— Domā, viņi tiešām man atļaus ierasties viesībās?
— Centīšos to nokārtot. D'Alakva uz tevi atstāja tik spēcīgu iespaidu?
— Jā, viņš ir vīrietis, kādā varētu iemīlēties ikviena sieviete.
— Vai tad tas noticis ari ar tevi?
— Cerēsim, ka ne! — iesmējās Sofija.
— Piesargies, Sofij!
— Neuztraucies, Marko. Es pa mākoņiem nelidinos un ari turpmāk domāju stāvēt abām kājām uz zemes. D'Alakva man nav pa zobam, tāpēc esi mierīgs.
— Atļaušos tev uzdot personisku jautājumu. Ja gribi, vari neatbildēt un pasūtīt mani pie velna. Kā īsti ir ar tevi un Pjetro?
— Es tevi pie velna nesūtīšu un teikšu patiesību: esam sasnieguši galastaciju. Mūsu attiecības ir sevi izsmēlušas.
— Vai tu viņam to esi pateikusi?
— Mēs šovakar kopā ēdīsim vakariņas, tad arī izrunāsimies. Taču Pjetro nav muļķis un visu saprot. Domāju, ka viņš man piekritīs.
— Es priecājos.
— Priecājies? Kāpēc?
— Tāpēc, ka Pjetro nav tev piemērots vīrietis. Viņš ir krietns puisis, kuram ir jauka sieva, kas noteikti ļoti priecāsies, ja vīrs atkal piederēs tikai viņai vienai. Tev, Sofij, agrāk vai vēlāk vajadzēs mūs pamest un sākt jaunu karjeras posmu kopā ar citiem cilvēkiem un citādām nākotnes perspektīvām. Mūsu Mākslas nodaļā tev jau ir kļuvis par šauru.
— Nerunā tā! Dieva dēļ! Tu zini, cik ļoti man patīk mans darbs! Es negribu pamest nodaļu, negribu neko mainīt.
— Tu pati zini, ka man ir taisnība. Tikai, domājot par kāpienu augstāk, tev reibst galva.
Drīz saruna pārtrūka, jo kabinetā ienāca Pjetro. Atvadījušies no Marko, kuram nākamajā rītā bija paredzēts brauciens uz Turīnu, Sofija un Pjetro devās prom.
— Brauksim pie tevis? — jautāja Pjetro.
— Nē, labāk paēdīsim kaut kur ārpus mājām.
Pjetro viņu aizveda uz mazu krodziņu Trastēverē, un Sofija acumirklī pazina šo vietu: tieši te viņa kopā ar Pjetro bija malkojusi vīnu pirmajā abu kopīgajā vakarā. Kopš tās senās dienas viņi te nebija iegriezušies. Abi pasūtīja ēdienu un labu laiciņu runājās par nenozīmīgiem sīkumiem, cenšoties attālināt izskaidrošanās brīdi.
— Pjetro…
— Neuztraucies, es jau zinu, ko tu grasies man teikt, un tev pilnībā piekrītu.
— Tu zini?
— Protams, neesmu taču akls. Ir lietas, ko tu neproti slēpt.
— Pjetro, tu man esi ļoti mīļš, bet es vairs neesmu tevī iemīlējusies un negribu nekādas saistības. Es priecātos, ja mēs arī turpmāk paliktu draugi, ja varētu strādāt kopā kā labi kolēģi un mūsu attiecībās nebūtu nekāda saspīlējuma.
— Es tevi mīlu. Tikai pēdējais muļķis varētu tevī neiemīlēties. Bet es ari labi zinu, ka tu esi galvas tiesu pārāka…
Sofija samulsusi viņu pārtrauca: — Tā nesaki! Lūdzu, nerunā muļķības.
— Es esmu parasts policists. Izskatos kā policists un kā tāds izturos. Bet tu esi mācījusies universitātē un piederi citam sabiedrības slānim. Tu izskaties pēc smalkas kundzes, gan ģērbusies Armani kostīmā, gan visvienkāršākajos džinsos. Man necerēti paveicās, un es varēju būt kopā ar tevi, taču cs vienmēr esmu apzinājies, ka agrāk vai vēlāk tu mani patrieksi ratā. Un nu šī diena ir pienākusi. Vainīgais ir D'Alakva?
— Viņš uz mani pat nepaskatījās! Nē, Pjetro, vainīgs nav neviens. Vienkārši mūsu attiecības ir kļuvušas tik bezkrāsainas. Tu mīli savu sievu, un es tevi saprotu. Viņa ir lieliska sieviete, turklāt skaista. Tu viņu nekad nepametīsi, tu nemūžam nešķirsies no saviem bērniem.
— Sofij, ja tu man būtu uzstādījusi ultimātu, es būtu izvēlējies palikt kopā ar tevi.
