Tālumā parādījās Obodasa iespaidīgais stāvs. Milzis strauji tuvojās, un pat iztālēm bija nojaušams, ka viņš kūsā dusmās.
— Izaz, Timej, jūs izvairāties no manas klātbūtnes, bet es taču esmu devis zvērestu ne soli neatkāpties no Izaza un sargāt viņa dzīvību. Es sev nemūžam nevarētu piedot, ja tev, Izaz, notiktu kāda nelaime.
— Obodas, mums vajadzēja pārmīt dažus vārdus.
— Es, Izaz, nekad tevi netraucēšu, ja tev bez lieciniekiem vajadzēs aprunāties ar Timeju vai kādu citu. Tikai ļauj man atrasties tuvumā — tā, lai nevaru tevi sadzirdēt, bet varu saredzēt. Nebēdz no mana skatiena, neapgrūtini man zvēresta pildīšanu.
Izazs nosolījās, ka turpmāk allaž paturēs Obodasu līdzās. Un vēlākajos gados viņš varēja pārliecināties, ka milzis ir pelnījis vislielāko uzticēšanos.
20
Aoaijs sēdēja prAva, kokgriezumiem rotāta galda galā. Senatnīgs krēsls ar augstu atzveltni viņa iespaidīgajam stāvam nebūt nelika izskatīties mazākam. Vīrieša galva bija gludi noskūta, bet par viņa vecumu nebija nekādu šaubu, — to skaidri apliecināja biezais grumbu tīklojums sejā un mezglainās rokas ar zilganiem, reljefiem vēnu rakstiem.
Telpā bija divi logi, taču biezie aizkari neļāva ielauzties iekšā nevienam gaismas stariņam. Viss grima pustumsā.
Katrā pusē lielajam galdam rindojās četri krēsli augstām atzveltnēm, un tajos sēdēja melnā tērpti vīri — pavisam astoņi. Visu astoņu skatiens bija zemu nodurts.
Viņus Adaija kabinetā pirms neilga laika bija ievedis kāds neuzkrītoši ģērbts, kalsns, maza auguma vīrelis.
Tagad šis pats vīrs vadīja cauri namam citu atnācēju pulciņu. Zafarins drebēja. Ja līdzās nebūtu tēva, viņš skriešiem mestos prom. Māte turējās puisim pie elkoņa, un turpat blakus klusēdamas gāja arī viņa sieva Ajata un mazā meitiņa. Bailes nomāca visu Zafarina ģimeni.
Vīrelis pavēra kādas durvis un teica sievietēm: — Palieciet šeit un gaidiet! — un, ielaidis viņas šai telpā, pats steigšus vadīja tālāk vīriešus. Viņš apstājās pie grezniem kokgriezumiem izrakstītām smagām vērt nēm, atvēra tās un ielaida kabinetā Zafarinu un viņa tēvu.
— Tu neizpildīji uzdevumu.
Adaija pārmetumu pilnā balss dobji atbalsojās pret kabineta sienām, ko sedza grāmatu plaukti. Zafarins nodūra galvu, nemaz nepūlēdamies
slēpt, kādas sāpes viņa dvēselei sagādā šie vārdi. Taču viņa tēvs droši spēra soli uz priekšu un bez baiļu ieskatījās Adaijam acīs.
— Es tev atdevu divus dēlus. Viņi abi bija drosmīgi un nesa upuri, atteikdamies no mēles. Mēmi viņi paliks līdz pat Pastarās tiesas dienai, kad Dievs Mūsu Kungs liks viņiem augšāmcelties. Mūsu ģimene nav pelnījusi tavus pārmetumus. Gadsimtiem ilgi labākie vīri no mūsu dzimtas ir ziedojuši dzīvību Jēzum. Taču mēs, Adaij, esam cilvēki, tikai cilvēki, un tāpēc ne vienmēr viss, ko darām, izdodas tā, kā iecerēts. Mans dēls ir pārliecināts, ka starp mums ir nodevējs, kāds, kurš zina, kad dodamies uz Turīnu, kāds, kurš pārzina tevis izstrādātos plānus. — Vecais vīrs ievilka elpu un turpināja: — Zafarins ir gudrs puisis, tev pašam tas zināms. Tu pats gribēji, lai viņš tāpat kā Mendibs mācās universitātē. Neveiksmju cēlonis meklējams tepat pie mums, Adaij. Tev jāatrod nodevējs, kas slēpjas mūsu vidū. Nodevība mūsu kopienā ieperinājusies jau sen, un tikai tā ir izskaidrojamas visas neveiksmes, ko esam pieredzējuši, cenzdamies atgūt to, kas pieder mums.
Adaijs klausījās, un viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. Taču acīs zvēroja dusmas, un bija redzams, ka viņš pieliek visus spēkus, lai tūlīt neļautu tām vaļu.
