— Nemaz nebrīnos. Sadusmojāties un palikāt neēdis.
— Varbūt paņemsim pa kūkas gabaliņam? Ko teiksiet?
— Es neēdu saldumus.
— Ko tad jums piedāvāt?
— Tikai kafiju.
Kad oficiants bija uzklausījis pasūtījumu, abi mirkli sēdēja, klusēdami un pētīdami viens otru.
— Ko īsti jūs turat aizdomās, doktore?
Jautājums viņu pārsteidza. Pareizāk, pats tēvs īvs viņu ik pa brīdim izsita no sliedēm.
— Vai skaidri zināt, ka vēlaties runāt par negadījumu katedrālē?
— Protams.
— Labi. Konkrēti mēs nevienu aizdomās neturam, mums nav pēdu, mēs tikai zinām, ka šajos atgadījumos ir pārāk daudz aizdomīgu dīvainību. Un Marko, mans priekšnieks, uzskata, ka tie visi ir saistīti ar svēto līķautu.
— Ar līķautu? Kāpēc?
— Tāpēc, ka tik daudz negadījumu nav noticis nevienā citā Eiropas katedrālē. Tāpēc, ka līķauts glabājas tieši Turinā. Tāpēc, ka to saka viņa intuīcija.
— Taču līķautam, paldies Dievam, nekas nav noticis. Godīgi sakot, cs nespēju saskatīt iemeslu, kura dēļ visas nelaimes būtu jāsaista ar līķautu.
— Intuīcija ir grūti izskaidrojama parādība, taču Marko tā piemīt, turklāt savā ziņā viņš ar to aplipinājis ari pārējos komandas biedrus.
— Jūs domājat, ka Sindoni kāds grib iznīcināt tāpat, kā pirms trīsdesmit gadiem tika mēģināts sapostīt Mikclandželo Pieta> Domājat, kāds trakais šādi vēlas ieiet vēsturē?
— Tas būtu visvienkāršākais izskaidrojums. Bet kā tad mēmie?
— Galu galā mēmie ir tikai divi, un nejaušas sakritības tomēr pastāv, kaut arī jūs, doktore, neesat noskaņota tām ticēt.
— Mēs uzskatām, ka mēmais, kurš izcieš ieslodzījumu… — teica Sofija un iekoda sev mēlē. Daudz netrūka, lai viņa šim glītajam un valdzinošajam priesterim būtu atklājusi slepeno plānu.
— Turpiniet!
— Mēs uzskatām, kas šis mēmais kaut ko zina.
— Pieņemu, ka esat atraduši paņēmienu, kā viņu tomēr nopratināt.
— Viņš ir mēms, turklāt rodas iespaids, ka viņš arī nesaprot nc vārda no tā, ko viņam saka.
— Varējāt viņu nopratināt rakstiski.
— Mēģinājām, taču nesekmīgi.
— Doktore, jūs nepieļaujat iespēju, ka viss ir daudz vienkāršāk? Ka nejaušības tiešām gadās?
Līdzīgā garā viņi tērzēja vēl veselu stundu, taču Sofijai no šīs sarunas nekāda praktiska labuma nebija. Tēvs īvs tā arī neatklāja neko būtisku. Divatā abi bija pavadījuši patīkamu laika sprīdi, tas arī viss.
— Cik ilgi vēl paliksiet Turīnā?
— Rīt braukšu projām.
— Ja domājat, ka varu jums palīdzēt, noteikti zvaniet.
— Pirms tam gan vairākas reizes apsvēršu visus par un pret un sargāšos jūs atkal sadusmot.
Abi šķīrās visnotaļ draudzīgi. Tēvs īvs apsolīja dot ziņu, kad iegriezīsies Romā. Tieši tāpat Sofija teica, ka noteikti piezvanīs, kad atkal atgriezīsies Turīnā. Ne viens, ne otrs nešaubījās, ka šie solījumi ir tikai pieklājības diktēta formalitāte.
* * *
Tūlīt pēc pusdienām Marko aicināja savu komandu uz sapulci. Viņš gribēja savējiem izklāstīt mēmā atbrīvošanas plānu.
Sofija ieradās pēdējā. Marko radās iespaids, ka sieviete ir mainījusies. Tikpat skaista, taču citāda. Pagaidām gan Marko nespēja saprast, kas tieši viņas ārienē pārvērties.
— Tātad. Plāns ir pavisam vienkāršs. Jūs zināt, ka visos cietumos reizi mēnesī sanāk Drošības padome, kurā ietilpst psihologi, sociālie darbinieki, apsardzes pārstāvji un cietuma direktors. Parasti viņi apmeklē visus ieslodzītos, īpašu uzmanību pievēršot tiem, kuru ieslodzījuma laiks tuvojas beigām, kuri priekšzīmīgi uzvedušies un var cerēt uz pirmstermiņa atbrīvošanu. Rīt cs braukšu uz Turinu un tikšos ar visiem padomes locekļiem. Gribu, lai nākamajā reizē viņi mazliet paspēlē teātri par godu mūsu bezmēlim.
