Sofija bija domājusi, ka pārsteigs tēvu īvu, ielūgdama pusdienās, taču viņš uzaicinājumu uztvēra kā pašsaprotamu un tcica, ka labprāt to pieņems, ja vien kardinālam nebūs iebildumu.
Un te nu viņi abi bija — nelielā tratorijā [3] netālu no katedrāles.
— Priecājos, ka jums atļāva pieņemt manu ielūgumu. Redziet, es vēlētos ar jums parunāties par katedrāli, par visu notikušo.
Garīdznieks vērīgi klausījās, taču īpašu interesi neizrādīja.
— Tēvs Iv, sakiet man taisnību. Vai jūs patiešām domājat, ka ugunsgrēks bija tikai nejaušs nelaimes gadījums?
— Man jo īpaši neklātos mānīties… — tēvs Ivs smaidot atbildēja. — Protams, esmu pārliecināts, ka ugunsgrēks bija tikai negadījums. Vai varbūt jums ir zināms kas tāds, ko nezinu es?
Tēvs īvs cicši raudzījās Sofijai acīs. Viņa skatiens bija dzidrs un sirsnīgs, taču Sofija atkal klusībā nodomāja, ka šis priesteris zina daudz vairāk nekā atzīst.
— Droši vien pārspīlēts aizdomīgums ir profesijas iespaidā radies psihes defekts, tomēr man šķiet, ka Turinas katedrālē ir noticis pārāk daudz nejaušu negadījumu, un es šādām sakritībām neticu.
— Jums ir aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu? Kurš gail to d.i rijis? Un kāpēc?
— Tieši meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, mēs veicam izmek lēšanu. Un neaizmirstiet, ka mums ir līķis, jauna vīrieša līķis. Kas bija šis cilvēks? Un ko viņš darīja katedrālē? Autopsijā tika noskaidrots, ka sade gušajam nebija mēles. Un mums ir vēl viens bezmēlis, kurš padaban uzturas cietumā. Vai atceraties laupīšanas mēģinājumu pirms diviem gadiem? Nav jābūt ģēnijam, lai noprastu, ka šiem notikumiem piemīt kaut kas dīvains.
— Jūs mani samulsinājāt… Nekad nebiju pat iedomājies, ka… Tomēr esmu pārliecināts, ka mēdz notikt arī nejauši nelaimes gadījumi, sevišķi tik vecās ēkās kā mūsu katedrāle. Bet par līķi bez mēles un otru mēmo cietumā tiešām nezinu, ko jums teikt, es nevaru iedomāties, kā šie cilvēki varētu būt saistīti.
— Tēv Iv, cs domāju, ka jūs neesat parasts priesteris.
— Kā, lūdzu?
— Gribēju teikt, ka jūs neesat tipisks priesteris, jūsu biogrāfija liecina, ka esat guvis lielisku izglītību un esat apveltīts ar spožu prātu. Tieši tāpēc gribēju ar jums satikties un apspriesties. Un es būtu ļoti pateicīga, ja jūs ar mani runātu vaļsirdīgi.
Sofija pat necentās slēpt vieglo aizkaitinājumu — tēvs īvs bija uzsācis bezjēdzīgu kaķa un peles spēlīti, un tas šķita neizturami.
— Man ļoti žēl, ka esmu spiests jums iebilst, taču esmu garīdznieks, un mēs dzīvojam atšķirīgās pasaulēs. Man patiešām laimējās gūt labu izglītību, taču manas zināšanas un uzskati nekādi nesakrīt ar jūsējiem. Es neesmu policists, un man nav ne vajadzības, nc vēlēšanās turēt cilvēkus aizdomās par nez kādiem nodarījumiem.
Ari tēva īva balss tagad skanēja dzedrāk, arī viņš nedomāja slēpt pieaugošās dusmas.
— Atvainojiet, droši vien izteicos pārāk skarbi un nepratu lūgt jūsu palīdzību.
— Lūgt manu palīdzību? Kādā nolūkā?
— Lai izdibinātu patiesību par dīvainajiem negadījumiem. Lai atrastu jel kādu pavedienu, kas ļautu mums atšķetināt šos notikumus. Teikšu jums skaidri un gaiši: mēs domājam, ka ugunsgrēks nav izcēlies nejauši. Tas izraisīts tīšām, tikai mēs nezinām, kāpēc tā darīts.
— Un kā es, jūsuprāt, varētu palīdzēt? Sakiet, kādu konkrētu palīdzību jūs gaidāt.
Priesteris joprojām bija aizkaitināts. Sofija apzinājās, ka nav rīkojusies pareizi, atklādama viņam savas aizdomas.
