Sarunas centrā bija karš Irākā, un ministrs laipni jautāja pēc Sofijas viedokļa.
— Man ļoti žēl, taču esmu pret šo karu. Manuprāt, Sadams Huseins apdraud tikai pats savu tautu, bet ārpasaulei nekādas briesmas no viņa nedraud.
Tā kā Sofija bija vienīgā, kuras domas atšķīrās no pārējo uzskatiem, sākās visnotaļ dedzīga diskusija. Sofija citu pēc cita minēja argumentus, kas pamatoja šī kara bezjēdzību, un neviļus noturēja nelielu lekciju par vēstures pamatjautājumiem. Faktu un secinājumu birums bija tik iespaidīgs, ka sarunbiedri drīz vien apstulba un nezināja, ko iebilst.
Marko un Paola tostarp runājās ar diviem Džīnas ielūgtiem arheologiem, kas šai smalkajā sabiedrībā jutās tikpat neveikli kā Valoni pāris.
Sofija neizlaida no acīm gaišmataino sievieti, kura tik sirsnīgi runājās ar D'Alakvu. Redzēdama, ka Džons tuvojas Marko un Paolai, viņa atvadījās no sarunbiedriem un arī devās pie saviem draugiem.
— Liels paldies, ka ielūdzāt mani, Berija kungs…
— Priecājos, ka varējāt pavadīt mūsu draugus Marko un Paolo…
Gaišmatainā sieviete palūkojās pār plecu un pamāja sveicienu.
— Tā ir mana svaine Mērija Stjuarte.
— Ļoti līdzīga Lizai, — teica Marko. — Vai tu mūs iepazīstināsi?
Sofija nodūra galvu, apzinādamās, ka Marko rīkojas viņas interesēs.
Mērija Stjuarte joprojām tērzēja ar D'Alakvu, un šī bija lieliska iespēja uzsākt sarunu ar nepieejamo vīrieti.
Tai pašā brīdī pienāca Liza, un Džons teica: — Mīļā, Marko vēlas iepazīties ar Mēriju un Džcimsu.
— Jā, protams! — atbildēja Liza un pavadīja Valoni pāri un Sofiju līdz runātāju grupiņai, kurā bija iesaistījušies Mērija un D'Alakva. Sofija pievērsa ciešu skatienu D'Alakvam, taču vīrietis šķita pilnīgi vienaldzīgs. Vai tiešām tas viņu nepazina?
— Mērij, gribu tevi iepazīstināt ar mūsu vislabākajiem draugiem Marko un Paolu Valoni, kā ari ar doktori Galloni, kura viņus pavada.
Gaišmatainā sieviete apveltīja atnācējus ar platu smaidu un laipni uzņēma bariņā. D'Alakva tikai pieklājīgi palocīja galvu un veltīja katram bezkaislīgu skatienu.
— Ļoti patīkami. Vai arī jūs esat arheologi tāpat kā mana māsa? — jautāja Mērija.
— Nē, Mērij. Marko ir Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas direktors, Paola lasa lekcijas universitātē, bet Sofija strādā kopā ar Marko.
— Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļa? Kas tā tāda?
— Mēs esam īpaša Karabinieru spēku grupa, kas pakļauta arī Kultūras ministrijai un cīnās ar noziegumiem mākslas pasaulē. Mākslas darbu zādzības, viltojumi, kontrabanda…
— Cik interesanti! — iesaucās Mērija Stjuarte, taču viņas balsī no intereses nebija ne vēsts. — Mēs taisni runājām par to E1 Grēko Kristu, ko nupat izsolīja Ņujorkā… Centos panākt, lai Umberto atzīstas, vai to nopirka viņš.
— Diemžēl tas nebiju es, — atbildēja D'Alakva.
Sofija, saspringta un nervoza, klusēja kā ūdeni mutē ieņēmusi un nenolaida acis no D'Alakvas, bet viņš pavisam dabiski un nepiespiesti uzrunāja viņu: — Kā veicas jūsu izmeklēšanā, doktore Galloni?
Pārējie pievērsa viņam neizpratnes pilnus skatienus.
— Vai tad jūs esat pazīstami? — noprasīja Mērija.
— Jā, pirms dažām nedēļām doktore bija iegriezusies pie manis Turīnā. Jūs taču zināt, ka katedrālē bija ugunsgrēks. Un, redziet, Mākslas nodaļa izmeklēja vai varbūt joprojām izmeklē tā apstākļus.
— Un kā ar to visu esi saistīts tu? — jautāja Mērija.
— Cocsa katedrālē veic remontdarbus. Un doktore izmeklē, vai ugunsgrēks ir sācies nejauši vai arī ticis izraisīts ļaunprātīgi.
