Harrānu viņi atrada sēžam zemē kādas telts stūri. Izazs palīdzēja viņam pieslieties kājās un apskāva.
— Harrān, mans krietnais draugs!
— Izaz? Tas esi tu?
— Jā, Harrān, tas esmu es. Mēs atnācām tev pakaļ. Tu dzīvosi pie mums, mēs par tevi rūpēsimies, un tev nekā netrūks.
Timejs sirsnīgi uzņēma veco karavānu vadītāju, l ika nolemts, ka pagaidām, kamēr Timeja mājā izbūvēs vēl vienu kambari, Harrāns apmetīsics pie Jāņa.
Uzzinājis, ka sidonieši viņu pieņems savā namā un atlikušās mūža dienas nevajadzēs pavadīt, lūdzot ubagdāvanas, Harrāns jutās atvieglots. Drebošu balsi viņš stāstīja, kā Maanu licis nodedzināt visu kristiešu mājas, nesaudzējot pat pilsētas ietekmīgākās un augstdzimušākās ģimenes. Maanu nežēloja ne bērnus, ne sirmgalvjus. Nevainīgo asinis plūda pa pilsētas ielu baltajām marmora plāksnēm.
Obodass neskanīgā balsī jautāja, kas noticis ar viņa vecākiem, kas abi bija Senina kalpotāji un Jēzus sekotāji.
— Miruši. Man ļoti žēl, Obodas.
Asaras ritēja pār milža seju, un nekādi Timeja un Izaza mierinājuma vārdi nespēja tās apturēt. Visbeidzot Izazs uzdeva jautājumu, atbildi uz kuru jau nojauta:
— Kas noticis ar Hosaru un Tadeju?
— Hosaru tāpat kā Seninu nogalināja pilsētas laukumā. Maanu gribēja, lai šo ievērojamo vīru nāve kalpo par biedinājumu tautai un lai ikviens saprot, ka kristieši nevar cerēt uz žēlastību… Hosars visas mocības pacieta, neizdvesdams ne skaņas. Maanu arī vcco valdnieci piespieda noskatīties, kā viņš mirst. Valdniece velti krita ceļos un lūdzās, lai dēls žēlo Hosara dzīvību, taču Maanu tikai smējās. Man ļoti žēl, Izaz… Esmu kļuvis par nāves vēstnesi.
Izazs ļāva asarām vaļu. Ne jau viņam vienīgajam bija iemesls vismelnākajam izmisumam, ne jau viņš vienīgais bija zaudējis tuviniekus. Izazs juta, kā krūtīs savelkas sāpīgs mezgls, kā uzmutuļo vēlēšanās atriebties. Līdzīgas bija arī Obodasa izjūtas. Timejs vēroja abus jaunos vīriešus, zinādams, kādu iekšējo cīņu tie patlaban izcīna.
— Atriebība nav risinājums, tā neko nedos. Zinu, ka jūs abi justu atvieglojumu, redzot, kā Maanu tiek sodīts un mirst, ciezdams visnežēlīgākās mokas. Bet es jums saku, ka viņš sodu saņems, kad stāsies Dieva priekšā.
— Vai tad tu, Timej, neteici, ka Dievs ir bezgalīga žēlastība? — caur asarām noprasīja Obodass.
— Jā, un arī bezgalīgs taisnīgums.
— Vai vecā valdniece vēl dzīva? — baidīdamies izdzirdēt atbildi, jautāja Izazs.
— Kopš tava tēvoča nāves dienas neviens viņu nav redzējis. Daži no pils kalpotājiem apgalvo, ka viņa esot nomirusi no bēdām un Maanu pavēlējis viņas miesas izmest tuksnesī. Bet citi stāsta, ka valdnieks licis viņu nogalināt. Katrā ziņā neviens valdnieci vairs nav redzējis. Man ļoti žēl, Izaz, nav patīkami būt tam, kurš atnes tikai ļaunas ziņas.
— Mans draugs, ziņnesis nav vainīgs, ja tā atnestās vēstis kādu sāpina, — teica Timejs. — Labāk lūgsimies, lai Dievs mūsu sirdīs remdē dusmas un lai palīdz izturēt visas sāpes un bēdas.
22
Vakara gaisā virmoja ziedu smaržas. Lizas un Džona Beriju viesi pulcējās uz atikas stāva plašās terases un lūkojās, kā Roma iemirdzas nakts gaismās.
Liza nervozēja. Džons uz viņu bija pamatīgi noskaities, kad, atgriezusies no Vašingtonas, viņa pavēstīja, ka nolēmusi sarīkot viesības par godu Mērijai un Džeimsam un jau ielūgusi arī Marko un Paolu.
