Vīrieši nemierīgi sakustējās un bažīgi saskatījās, nezinādami, vai Adaija vārdi ir tikai provokācija, vai arī tas patiesi viņus apsūdz. Visi astoņi bija Adaija galvenie palīgi, saukti par ganiem, viņi bija kopienas balsts. Visi astoņi nāca no ģimenēm, kuru saknes iesniedzās šīs pilsētas vistālākajā pagātnē, — viņu dzimtas allaž bijušas uzticīgas Jēzum un tā mācībai.
— Ja starp mums ir nodevējs, tas mirs.
Adaija apgalvojums izskanēja biedējoši. Neviens no astoņiem nešaubījās, ka vadonis ir spējīgs likt lietā visbargākos sodus. Tāpat neviens nešaubījās, ka Adaijs ir krietns cilvēks. Kopienas virsgans dzīvoja pieticīgi un ik gadu četrdesmit dienas pilnībā atturējās no ēdiena, pieminēdams laiku, ko Jēzus gavēdams bija pavadījis tuksnesī. Adaijs bija atspaids visiem, kam vajadzēja palīdzību, viņš uzklausīja lūgumus gan pēc naudas, gan pēc padoma, līdzēja atrast darbu vai nokārtot ģimenes nesaskaņas. Un viņš prata uzspiest savu gribu. Adaijs bija Urfa cienīts un godāts cilvēks, kuru lielais vairums pilsētnieku uzskatīja par labu un turīgu advokātu.
Tāpat kā šie astoņi melnā tērptie vīri, Adaijs kopš bērnības bija radis dzīvot divas dzīves: visai pilsētai atklāti redzamo un otru — slepeno ticības dzīvi. Viņš bija pieradis slēpt savu ticību no paziņām un kaimiņiem, un tieši tāpat bija dzīvojuši viņa vecāki, vecvecāki un arī senāki senči.
Adaijs nepriecājās, kad savulaik tika izraudzīts par kopienas virsganu, viņš labprāt mūžu būtu aizvadījis citādi, tomēr lēmumam nepretojas un pazemīgi uzņēmās šo lomu, kas reizē bija liels gods un smags upu ris. Tāpat kā priekšgājēji, arī Adaijs bija zvērējis, ka allaž pildīs Jēzus gribu.
Viens no melnā tērptajiem klusi iekrekstējās, likdams manīt, ka vēlas ko teikt.
— Runā, Talat.
— Nepieļausim, ka mūsu sirdīs sāk gruzdēt aizdomas. No tām var uzliesmot uguns, kas pārvērtīs pelnos mūsu savstarpējo uzticēšanos. Esmu pārliecināts, ka mūsu pulkā nodevēju nav. Labi zinām, ka mūsu ienaidnieki ir gudri un spēcīgi, tie vienmēr stājušies mums pretī un lieguši atgūt to, kas pēc tiesas un taisnības pieder mums. Labāk ķersimies pie darba un izstrādāsim jaunu plānu. Ja atkal cietīsim neveiksmi, mēģināsim vēl un vēlreiz. Mūsu Kungs izlems, kad būsim cienīgi veiksmīgi izpildīt savu uzdevumu.
Talats apklusa un bijīgi nodūra skatienu, gaidot Adaija un pārējo reakciju. Biezi mati, balti kā sniegs, krita pār vecā vīra pleciem, bet dziļās grumbas piešķīra viņa sejai cildenu izteiksmi.
— Esi žēlsirdīgs pret trim izraudzītajiem, — ierunājās cits no melnā tērptajiem. Un Adaijs tam nekavējoties atcirta:
— Žēlsirdīgs? Tu, Bakalbasi, domā, ka mūsu kopiena spēs izdzīvot, ja piekopsim žēlsirdību un iecietību?
Adaijs saņēma kopā rokās un smagi nopūtās.
— Reizēm domāju, ka esat kļūdījušies, izvēlēdamies mani par virsganu. Es neesmu tāds gans, kāds Jēzum būtu vajadzīgs šai laikmetā un šajos apstākļos. Es gavēju, nožēloju grēkus un lūdzu, lai Dievs man dod spēku, lai apgaismo mani, lai rāda ceļu, taču atbildi nesaņemu. Jēzus man neatbild, nedod man nekādas zīmes…
Adaija balsī ieskanējās izmisums, tomēr viņš ātri vien atguvās no šī vājuma brīža un turpināja stingrā un apņēmīgā tonī.
— Kamēr vien būšu šīs kopienas virsgans, lemšu un rīkošos tā, kā liek mana sirdsapziņa, un mani arī turpmāk vadīs tikai viens mērķis: atgūt to, ko mums dāvāja Jēzus, vienlaikus apbalvodams mūsu kopienu ar pārticību un drošību. Dievs grib, lai esam stipri un lai esam dzīvi. Viņam nav vajadzīgi jauni mocekļi.
— Ko tu darīsi ar izraudzītajiem? — jautāja Talats.
