Drīz aizlūgums bija galā, un ļaudis sastājās gājienam uz mauzoleju. Maanu jau bija nostājies izvadītāju pūļa priekšgalā, kad viņam piesteidzās Marvuzs.
— Valdniek, mēs pārmeklējām visu ievērojamāko kristiešu mājas, taču svēto līķautu neatradām. Tāpat arī Hosars un Tadejs ir pazuduši bez pēdām.
Izrunājis šos vārdus, sardzes priekšnieks aprāvās, jo tai pašā brīdī ieraudzīja abus pazudušos. Bāli kā pati nāve pūlim cauri spiedās Hosars un Tadejs. Valdniece ar pūlēm valdīja asaras un abus apskāva. Hosars viņu maigi uzlūkoja, taču nc vārda neteica. Arī Tadejs klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis.
Maanu nepacietīgi pavēlēja, lai gājiens dodas ceļā. Jo ātrāk Abgara līķis nozudīs aiz mauzoleja durvīm, jo ātrāk varēs izrēķināties ar kristiešiem.
Klusējošu un skumju nomāktu ļaužu pūlis pavadīja veco valdnieku pēdējā gaitā. Kad mirušā miesas jau bija guldītas mauzolejā un kāds no kalpiem grasījās aizdarīt tā durvis, valdniece lūdza, lai viņai vēl atvēl dažas minūtes lūgšanām.
Maanu to atļāva, izrādīdams viņai pēdējo laipnību. Taču minūtes ritēja ātri, un pavisam drīz kapeņu ieeju aizsedza smaga akmens plāksne. Tikko mauzoleja ieeja bija slēgta, Maanu pamāja Marvuzam, savukārt tas deva zīmi kareivjiem, kuri visu acu priekšā tūdaļ sagrāba Hosaru un Tadeju. Laukumam pārvilnīja baiļu čuksti un sašutuma saucieni, jo piepeši edesieši bija apjēguši, ka Maanu nebūt nedomā pildīt sava tēva novēlējumus un vērsīsies pret kristiešiem.
Dažs steidzīgiem soļiem, dažs skriešiem — Edesas ļaudis sāka izklīst, lai drīzāk patvertos mājās. Ne viens vien čukstēja, ka jau šai naktī pametīs pilsētu, meklējot glābiņu no Maanu. Tomēr vairums nakti nemaz nesagaidīja. Maanu uzticīgie kareivji jau postīja ietekmīgāko kristiešu mājokļus, daudzus apcietināja, bet citus nogalināja turpat ielās vai uz mājas sliekšņa.
Valdniece redzēja, kā sargi aizved Hosaru un Tadeju, — ne viens, ne otrs pat nedomāja pretoties un neizdvesa nc skaņas. Vecās sievietes vaibstus izkropļoja šausmas, redzot slaktiņu, kas sācies pilsētas ielās, pa kurām Marvuzs viņu vilka uz pili.
Dūmi un deguma smaka kāpa augšup līdz pils pakalnam, un pat attālākajos kambaros bija saklausāmi ļaužu izmisīgie kliedzieni. Edcsa drebēja šausmās, locījās sāpēs, dega ugunīs, bet Maanu sēdēja troņa zālē, malkoja vīnu un apmierināts vēroja pārbiedēto galminieku sejas.
Valdniece stāvēja kājās, kā Maanu viņai bija pavēlējis. Turpat līdzās bija arī Tadejs un Hosars — sasietām rokām, saplēstām tunikām viņi grīļojās zem sargu nežēlīgajiem sitieniem, taču neteica ne vārda.
— Turpiniet! — pavēlēja Maanu. — Es gribu, lai viņi lūdzas pēc žēlastības.
Sargi ņēmās sist vccos vīrus ar jaunu sparu, taču tic joprojām klu sēja — par lielu izbrīnu galminiekiem, kas bija spiesti noskatīties viņu mocībās. Valdnieka dusmas auga augumā.
Pār Hosara seju ritēja asaras, pleci un mugura bija sakapāti asinīs. Kad Tadejs pakrita, sāpēs zaudējis samaņu, valdniece iekliedzās: — Pietiek! Rimstieties!
— Kā tu uzdrošinies te kādam kaut ko pavēlēt?! —viņai uzrēca Maanu.
— Tu esi nožēlojams gļēvulis! Nav valdnieka cienīgi pakļaut mocībām vecus vīrus!
Valdniece vēl nebija pabeigusi sakāmo, kad Maanu iecirta viņai spēcīgu pļauku. Vccā sieviete saļima zemē. Šausmu pilni čuksti pāršalca zāli.
— Šie veči mirs tepat visu acu priekšā, ja nepateiks man, kur paslēpuši to linaudekla gabalu! Un tāpat mirs visi viņu draugi un līdzzinātāji! Visi!
Zālē ienāca divi sargi, vezdami Marciju. Viņiem sekoja abi kalpi, kurus galma arhitekts bija pieņēmis par audžudēliem.
Maanu uzrunāja sargus.
