— Tiešām nav, tāpēc izmantojiet iespēju un jautājiet visu, ko vēlaties.
— Jūs jau zināt: mums ir aizdomas, ka ugunsgrēks katedrālē ir izraisīts tīšām un to varēja izdarīt kāds no jūsu strādniekiem. Kāpēc?
— Uz šādu jautājumu es nekādi nevaru atbildēt. Taču, ja jums ir konkrētākas aizdomas, uzticiet tās man, un redzēsim, vai varu kā palīdzēt.
No terases pretējās malas uz viņiem pārsteigti nolūkojās Marko un Liza, bet Džons, ar pūlēm valdīdams dusmas un nepatiku, sūtīja sievu atbrīvot D'Alakvu no uzmācīgās izmeklētājas.
— Sofij, atvaino, bet Umberto šeit ir daudz draugu, un tie visi vēlētos ar viņu šovakar aprunāties, taču tu viņu esi nolaupījusi. Umberto, mans svainis Džeimss tevi meklēja…
Sofija sajutās smieklīga. Liza neviļus bija viņu sāpīgi pazemojusi.
— Liza, man jāatzīst, ka patiesībā es esmu nolaupījis doktori Galloni. Un tu taču neliegsi mums turpināt sarunu, vai ne? Jau sen man nav bijis tik interesantas sarunbiedres.
— Ak, jā, jā… Protams… Bet, ja tev kas vajadzīgs…
— Nakts ir burvīga, vakariņas gardas, bet jūs ar Džonu — lieliski viesību saimnieki. Priecājos, ka sagādāji man iespēju satikt Mēriju un Džcimsu. Paldies, Liza.
Liza uzmeta abiem vēl vienu neticīgu skatienu un devās prom. Piegājusi pie Džona, viņa tam kaut ko čukstēja ausī.
— Paldies, — noteica Sofija.
— Lūdzu, doktore, nevērtējiet sevi par zemu!
— Nekad neesmu to darījusi.
— Man tomēr šķiet, ka šovakar tieši to darāt.
— Bija muļķīgi nākt šurp.
— Jūs rīkojāties pārāk uzkrītoši. Tas, cik nervozi ir mājas saimnieki, liecina, ka viņi piedalījušies šīs mizanscēnas iestudēšanā. Taču es brīnītos, ja visā būtu iesaistīti arī Mērija un Džeimss.
— Viņi neko nezina un droši vien nesaprot, kāpēc Liza mūs uzaicinājusi. Mēs te nekādi neiederamies. Man ļoti žēl, tā bija kļūda.
— Taču jūs vēl neesat izpildījusi manu lūgumu.
— Kādu lūgumu?
— Izklāstiet konkrētāk savas aizdomas.
— Mēs esam pārliecināti, ka notikumu centrā ir svētais līķauts, taču nezinām, vai kāds grib to nolaupīt vai iznīcināt. Līķauts bija ugunsgrēka iemesls, tāpat ar to saistīti visi pārējie negadījumi, kas jau agrāk piemeklējuši katedrāli.
— Interesanta teorija. Tad sakiet, pret ko īsti vēršas jūsu aizdomas? Kurš, jūsuprāt, varētu gribēt nozagt vai iznīcināt līķautu un, galvenais, kāpēc?
— Tieši to mēs cenšamies noskaidrot.
— Un, ja pareizi saprotu, jums nav nekādu pēdu, kas jūsu pieņēmumus apstiprinātu?
— Diemžēl nav.
— Doktore, jūs domājat, ka līķautu nozagt vai iznīcināt vēlos es?
Izsmiekls D'Alakvas vārdos bija nepārprotami saklausāms, un Sofija
jutās vēl muļķīgāk.
— Es neteicu, ka aizdomas vēršas pret jums. Taču mēs pieļaujam, ka no jūsu darbiniekiem kāds varētu būt iesaistīts šajos notikumos.
— Vai Cocsa personāla daļas vadītājs Ladzoti kungs ar jums sadarbojas?
— Jā, nevaram sūdzēties. Viņš bija ļoti laipns un atsūtīja mums visus pieprasītos datus.
— Tad es atļaušos jautāt: ko īsti jūs un jūsu priekšnieks cerējāt panākt, šovakar tiekoties ar mani?
Sofija nodūra skatienu un iedzēra mazu malciņu šampanieša. Atbildes nebija — vismaz pārliecinošu un skaidru atbildi viņa nevarēja dot. Tādam cilvēkam kā D'Alakva viņa taču nevarēja stāstīt, ka vienīgais iemesls ir netveramas nojausmas un miglaina intuīcija. Viņa jutās tā, it kā šovakar būtu kārtojusi eksāmenu un rajā izkritusi. Divkauja bija zaudēta, pat īsti ncsākusics, jo visas atbildes, ko viņa sniedza uz šī savādi valdzinošā cilvēka jautājumiem, skanēja neiedomājami tukši un bērnišķīgi.
— Gribējām jūs satikt, aprunāties. Konkrētāku mērķu mums nebija.