— Es labprāt uzklausītu jūsu viedokli par strādniekiem, kas strādā katedrālē. Jūs ar viņiem pēdējos mēnešos esat daudz kontaktējies. Varbūt kāds jums šķitis aizdomīgs? Varbūt kāds izdarījis vai pateicis ko tādu, kas piesaistījis jūsu uzmanību? Tāpat man gribētos dzirdēt jūsu domas par bīskapa kancelejas darbiniekiem — par sekretārēm, par sargu, par visiem, ieskaitot pašu kardinālu…
— Doktore Galloni, gan es, gan visi pārējie kancelejas darbinieki jau runāja ar karabinieriem un izmeklētājiem no Mākslas nodaļas. Tā būtu īsta nodevība, ja cs tagad sāktu izplatīt nepamatotas aizdomas par strādniekiem vai arhibīskapa biroja darbiniekiem. Es visu, kas sakāms, jau pateicu, un man nav, ko piebilst. Ja jūs uzskatāt, ka notikušais nav parasts negadījums, turpiniet izmeklēšanu, un, protams, varat paļauties uz mūsu visu atbalstu un sadarbību. Taisnību sakot, es nesaprotu, ko jūs šobrīd gribat panākt. Un ceru, ka apzināties, ka par šo sarunu es informēšu kardinālu.
Saspīlējums pie galdiņa kļuva arvien jūtamāks. Tēva īva dusmas šķita neviltotas. Un arī Sofija pati jutās nelāgi, atskārtusi, ka saruna jau no paša sākuma nogājusi greizi.
— Es taču neprasu, lai jūs runājat ļaunu par strādniekiem vai saviem kolēģiem…
— Nē? Tiešām? Ir divas iespējas. Vai nu jūs uzskatāt, ka es zinu kaut ko, ko neesmu jums pateicis, un tātad turat mani aizdomās, jo man noteikti ir kas slēpjams, ja jau neesmu bijis pietiekami atklāts. Vai arī jūs gribat, lai es jums izklāstu nez kādus sīkumus par strādniekiem un saviem kolēģiem, turklāt gribat šo informāciju saņemt neoficiāli un noklusējot, kādiem mērķiem tā nepieciešama.
— Es neprasu atstāstīt tenkas! Sakiet, kāpēc piekritāt pusdienot kopā ar mani?
— Labs jautājums!
— Un kāda būs atbilde?
Priesteris cieši raudzījās Sofijai acīs. Šis skatiens bija tik caururbjošs, ka Sofija apjuka un juta, kā pietvīkst.
— Man šķita, ka esat nopietns un kompetents cilvēks.
— Tā nav nekāda atbilde.
— Ir gan.
Ne viens, nc otrs nebija apēdis ne kumosa. Tēvs īvs palūdza rēķinu.
— Es biju tā, kas jūs uzaicināja!
— Ja jums nav iebildumu, uzskatīsim, ka arhibīskapa kanceleja ielūdza jūs.
— Domāju, ka esam viens otru pārpratuši. Piedodiet, ja tā ir mana vaina.
Tēvs īvs viņu atkal uzlūkoja, taču tagad viņa skatiens bija mierīgs un tikpat vienaldzīgs kā pusdienu sākumā.
— Aizmirsīsim šo sarunu.
— Man nepatīk pārpratumi, es gribētu…
Priesteris asi pamāja ar roku.
— Lai nu paliek. Tas nav nekas svarīgs.
Abi izgāja uz ielas. Pār pilsētu lija silta saules gaisma. Klusēdami viņi soļoja uz katedrāles pusi. Piepeši priesteris apstājās un atkal pievērsa Sofijai pētīgu skatienu. Sofija atbildēja, raugoties pretī tikpat cieši un nopietni, un jutās pārsteigta, redzot, ka tēvs īvs pasmaida.
— Vai varu uzaicināt jūs uz tasi kafijas?
— Jūs man piedāvājat kafiju?
— Jā, vai kādu citu dzērienu. Laikam neizturējos pret jums īpaši laipni.
— Un tāpēc aicināt mani dzert kafiju?
— Jums ir kas iebilstams? Zināt, ir cilvēki, kuri strīdas par katru sīkumu, un laikam mēs abi esam piederīgi šai ļaužu kategorijai.
Sofija iesmējās. Viņa nezināja, kāpēc tēvs īvs tik pēkšņi mainījis izturēšanos, tomēr par šīm pārmaiņām priecājās.
— Labi, iedzersim kafiju.
Priesteris vieglītēm saņēma viņu aiz elkoņa un vedināja pāri ielai. Pagājuši garām katedrālei, abi drīz nonāca pie vecas kafejnīcas, kur cienīgi mirdzēja sarkankoka galdiņi un oficianti visi kā viens bija sirmi.
— Es esmu izsalcis, — teica tēvs īvs.