— Vai viņš jums pateica, kur paslēpts līķauts?
— Nē, valdniek.
— Tad šaustiet viņu rīkstēm, līdz viņš to atklās!
— Mēs varam viņu sist līdz nāvei, taču viņš neteiks ne vārda. Arhitekta kalpi izstāstīja, ka jau pirms dažām dienām viņš izgriezis sev mēli.
Valdniece uzlūkoja Marciju, tad viņas skatiens aizslīdēja līdz Hosaram un Tadejam. Viņa saprata, ka šie trīs drosmīgie vīri nolēmuši sevi sakropļot, lai spētu pretoties sāpēm un nenodot līķauta noslēpumu. Šādu izaicinājumu Maanu nekad nepiedos, viņas uzticīgajiem draugiem nāksies samaksāt ar dzīvību. Un valdniece sāka raudāt.
Maanu smacēja dusmas, viņš bija koši pietvīcis. Marvuzs, baidīdamies no valdnieka niknuma izpausmēm, pūlējās to mierināt: — Mans kungs, mēs noteikti atradīsim kādu, kurš zinās, kur paslēpts audekls. Mēs pārmeklēsim visu Edesu un sadzīsim to rokā…
Taču valdnieks neklausījās, viņš tuvojās savai mātei, uzrāva to kājās un ņēmās no visa spēka purināt, kliegdams: — Pasaki, kur ir tā lupata! Pasaki, vai ari es tev izraušu mēli!
Valdniece raudāja. Maanu tai cirta pļauku pēc pļaukas. Beidzot dažus no galminiekiem pārņēma kauns par pašu gļēvulību, un viņi nolēma iejaukties.
— Valdniek, laidiet viņu vaļā! — lūdzās viens.
— Kungs, nesitiet savu māti! Kungs, nomierinieties! —piebalsoja otrs.
— Valdniekam pieklājas būt savaldīgam! — aizrādīja trešais.
Kad Maanu atkal atvēzējās, Marvuzs satvēra viņa roku.
— Kungs!
Maanu nepretojās. Viņš nodūra galvu un atbalstījās pret Marvuza plecu. Maanu jutās pārguris. Dusmu lēkme bija atņēmusi pārāk daudz spēku.
Marcijs stāvēja sasietām rokām un nolūkojās notiekošajā. Klusībā viņš lūdza Dievu, lūdza tā žēlastību. Un domāja par Jēzus ciešanām pie krusta, par sāpēm, ko tam sagādāja romieši, par to, kā Skolotājs piedeva saviem mocītājiem. Ari Marcijs meklēja savā sirdī piedošanu, taču atrada vienīgi naidu — pret Maanu viņš nespēja izjust neko citu.
Valdnieka sardzes priekšnieks pavēlēja aizvest veco valdnieci uz tās istabām, tad apsēdināja pagurušo valdnieku un pasniedza tam vīna kausu. Maanu kāri dzēra.
— Viņiem jāmirst, — viņš, lūpas apslaucījis, nočukstēja.
— Jā, — atbildēja Marvuzs, — viņi mirs.
Viņš pamāja sargiem, un tie aizvilka projām Hosaru un Tadeju, kas abi no sāpēm bija zaudējuši samaņu. Marcijs klusi raudāja.
Valdnieks pacēla skatienu un cieši ielūkojās Marcijam acīs.
— Jūs, kristieši, mirsiet visi kā viens. Bet jūsu īpašumus, mājas un zemi, visu, kas jums pieder, cs izdalīšu tiem, kuri ir man uzticīgi. Tu, Marcij, mani esi nodevis divkārt. Tavs noziegums ir smagāks, jo tu esi viens no ievērojamākajiem Edesas augstmaņiem. Tu pārdevi savu sirdi kristīgajiem, bet viņi tevi apbūra un panāca, ka tu izgriez sev mēli. Bet es tik un tā atradīšu līķautu. Atradīšu un iznīcināšu. Zvēru!
Marvuzs atkal pamāja, un kareivji aizveda Marciju.
— Valdnieks grib atpūsties. Šī bija gara un smaga diena, — teica sardzes priekšnieks, mudinādams galminiekus izklīst.
Palicis divatā ar savu uzticības personu, Maanu sāka raudāt. Māte un veči ar izgrieztajām mēlēm viņam bija samaitājuši visu atriebības prieku.
— Es gribu, lai valdniece mirst.
— Viņa mirs, valdniek, mirs, tikai mazliet pagaidi. Vispirms atradīsim līķautu, tiksim galā ar kristiešiem, un tad pienāks kārta arī valdniecei.
Visu nakti Edesā liesmoja ugunsgrēki un skanēja šausmu un sāpju kliedzieni. Maanu bija pārkāpis sava tēva gribu.
18
Sofija bija piezvanījusi tēvam īvam. Šis garīdznieks viņu intriģēja jau kopš sākta gala. Nez kāpēc šķita, ka viņa allažīgā laipnība un gatavība palīdzēt tikai piesedz kādu noslēpumu, kuru saskatīt nevienam nav ļauts.