— Tava māte bija īsta svētā.
— Viņa bija vienkārša sieviete, kura visu, ko mācīja vecāki, pieņēma, neuzdodama jautājumus.
— Vai tu apšaubi mūsu ticības pamatus?
— Nē, Adaij. Es ticu Dievam un iVlūsu Kungam Jēzum. Es tikai šaubos, vai laba un pareiza ir tā apmātība, kuras varā jau gadsimtiem ilgi ir mūsu kopienas virsgani. Dievs ir jāgodā savā sirdī.
— Tu patiešām uzdrošinies apstrīdēt mūsu kopienas pamatu pamatus! Uzdrošinies teikt, ka mūsu svētie virsgani, mani priekšgājēji, ir kļūdījušies?! Tavuprāt, ir viegli ievērot visus likumus, ko noteikuši mūsu senči?
Guners nodūra galvu. Viņš zināja, cik svarīga Adaijam ir viņa palīdzība un atbalsts. Viņš to mīlēja kā brāli un bija vienīgais, kam atļauts skatīt arī kopienas vadoņa vājuma brīžus. Guners kalpoja Adaijam jau daudzus gadus un zināja, ka citiem tas sevi neatklāj. Vienīgi Guners zināja, kāds Adaijs ir īstenībā: atbildības nospiests, valdonīgs vīrs, kurš pārāk ātri aizsvilstas dusmās un neuzticas nevienam. Pārējiem bija ļauts redzēt vienīgi majestātisku kopienas virsganu. Gunera priekšā Adaijs neizlikās, netēloja. Guners mazgāja viņa apģērbu, uzkopa istabu. Un tieši Guners redzēja Adaiju pārgurušu un sasvīdušu, drudža lēkmju nomocītu un pūžņojošām acīm. Guners vienīgais zināja, kādas mokas reizēm cicš šis cilvēks un cik grūti tam ir pildīt vadoņa pienākumus, šķīstu dvēseļu priekšā nc mirkli nezaudējot varenību un cienīgumu.
Guners zināja, ka savu saimnieku nekad nepametīs. Jau četrdesmit gadu viņš kalpoja Adaijam un bija to iepazinis tikpat labi kā sevi pašu. Jau sen viņš bija devis šķīstības un paklausības zvērestu, un viņa vecāki, kad tie vēl bija dzīvi, un tāpat brāļi, māsas un to bērni bija pateicīgi par krietno atlīdzību, ko Adaijs maksāja uzticamajam kalpotājam. Ne mazāk svarīgs bija gods, ko kopienā baudīja visa Gunera ģimene.
— Tu domā, ka starp mums ir nodevējs? — jautāja Adaijs.
— Iespejams.
— Vai tu kādu turi aizdomās?
— Nē.
— Bet, ja šādas aizdomas tev būtu, tu taču man tās atklātu, vai ne?
— Nē, es tev neko neteiktu, iekams nebūtu pilnīgi pārliecināts, ka manas aizdomas ir pamatotas. Negribu, lai kāds ciestu tikai manu aizdomu vai aizspriedumu dēļ.
Adaijs pievērsa viņam ciešu skatienu. Vadonis apskauda savu kalpu tā lēnprātības, savaldības un labsirdības dēļ un reizēm sprieda, ka tas būtu daudz labāks kopienas virsgans, — jā, tie, kas par vadoni izraudzījās viņu, kļūdījās. Šai kļūdai par iemeslu bija sena un absurda tradīcija virsganu vienmēr izraudzīties no ievērojamākajām ģimenēm, kurām piederējuši pagātnes dižākie vīri un kuras tāpēc arī mūsdienās baudīja īpašu godu, kas ne vienmēr bija pelnīts. Turpretī Guners nāca no vienkāršas zemnieku ģimenes, kas gadsimtu gaitā savu slepeno ticību bija glabājusi tikpat uzticīgi kā lepnākās dzimtas.
Kas notiktu, ja Adaijs atteiktos no saviem pienākumiem? Ja sasauktu lielo padomi un lūgtu, lai par virsganu tiek izvēlēts Guners? Nē, viņa lūgumu neviens neņemtu par pilnu. Tikai nospriestu, ka vecais virsgans zaudējis prātu. Un varbūt viņu minējumi nebūtu tālu no patiesības, jo viņš patiešām jūk prātā, cīnoties ar savu cilvēcisko iedabu, ik dienas visiem spēkiem apspiežot dusmu grēku, rūpējoties par kopienas noslēpumu glabāšanu un pildot vadoņa lomu, proti, stājoties ticīgo priekšā kā virsgans, kuram nedrošība un šaubas ir svešas.
Viņš vēl aizvien skaidri atcerējās dienu, kad tēvs, neizsakāma satraukuma pārņemts, viņu bija pavadījis līdz namam, kur dzīvoja iepriekšējais virsgans Adaijs. Tēvs Urfa bija ietekmīgs vīrs, dedzīgs patiesās, slepenās ticības aizstāvis, un viņš jau kopš bērna dienām allaž bija dzirdējis mudinājumus augt krietnam, lai reiz varētu kļūt par jauno Adaiju.