— Zināt, doktore, labāk paēdīsim vakariņas.
Sofija viņu izbrīnīti uzlūkoja, taču D'Alakva, nelikdamies ne zinis par sievietes apstulbumu, satvēra viņu aiz elkoņa un vadīja pie bufetes galda. Pienāca Džeimss Stjuarts un Itālijas finanšu ministrs.
— Umberto, mēs ar Horāciju te strīdamies par to, kā Āzijas gripa ietekmēs Eiropas biržas…
Labu bridi D'Alakva apsprieda Āzijas ekonomisko krīzi, turklāt nepārprotami palīdzēdams sarunā iesaistīties arī Sofijai. Vēl pēc laiciņa Sofija atklāja, ka aizrautīgi piedalās diskusijā ar finanšu ministru un pat ir uzdrošinājusies apstrīdēt vairākus Stjuarta apgalvojumus. D'Alakva ieinteresēts klausījās viņas teiktajā.
Marko Valoni neticēja savām acīm, redzot, ka Sofija tik dabiski iesaistījusies ietekmīgo vīru runās, taču vēl pārsteidzošāk šķita tas, ka viņai izdevies izraisīt Umberto D'Alakvas interesi.
— Jūsu draudzene ir burvīga.
Mērijas Stjuartes dzīvespriecīgā balss lika viņam atgriezties īstenībā. Vai varbūt no pārdomām iznirt pamudināja Paolas elkonis, kas vieglītēm iedūrās sānos?
— Jā, to nevar noliegt, — Mērijai atbildēja Paola. — Viņa ir ļoti gudra.
— Un ļoti skaista, — piezīmēja Mērija. — Nekad agrāk neesmu redzējusi, ka Umberto pievērstu tik daudz uzmanības kādai sievietei. Viņa neapšaubāmi ir īpaša, citādi to nav iespējams izskaidrot. Redzu, ka šī sabiedrība Umberto sagādā patiesu prieku.
— Viņš ir vecpuisis, vai ne? — jautāja Paola.
— Jā, un mums nekad nav izdevies saprast, kāpēc. Umberto ir viss: viņš ir gudrs, skaists, izglītots un bagāts, turklāt vēl labs cilvēks. Es nesaprotu, kāpēc jūs, Džon un Liza, ar viņu netiekaties biežāk.
— Mērij, Umberto pasaule nav tā, kurā rit mūsu dzīve. Tāpat gluži sveša mums ir tavējā, lai gan tu esi mana māsa.
— Beidz, Liza. Nerunā muļķības.
— Tās nav muļķības. Ikdienā man negadās sastapt ministrus un baņķierus. Mana darba dzīve rit citur. Tā tam jābūt. Un arī Džonam nav daudz kopīga ar lielā biznesa pārstāvjiem.
— Vai tikai tu nemēģini sašķirot cilvēkus pēc tā, ko viņi raksta savās vizītkartēs?
— Nē, es tikai pūlos tev atgādināt, ka esmu arheoloģe, tāpēc parasti nemēdzu pavadīt laiku kopā ar ministriem un tiem līdzīgajiem.
— Taču Umberto tev nevajadzētu ieskaitīt šajā kategorija. Arheoloģija ir viena no viņa vislielākajām kaislībām, un viņš ir finansējis daudzus izrakumus. Esmu pārliecināta, ka jūs tomēr atrastu daudz kopīga, nepiekāpās Mērija.
Sofija un Umberto D'Alakva bija piesēduši pie galdiņa kopā ar citiem viesiem. D'Alakva galanti apkalpoja Sofiju, un viņa ar prieku pieņēma šos uzmanības apliecinājumus. Marko gribēja drīzāk aprunāties ar savu palīdzi, tikt skaidrībā, kas noticis, izdibināt, ko D'Alakva viņai pastāstījis. Taču intuīcija sacīja, ka būs labāk, ja viņš pagaidām turēsies malā un Sofiju netraucēs.
Pulkstenis jau rādīja gandrīz stundu pēc pusnakts, kad Paola atgādināja, ka no rīta būs agri jāceļas. Pirmā lekcija viņai bija jau pulksten astoņos, un viņa nevēlējās stādes studentu priekšā pārlieku samiegojusies. Marko lūdza, lai sieva pieiet pie Sofijas un pavēsta, ka abi dodas mājās.
— Sofij, mēs ejam prom. Ja vēlies, varam aizvest arī tevi…
— Paldies, Paola, es tiešām braukšu kopā ar jums.
Sofija cerēja, ka D'Alakva tūdaļ piedāvāsies viņu pavadīt, taču tā nenotika. Viņš tikai piecēlās un uz atvadām noskūpstīja roku gan Sofijai, gan Paolai.
Kad trijotne, Džona un Lizas pavadīta, devās uz durvīm, Sofija atskatījās. Umberto D'Alakva aizrautīgi sarunājās ar viesu pulciņu. Sofija jutās vīlusies vai, pareizāk sakot, aizmirsta.