Marko iekoda sev lūpā un nodomāja, ka D'Alakvas savaldība ir apbrīnas vērta. Kurš gan vēl prastu tik pārliecinoši izrādīt vienaldzību pret izmeklēšanu, ko veic Mākslas nodala! Lielisks paņēmiens, kā publiski apliecināt savu nevainību.
— Sakiet, doktore, vai tiešām pastāv iespēja, ka ugunsgrēks izraisīts tīšām? — jautāja viena no grupas sievietēm, kāda princese, kuras fotogrāfijas regulāri parādījās žurnālos, kas vēstīja par smalkāko aprindu gaitām.
Sofija veltīja D'Alakvam rūgtu pārmetumu pilnu skatienu. Viņš bija panācis, ka viņa šai sabiedrībā jūtas kā neaicināta iebrucēja. Likās, Marko un Paolas izjūtas nav diez ko patīkamākas.
— Ja ugunsgrēks vai līdzīga nelaime notiek vietā, kur glabājas īpaši daudz mākslas vērtību, kā šajā gadījumā Turīnas katedrālē, mūsu pienākums ir pārbaudīt visas iespējas.
— Un vai esat nonākuši pie kādiem secinājumiem? — nelikās mierā princese.
Sofija uzlūkoja Marko, lūgdama palīdzību. Tas noklepojās un teica:
— Princese, mūsu darbs ir daudz vienmuļāks, nekā varētu domāt. Itālija ir valsts ar apbrīnojami bagātīgu mākslas mantojumu, un mūsu pienākums gluži vienkārši ir to sargāt…
— Bet tomēr…
Liza, nespēdama apslēpt nervozitāti, pārtrauca princesi, aicinot oficiantu pasniegt visiem jaunas dzērienu glāzes. Džons tūdaļ steidzās izmantot šo brīdi un maigi, bet noteikti satvēra Marko aiz elkoņa un vedināja tālāk. Paola viņiem sekoja, taču Sofija palika stāvam kā zemē iemieta un aizvien vēl kā apstulbusi raudzījās uz D'Alakvu.
— Sofij, — viņu uzrunāja Liza, pūlēdamās atrisināt šo muļķīgo situāciju, — nāc, es gribu tevi iepazīstināt ar profesoru Roso. Viņš vada izrakumus Herkulānā.
— Doktore, kāda ir jūs specialitāte? — ievaicājās Mērija.
— Esmu mākslas vēstures doktore, tāpat man ir grāds itāļu literatūrā un senajās valodās. Es runāju angliski, franciski, spāniski, grieķiski un diezgan labi arī arābiski.
To visu Sofija uzskaitīja ar lepnumu balsī un tai pašā mirklī sajutās smieklīga. Viņa bērnišķīgi bija mēģinājusi pārsteigt šo bagātnieku bariņu, taču patiesībā tiem viņas zināšanas un prasmes bija dziļi vienaldzīgas. Uzbangoja dusmas — šīs smalki tērptās dāmas un ietekmīgie vīri skatījās uz viņu kā uz dīvainu kukaini.
Liza atkārtoja mēģinājumu aizvest Sofiju tālāk no šī viesu pulciņa.
— Nāc, Sofij.
— Liza, ļauj mums aprunāties ar doktori.
D'Alakvas vārdi izbrīnīja Sofiju. Liza drūmi pamāja, tomēr runātāju grupu izjauca, aizvilkdama projām savu māsu. Piepeši Sofija un D'Alakva bija palikuši divi vien.
— Redzu, ka nejūtaties savā ādā, doktore. Vai drīkstu jautāt, kāpēc?
— Patiešām jūtos nelāgi, taču iemeslus jums nepratīšu izskaidrot.
— Jums nav iemesla apvainoties. Mērijas jautājums par jūsu specialitāti nebija ļauni domāts. Viņa patiešām ir gudra, jutīga un pārsteidzoša sieviete, ticiet man.
— Pieņemu, ka jums taisnība.
— Patiesībā jūs un jūsu draugi te šovakar ieradātics tikai un vienīgi, lai sastaptu mani. Vai varbūt es maldos?
Sofija juta, ka nosarkst līdz matu galiņiem. Gribējās izgaist, pazust, izkrist cauri zemei.
— Nē, ko jūs… Mans priekšnieks ir Džona Berija draugs, un es…
— Un jūs no mana kabineta aizgājāt tukšā, tāpēc kopā ar savu šefu nolēmāt iestudēt nejaušu tikšanos. Tas ir pārlieku skaidri redzams.
Sofijas vaigi dega kā ugunīs. Šādai divkaujai viņa nebija gatava — viņa nebija gaidījusi, ka dzirdēs tik mulsinoši atklātus vārdus no vīrieša, kas raudzījās viņā vienlaikus vienaldzīgi un uzjautrināti, neslēpdams savu pārākumu.
— Nav viegli jūs sastapt citādi.