— Kādu laiku viņi pavadīs lūgdamies un gavēdami. Uzraudzīšu viņus un, kad būs pienācis īstais brīdis, ļaušu atgriezties mājās pie ģimenes. Taču vispirms ir jāizpērk savas kļūdas. Tu, Bakalbasi, esi vislabākais rēķinātājs, tad nu izskaitļo patiesību.
— Kādu patiesību, Adaij?
— Izrēķini, kur pastāv iespēja pārtvert informāciju, izrēķini, kur varētu slēpties nodevējs.
— Tātad Zafarina tēva teikto tu tomēr esi uztvēris nopietni?
— Jā, mēs nedrīkstam izlikties nemanām acīmredzamo. Mūsu kopienā ir nodevējs. Mēs viņu atradīsim un nogalināsim.
Melnā tērptie nodrebēja, zinādami, ka Adaijs ar tukšiem vārdiem nemētājas.
Viņi atgriezās kabinetā, kur mēmie puiši un to tēvi, vēl aizvien ceļos tupēdami, nodurtu galvu lūdza Dievu. Dermisatam pār vaigiem ritēja asaras, Rasita skatienā bija jaušamas dusmas, vienīgi Zafarins izskatījās rāms un samierinājies ar iespēju saņemt bargu sodu.
Astoņu ganu padome un kopienas virsgans apsēdās savās vietās.
— Piecelieties! — Adaijs pavēlēja. — Savu neveiksmi jūs izpirksiet, četrdesmit dienas un naktis pavadīdami noslēgtībā un gavēdami. Paliksiet šeit manā namā. Kamēr jums piedks spēka, strādāsiet dārzā. Kad četrdesmit dienas būs pagājušas, pateikšu, kas jums darāms tālāk.
Zafarins bažīgi uzlūkoja tēvu, kurš tūdaļ apjauta, ko dēls vēlas zināt, un izrunāja jautājumu viņa vietā.
— Vai tu puišiem atļausi atvadīties no tuviniekiem?
— Nē. Grēku izpirkšanas laiks jau ir sācies.
Adaijs pašķindināja zvaniņu, jau nākamajā mirklī kabineta durvis atvērās un ienāca tas pats neliela auguma kalpotājs, kurš iepriekš apmeklētājus bija atvedis šurp.
— Guner, aizved puišus uz istabām līdzās dārzam un sagādā piemērotu apģērbu. Nākamās četrdesmit dienas viņi atturēsies no ēdiena, tāpēc rūpējies, lai viņiem ne bridi netrūktu ūdens un augļu sulu. Un izskaidro viņiem, kāda dienaskārtība valda šai namā. Ejiet!
Puiši apskāva katrs savu tēvu. Tomēr atvadas bija īsas, lai nevairotu Adaija dusmas. Kad Guners kopā ar mēmajiem jaunekļiem bija pametis telpu, Adaijs atkal ierunājās:
— Ejiet mājās, atgriezieties pie savām ģimenēm. Pēc četrdesmit dienām mājās atgriezīsies arī jūsu dēli.
Puišu tēvi pazemīgi noskūpstīja vadoņa roku, godbijīgi paklanījās astoņiem melnā tērptajiem ganiem, kas joprojām sēdēja nekustīgi kā statujas, un devās prom.
Astoņus padomes vīrus Adaijs pats pa krēslā grimstošu gaiteni pavadīja līdz nelielai kapelai. Tur tie palika, līdz satumsa nakts.
Adaijs negulēja. Pēc ilgajām lūgšanās aizvadītajām stundām ceļgali bija noberzti gluži jēli, tomēr viņš juta, ka vajag sevi sodīt, izpirkt savu vainu. Dievs zināja, cik ļoti Adaijs to mīl, taču visa mīlestība nekādi nespēja atsvērt dusmas, kas atkal un atkal pārpludināja Adaija sirdi un prātu. Dusmas, ko viņš nekad nebija pratis izravēt. Sātans līksmoja ikreiz, kad Adaijs ļāvās niknuma lēkmei. Dusmas bija grēks, smags grēks.
Kad Guners klusi ienāca saimnieka guļamistabā, nakts tumsa jau bija atkāpusies un pamalē sārtojās rīta blāzma. Uzticamais kalps bija atnesis krūzi vēsa ūdens un tasīti karstas kafijas. Viņš palīdzēja Adaijam pieslieties kājās un apsēdināja to vienīgajā askētiskās istabas krēslā.
— Paldies, Guner. Kafija man patiešām nāks par labu. Kā klājas mēmajiem?
— Viņi jau labu laiciņu strādā dārzā. Visi trīs ir nomākti, un acis visiem apsārtušas no asarām.
— Tu uzskati, ka viņi nebija pelnījuši sodu, vai ne?
— Es pakļaujos tev, esmu tavs kalps.
— Nē, neesi vis! Tu esi mans vienīgais draugs, un pats to labi zini. Tu man palīdzi…
— Un kalpoju tev, Adaij. Kalpoju labi. Māte mani atdeva tev par kalpu, kad man tikko bija apritējuši desmit gadi. Viņa jutās pagodināta, ka dēls varēs kalpot tev. Un pirms nāves viņas pēdējie vārdi bija lūgums, lai nekad nepārstāju rūpēties par tevi.