Visi uzmanīgi un ieinteresēti klausījās, un Marko turpināja:
— Vajadzētu, lai nākamajā mēnesī, kad padomes locekļi ieradīsies Turīnas cietumā, viņi, tiekoties ar mēmo, sarunājas tikpat dabiski kā parasti — proti, it kā viņš nedzirdētu un nesaprastu nc vārda. Lūgšu, lai kāds psihologs un sociālais darbinieks sāk apcerēt, ka nav jēgas mēmo ilgāk paturēt ieslodzījumā, ka viņš uzvedas nevainojami, sabiedrību neapdraud un saskaņā ar likumu viņu jau tagad varētu nosacīti atbrīvot. Direktors, to dzirdot, kaut ko iebildīs, jautājums tiks atmests, un padome pievērsīsies nākamajam ieslodzītajam.
— Viņi būs ar mieru sadarboties? — jautāja Pjetro.
— Ministri jau ir veikuši vajadzīgos priekšdarbus, un nedomāju, ka varētu rasties kādi sarežģījumi. Galu galā mēs neprasām, lai tiktu atbrīvots kāds slepkava vai terorists. Mēmais, viņuprāt, ir parasts zaglis.
— Plāns ir labs, — teica Minerva.
— Tiešām labs, — piekrita Džuzepe.
— Un man ir vēl daži jaunumi, kas patiks tev, Sofij. Man piezvanīja Liza, Džona Berija sieva. Lizas māsa ir Mērija Stjuarte, kura — ja gadījumā to nezināt — ir precējusies ar Džcimsu Stjuartu, kurš savukārt — ja gadījumā to nezināt — ir viens no pasaules bagātākajiem cilvēkiem. Viņš ir Savienoto Valstu prezidenta draugs un tāpat draudzīgās attiecībās ar puspasaules — es domāju, ar bagātākās pasaules puses — valstu vadītājiem. Starp viņa draugiem ir arī ietekmīgākie uzņēmēji un baņķieri. Bet Stjuartu ģimenes jaunākā meita Džīna ir arheoloģe tāpat kā viņas tante Liza, pie kuras viņa te, Romā, ir apmetusies. Džīna raksta doktora darbu, kā arī piedalās Herkulānā izrakumos, kurus pati finansē. Pēc divām nedēļām Romā ieradīsies viņas vecāki — Džeimss un Mērija, un Liza viņiem par godu rīkos viesības, kurās sapulcēs daudzus no Stjuartu draugiem, kas dzīvo Itālijā. Arī Umberto D'Alakvu. Ielūgts esmu arī es, un varbūt Džons un Liza būs tik laipni, ka atļaus man paņemt līdzi ari tevi, cienījamā doktore.
Sofijas seja atplauka laimīgā smaidā. Viņa nespēja apslēpt, cik ļoti priecājas par iespēju atkal sastapt D'Alakvu.
— Domāju, ka citādi mēs D'Alakvam vairs nepiekļūsim.
Pēc sapulces Sofija piegāja Marko.
— Dīvaini, ka Lizas māsa ir precējusies ar tādu finanšu haizivi.
— Nē, nemaz nav dīvaini. Mērija un Liza ir Oksfordas universitātes viduslaiku vēstures profesora meitas, un abas savulaik studēja vēsturi: Liza — arheoloģiju, bet Mērija — medievistiku tāpat kā tēvs. Liza ieguva stipendiju doktorantūrai Itālijā, dzīvoja te labu laiku, un Mērija viņu bieži apciemoja. Taču Mēriju dzīve aizveda uz citu pusi, — viņa sāka strādāt Sotheby's izsoļu namā par viduslaiku mākslas eksperti. Tā viņa iepazina daudz ietekmīgu cilvēku, ari Džcimsu Stjuartu. Viņi iemīlējās viens otrā un apprecējās. Savukārt Liza apprecējās ar Džonu. Abas māsas joprojām dzīvo laimīgā laulībā. Mērija pieder pasaules augstākajai sabiedrībai, bet Liza smagā darbā panāca, ka viņas vārds iegūst nopietnu svaru akadēmiskajā pasaulē. Mērija viņu allaž ir-dažādi atbalstījusi un finansējusi arheoloģiskos izrakumus. Bet nekādu noslēpumu un dīvainību nav.
— Mums laimējies, ka tu esi Džona draugs.
-— Jā, viņi abi ir lieliski cilvēki. Džons ir vienīgais man pazīstamais ziemeļamerikānis, kuram karjera nešķiet galvenais dzīvē. Viņš visiem spēkiem turas pretī pārcelšanai uz citu darbavietu, un nav šaubu, ka tieši Stjuartu ietekme viņam ļāvusi tik ilgi palikt šai pašā vēstniecībā.