Abi mirkli klusēja. Sofijai uzmācās raudiens, taču viņa iedzina asaras atpakaļ. Viņa bija stingri nolēmusi pārtraukt attiecības ar Pjetro un nepieļaut, ka aizkustinājuma vai nožēlas uzplūdi aizskalo prom tik grūti pieņemto lēmumu.
— Domāju, ka mums abiem būs labāk, ja pieliksim punktu. Vai tu būsi mans draugs?
— Nezinu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka nezinu. Saku tev godīgi, ka nezinu, kā jutīšos, katru dienu redzot tevi blakus un nebūdams kopā ar tevi, nezinu, kas notiks tai dienā, kad tu pastāstīsi, ka tavā dzīvē uzradies cits vīrietis. Nav jau grūti pateikt, ka būšu tavs draugs, taču es negribu tevi mānīt. Jo es nezinu, vai spēšu tāds būt. Ja nespēšu, es aiziešu no mūsu nodaļas, pirms būšu sācis tevi ienīst.
Pjetro vārdi satrieca Sofiju. Cik prātīgi reiz bija runājis Marko, teikdams, ka nedrīkst jaukt kopā darbu un privāto dzīvi. Taču kas izdarīts, tas izdarīts, un laiku atpakaļ pagriezt nav iespējams.
— No nodaļas projām iešu es. Gribu tikai pabeigt izmeklēt Turīnas katedrāles ugunsgrēku un redzēt, kas notiks ar mēmo. Pēc tam rakstīšu atlūgumu un aiziešu.
— Nē, tas nebūtu godīgi. Es zinu, ka tu prastu izturēties pret mani kā pret draugu, kā pret vienu no daudziem. Problēmas radīšu es pats. Tāpēc labāk lūgšu, lai mani pārceļ uz citu vietu.
— Nē, tev Mākslas nodaļa patīk. Tev šis darbs nozīmēja nopietnu kāpumu karjerā, un es negribu, lai manis dēļ tu to zaudētu. Marko apgalvo, ka man pienācis laiks sākt jaunu posmu un mainīt nodarbošanos, un patiesībā arī man pašai gribētos izmēģināt ko jaunu: lasīt lekcijas universitātē, piedalīties izrakumos vai varbūt atvērt savu mākslas galeriju. Jūtu, ka manā dzīvē kāds posms ir noslēdzies. Marko to pamanīja pirmais un mudināja mani meklēt jaunu ceļu. Es lūdzu tev tikai vienu: izturi dažus mēnešus, kamēr pabeigsim to Turīnas lietu. Palīdzēsim viens otram, lai šie mēneši nebūtu pārāk smagi. Lūdzu!
— Es centīšos.
Pjetro acis bija asaru pilnas. Sofija brīnījās — viņa nebija pat nojautusi, ka Pjetro viņu tik ļoti mīl. Vai varbūt asarām acīs kāpt lika ievainots lepnums?
19
Izazs un Obodass kāri mielojās ar sieru un vīģēm, ko priekšā bija licis Timcjs. Pēc ilgā ceļa abi bija pārguruši, taču vismokošākās daudzu dienu pavadones bija izrādījušās bailes. Bailes, ka Maanu karavīri varētu viņus panākt un nogādāt atpakaļ Edesā.
Taču nu viņi bija sasnieguši ceļamērķi — Sidonu un varēja atvilkt elpu Timeja namā. Karavānas vadītājs Harrāns bija apsolījis nekavējoties nosūtīt ziņnesi Seninam, lai pavēstītu, ka bēgļi laimīgi nonākuši galā.
Timcjs bija vecs vīrs ar caururbjošu skatienu. Edesiešus viņš uzņēma sirsnīgi un mudināja vispirms atpūsties un tikai tad stāstīt par ceļā pieredzēto. Timcju bēgļu ierašanās nepārsteidza. Viņš tos bija gaidījis jau vairākus mēnešus, kopš bija saņēmis Tadcja vēstuli, kurā bija izteiktas gan bažas par Abgara vājo veselību, gan satraukums par to, kāds liktenis pēc valdnieka nāves varētu piemeklēt kristiešus.
Vecais vīrs pacietīgi vēroja Izazu un Obodasu, zinādams, ka spēki izsīkuši gan abu miesai, gan dvēselei. Viņš edesiešiem bija ierādījis nelielu kambarīti savā pieticīgajā miteklī, kur bija tikai divas istabas — viena saimniekam pašam un otra gaidītiem un negaidītiem viesiem. Jēzus mācības sekotājam neklājās dzīvot pārmērīgā greznībā.
Kamēr Izazs un Obodass iestiprinājās, Timejs stāstīja, ka Sidonā izveidojusies neliela kristiešu kopiena, kas ik vakaru sapulcējas kopīgām lūgšanām. Vakara tikšanās tiekot izmantota arī, lai pārmītu jaunumus, kuru nekad netrūkstot. Ziņas ceļinieki atgādājot no Jeruzalemes, tāpat jaunumi Sidonu sasniedzot ar radinieku vēstulēm no Romas.