Zafarina tēvs piegāja pie Adaija galda un nolika uz tā pamatīgu žūksni no abām pusēm aprakstītu lapu — to nevarēja būt mazāk par piecdesmit.
— Ņem, te sīki un smalki ir aprakstīts viss notikušais. Mans dēls savas aizdomas ir uzticējis arī tev.
Adaijs uzmeta skatienu papīru kaudzītei. Tad piecēlās un klusēdams sāka riņķot pa istabu. Viņš spēra lēnus un noteiktus soļus, līdz apstājās tieši pretī Zafarinam un sažņaudza dūres. Likās, šīs niknumā savilktās dūres tūlīt trieksies puiša sejā, tomēr Adaijs savaldījās.
— Vai zini, ko nozīmē šī neizdošanās? Tā nozīmē mēnešus, daudzus mēnešus! Varbūt paies pat gadi, līdz varēsim mēģināt atkal! Policija veic nopietnu izmeklēšanu. Ja nu tā aizturēs kādu no mūsējiem? Ja kāds visu atklās? Ko tad?!
— Bet viņi taču nezina patiesību, nezina, kāpēc puiši ieradās… — iebilda Zafarina tēvs.
— Klusē! Tu pats nejēdz, ko runā! Mūsu cilvēki Itālijā, Vācijā un citur zina tikai to, kas tiem jāzina, taču, ja policija viņus dabūs rokā un piespiedīs runāt, izmeklētāji soli pa solim var tikt arī līdz mums. Ko tad mēs iesāksim? Visi izgriezīsim mēles, lai nenodotu Mūsu Kungu?
— Lai notiek, kas notikdams, jo viss, kas notiek, ir Dieva griba, — atteica Zafarina tēvs.
— Nē! Nē, jo šoreiz pie vainas būs tic nejēgas, kuri savas muļķības dēļ nespēj izpildīt Dieva gribu. Un tā būs ari mana vaina, jo neesmu pratis izraudzīties vislabākos, kuri prastu paveikt to, ko mums vēlējis Jēzus.
Kabineta durvis atkal atvērās, un sīkais vīrelis ieveda abus Zafarina biedrus, ko tāpat pavadīja tēvi. Gan Rasits, gan Dermisats apskāva Zafarinu, kaut arī Adaija skatiens nc mirkli nezaudēja draudīgo bargumu.
Zafarinam neviens nebija pavēstījis, ka biedri jau sasnieguši dzimto Urfu. Adaijs bija aizliedzis sazināties pat draugiem un ģimenēm, tāpat trijotnei bija liegts satikties, pirms tos būs pieņēmis Adaijs.
Rasita un Dermisata vārdā runāja to tēvi, un abi lūdza, lai Adaijs pret puišiem izturas iejūtīgi un saprotoši. Taču šķita, ka kopienas vadonis, iegrimis visdrūmākajās domās, to teiktajā nemaz neklausās.
— Jums būs jāizpērk grēks, ko ar savu nevarēšanu esat pastrādājuši pret Mūsu Kungu, — viņš ierunājās.
— Vai tad tev nepietiek ar to, ka mūsu dēli ziedoja savu mēli? Kādu gan vēl sodu tu gribi viņiem uzlikt? — uzdrošinājās jautāt Rasita tēvs.
— Tu uzdrīksties runāt man pretī?!
— Nē, nē! Dievs to neatļauj. Tu zini, ka esam uzticīgi Mūsu Kungam un paklausām tev. Es tikai lūdzu, lai tu izrādi iecietību, — atbildēja Rasita tēvs.
— Tu esi mūsu virsgans, — teica Dermisata tēvs. — Un tavs vārds mums ir likums. Lai notiek tavs prāts, jo tu esi Kunga vietnieks šai pasaulē.
Vīri nometās ceļos un nodurtu galvu sāka skaitīt lūgšanas. Nu atlika vien gaidīt Adaija spriedumu.
Astoņi melnā tērptie, kas sēdēja ap Adaija galdu, pagaidām nebija bilduši ne vārda. Tagad pēc vadoņa zīmes tie piecēlās un sekoja tam uz blakustelpu.
— Ko teiksiet? Vai ari jūs uzskatāt, ka mūsu vidū ir nodevējs? — jautāja Adaijs.
Atbilde neatskanēja, un Adaija dusmas pieņēmās spēkā.
— Jums tiešām nav ko teikt? Pēc visa, kas noticis?
— Adaij, tu esi mūsu virsgans, Kunga izredzētais. Tieši tu vari mums atklāt patiesību, — teica viens no melnā ģērbtajiem.
— Plāns visā pilnībā bija zināms vienīgi jums astoņiem. Un vienīgi jūs astoņi zināt, kur meklējami mūsu cilvēki svešatnē. Tātad kurš no jums ir nodevējs?