Vīrs pārmeta, ka šoreiz viņa nolēmusi savtīgi un negodīgi izmantot māsas pazīšanās. — Vai tad tu Mērijai atklāsi, kāpēc esi ielūgusi Marko? Skaidrs, ka neteiksi. To tu nemaz nedrīksti darīt. Marko ir mūsu draugs, un esmu gatavs visiem spēkiem viņam palīdzēt, taču tas nenozīmē, ka viņa darba lietās jāiepin mūsu ģimene. Un arī tev nav jājaucas izmeklēšanā, ko veic Mākslas nodaļa. Tu esi mana sieva, man no tevis nav noslēpumu, taču lūdzu nejaucies manā darbā tāpat, kā es nejaucos tavējā. Nevarēju pat iedomāties, ka tu esi spējīga izmantot savu māsu. Un kāpēc? Kas tev daļas par to ugunsgrēku katedrālē?
Šis bija pirmais strīds daudzu gadu laikā. Džons bija panācis, ka viņa jūtas vainīga un nožēlo, ka vispār iedomājusies rīkot šīs viesības. Patiesībā arī viņa pati apzinājās, ka, gribēdama iepriecināt Marko, ir rīkojusies pārāk vieglprātīgi.
Viesu sarakstu viņa elektroniski bija nosūtījusi Mērijai, un tā neko nebija iebildusi. Arī māsasmeita Džīna nebija cēlusi iebildumus, redzot sarakstā Marko Valoni un viņa sievas Paolas vārdus, — Džīna zināja, ka Valoni pāris ir tantes ģimenes draugi, un bija tos satikusi ne reizi vien. Meitene tikai apvaicājās, kas ir tā doktore Galloni, kura pavadīšot draugu ģimeni. Liza paskaidroja, ka tā ir apbrīnojami erudīta sieviete, kura arī strādā Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļā. Un Džīna neko vairāk nejautāja.
Četri oficianti iznēsāja viesiem paplātes ar kokteiļiem. Kad Paolas un Sofijas pavadīts, ieradās Marko Valoni, viņš neprata noslēpt pārsteigumu: divi ministri, kardināls, vairāki diplomāti, starp kuriem ari Savienoto Valstu vēstnieks, ietekmīgi uzņēmēji, pusducis Lizas draugu, universitātes pasniedzēju, tāpat arī daži Džīnas draugi arheologi.
— Es te jūtos kā apmaldījies, — Marko čukstēja abām sievietēm.
— Es ari, taču nu jau ir par vēlu bēgt, — klusītēm atbildēja Paola.
Sofija tūdaļ ar skatienu ņēmās meklēt Umberto D'Alakvu. Un, lūk,
tur jau viņš stāvēja un sarunājās ar kādu skaistu, gaišmatainu sievieti, kas bija visai līdzīga mājas saimniecei Lizai. Abi smējās, un ikvienam vērotājam būtu skaidrs, ka D'Alakva un viņa sarunbiedre ir sen pazīstami un lieliski saprotas.
— Labvakar. Paola, tu lieliski izskaties. Pieņemu, ka jūs esat doktore Galloni. Priecājos iepazīties.
Par spīti sirsnīgajiem apsveicināšanās vārdiem Marko nojauta, ka Džons jūtas nelāgi. Ari viņš pats nespēja atbrīvoties no netīkama sasprindzinājuma jau kopš dienas, kad bija saņēmis Lizas ielūgumu. Neuzkrītoši, nemanāmi un galanti Džons bija centies panākt, lai Marko šo ielūgumu noraida. Un Marko nespēja saprast, kādi apsvērumi mudinājuši draugu tā rīkoties.
Smaidot viņiem tuvojās Liza, taču arī viņa bija saspringta. Marko klusībā apcerēja, vai gadījumā nav kļuvis par paranoiķi, taču namamātes allaž tik sirsnīgais smaids šoreiz šķita sastindzis nedzīvā grimasē, bet vienmēr rāmi starojošās Džona acis bija kļuvušas šaudīgas un satraukti mirdzēja.
Apsveicināties pienāca arī Džīna, kurai tante tūdaļ uzticēja pienākumu iepazīstināt atnācējus ar pārējiem viesiem.
Džons tūdaļ ievēroja, kā klātesošos vīriešus ietekmē Sofija. Tieši vai paslepšus viņai bija pievērsti teju visi skatieni, un pat kardināls lūkojās uz viņas pusi. Sofija ātri vien tika iesaistīta sarunā, ko, pulciņā sastājušies, risināja divi vēstnieki, kāds ministrs, trīs uzņēmēji un viens baņķieris.
Tērpusies baltā Armani tunikā, vaļējiem matiem, kā rotaslietu aplikusi tikai Cartier pulksteni un ausīs ielikusi sīkus briljantu auskariņus, Sofija neapšaubāmi bija skaistākā šī vakara sieviete.