Bet viņa vēlmes ar tēva iecerēm nekādi nesakrita. Nē, viņš negribēja mācīties un kļūt par Adaiju, viņam daudz labāk patika kopā ar draugiem skriet pa dārziem, peldēties upē un pārmīt šķelmīgus skatienus ar meitenēm. Visvairāk viņu valdzināja kaimiņu meita Ranija, meitene ar mandeļveida acīm un tumšām matu cirtām, — par Raniju viņš tolaik bieži mēdza sapņot arī nomodā.
Taču tēvs visu bija izplānojis un kopienas vecajie visu nolēmuši, viņa viedokli nejautādami. Viņam bija jākļūst par nākamo Adaiju, tāpēc jau pusaudža gados vajadzēja pārcelties uz dzīvi pie vecā vadoņa, dot šķīstības un kalpošanas zvērestus un gatavoties misijai, kurai, kā runāja, viņu esot izraudzījies pats Dievs.
Šajos mokošajos gados viņa vienīgais draugs bija Guners — tas topošo Adaiju nekad nenodeva pat tais reizēs, kad viņš izlavījās no mājas, lai kaut iztālēm redzētu Raniju.
Arī Guners patiesībā bija gūsteknis, savu vecāku gribas upuris. Trūcīgo zemnieku ģimene bija laimīga, ka viņu dēlam nevajadzēs visu mūžu apstrādāt zemi un locīt muguru svelmējošos saules staros — Guners varēs dzīvot pārticīgi un nopietni pabalstīt arī tuviniekus, bet puiša paša domas nebija no svara.
Viņi abi padevīgi bija pakļāvušies vecāku gribai — to vārds bija likums, kuru pārkāpt nevienam nenāca ne prātā.
21
Obodasu Jānis sastapa čakli kaplējam dārzu.
— Kur ir Timcjs?
— Runājas ar Izazu. Tu taču zini, ka Izazam daudz jāmācās, lai viņš reiz varētu kļūt par labu kopienas galvu.
Obodass notrauca no pieres sviedrus un kopā ar Jāni iegāja mājā.
— Es atnesu ziņas, — apsveicinājies ar Timeju un Obodasu, teica Jānis. — Pilsētā ar karavānu tikko ieradies Harrāns.
— Harrāns! Kāds prieks! Tad iesim tūdaļ pie viņa! — pielēkdams kājās, iesaucās Izazs.
— Pagaidi, Izaz. Tā nav Senina karavāna, un Harrāns nav tās vadītājs. Viņš tikai atceļoja kopā ar to.
— Nu un tad? Dieva dēļ runā!
— Jā, būs labāk, ja brīdināšu jūs iepriekš. Harrāns ir akls. Kad viņš atgriezās Edesā, Maanu pavēlēja viņam izdurt acis. Bet viņa saimnieks Senins ir nogalināts, un tā līķis izmests tuksnesī zvēriem par barību. Harrāns zvērēja, ka par tevi neko nezinot, ka esot tevi atstājis Tīras ostā, ka šobrīd tu droši vien jau esot Grieķijā, bet tas tikai vairoja Maanu dusmas.
Izazs sāka raudāt. Viņš jutās vainīgs Harrāna nelaimē. Timcjs viņu mierinoši apskāva.
— Iesim uz karavānserālu un vedīsim Harrānu šurp. Lai viņš dzīvo pie mums, ja vien pats to vēlēsies.
— Es jau mēģināju atvest viņu uz šejieni, bet viņš atteicās, — stāstīja Jānis. — Viņš gribēja, lai jūs vispirms uzzināt, kāds liktenis viņu piemeklējis. Viņš negrib nevienam kļūt par nastu.
Jānis, Izazs un Obodass devās uz karavānscrālu, kur viens no cdesiešiem tiem parādīja, kur meklējams Harrāns.
— Šīs karavānas vadītājs ir attāls Harrāna radinieks, — tas teica, — tāpēc viņš ļāva Harrānam ceļot kopā ar mums. Edesā Harrānam vairs nav neviena tuvinieka: viņa sievu un bērnus nogalināja. Arī viņa saimnieku Seninu ilgi spīdzināja un tad nogalināja pilsētas laukumā, kur visi, kas vien vēlējās, varēja noraudzīties viņa mocībās. Maanu nežēlīgi sodīja visus Abgara draugus.
— Bet Harrāns taču nebija Abgara draugs…
— Toties tāds bija viņa saimnieks Senins, kurš atteicās Maanu atklāt, kur paslēpts Jēzus līķauts, kas savulaik brīnumaini izdziedināja Abgaru. Maanu pavēlēja nopostīt Senina māju, sadedzināt visu viņa mantu un upursārtā ziedot visus mājlopus. Arī Senina kalpi dabūja ciest: dažus pēra līdz nāvei, citiem nocirta rokas vai kājas, bet Harrānam izdūra acis, jo tieši tās bija vadījušas pāri tuksnesim Senina karavānas. Harrāns var priecāties, ka palicis dzīvs.