās atliekas mauzolejā.
Ticijs, pabeidzis lasīt, noklepojās, uzlūkoja valdnieci un pievērsa skatienu Maanu. Tad izvilka no piedurknes vēl vienu pergamentu.
— Valdniek, ja tu atļausi, nolasīšu arī to, ko Abgars tev pavēl darīt, kad būsi pārņēmis varu.
Istabai un tuvējam gaitenim pārvilnīja izbrīna čuksti. Maanu niknumā grieza zobus, būdams pārliecināts, ka tēvs prasmīgi izlicis slazdus, no kuriem nebūs viegli izvairīties.
"Es, Abgars, Edesas valdnieks, savam dēlam Maanu, kurš pēc
manis kļuvis par valdnieku, pavēlu cienīt un godāt kristiešus, nekādi neapspiežot viņu ticību. Tāpat uzlieku viņam par pienākumu
gādāt par savas mātes un manas mīļotās sievas, Edesas valdnieces,
drošību. Valdniecei ir tiesības izlemt, kur viņa vēlas mājot turpmāk, savukārt jaunajam valdniekam jārūpējas, lai viņai nekā netrūktu un viņa baudītu savai augstajai kārtai pienācīgu dzīvi.
Tu, mans dēls, esi atbildīgs par to, lai visas manas pavēles uktu izpildītas. Bet, ja tu uzdrošināsies pārkāpt manas pēdējās vēlēšanās, Dievs tevi sodīs un tu neradīsi mieru ne dzīvē, ne arī pēc nāves."
Visu skatieni pievērsās jaunajam valdniekam. Maanu dusmās trīcēja, taču nepaguva ļaut tām vaļu, jo ierunājās Marvuzs: — Atvadīsimies no Abgara tieši tā, kā viņš lūdzis. Bet tagad visi atgriezieties pie darba.
Sanākušie pamazām atstāja valdnieka istabas. Valdniece, bāla un mierīga, gaidīja, kādu likteni viņai būs lēmis dēls. Kad pēdējais no galminiekiem bija prom, Maanu pievērsās mātei.
— Tu neiziesi no šejienes, iekams es tevi nesaukšu. Tu ne ar vienu nedrīksti sarunāties ne pils telpās, ne ārpus tām. Kopā ar tevi šeit paliks divi kalpi. Manu tēvu apglabāsim tieši tā, kā viņš mums lūdza. Tu, Marvuz, esi atbildīgs par to, lai visas manas pavēles tiktu izpildītas vārds vārdā.
Maanu straujiem soļiem devās prom. Valdnieka sardzes priekšnieks tuvojās vecajai valdniecei.
— Kundze, būs labāk, ja tu pakļausies jaunā valdnieka gribai.
— Es nedomāju tai pretoties, Marvuz.
Valdnieces skatiens bija tik nopietns un skarbs, ka Marvuzs kaunā nodūra acis un, klusi atvadījies, izsteidzās no istabas.
Maanu rīkojumi bija skaidrāki par skaidru: tikko Abgars būs apbedīts saskaņā ar viņa pēdējo gribu, tikko mauzoleja durvis būs aizzīmogotas, jaunajam valdniekam uzticīgie kareivji sagūstīs pilsētas kristiešu vadoņus — ilgi un klusi ienīstos Hosaru un Tadeju. Tūdaļ pēc tam jāsagrauj visas svētnīcas, kurās uz lūgšanām paraduši pulcēties kristieši, bet to godātais linaudekla gabals steidzami jānogādā valdnieka pilī.
Valdniecei netika atļauts iziet no istabas, līdz pienāca trešā diena pēc Abgara nāves. Visu šo laiku vecā valdnieka līķis gulēja grezni rotātā guļvietā pirmajā no svētnīcām, kas Edesā bija uzceltas par godu Jēzum.
Līdzās katafalkam godbijīgi stāvēja sardze, bet edesieši nāca atvadīties no cilvēka, kurš daudzus gadu desmitus bija nodrošinājis pilsētai mieru un pārticību.
— Kundze, vai esi gatava?
Marvuzs ieradās pie valdnieces, lai pavadītu to uz kristiešu dievnamu, no kura svinīgs gājiens ar Maanu priekšgalā dosies uz mauzoleju, kas kļūs par Abgara pēdējo atdusas vietu.
Valdniece bija apvilkusi savu labāko tuniku, aplikusi viskrāšņāk izrakstīto plīvuru un rotājusies ar visskaistākajām dārglietām. Par spīti grumbām un ciešanu pēdām sejā viņa aizvien vēl izskatījās majestātiska un nesalauzta. Kad valdniece Marvuza pavadībā ieradās mazajā kristiešu svētnīcā, tā jau bija stāvgrūdām pilna. Te bija sanākuši visi galminieki un ievērojamākie no edesieŠicm. Valdniece ar skatienu meklēja Hosaru un Tadeju, taču tie nekur nebija manāmi. Uzmācās nemiers. Kur gan palikuši viņas uzticamākie draugi?
Maanu galvā jau bija Abgara kronis, taču viņa noskaņojums bija drūmāks par drūmu. Viņš bija pieprasījis, lai bēru ceremonijā piedalītos arī Hosars un Tadejs, taču kareivji tos nekur nebija pratuši atrast. Un arī svētais līķauts noslēpumaini bija pametis vietu, kur bija glabājies gadiem ilgi.
Kāds no jaunākajiem Tadeja mācekļiem uzsāka lūgšanu, ievadot atvadu rituālu.