Выбрать главу

Tikko viņi bija iekāpuši mašīnā, Marko ļāva vaļu ziņkārībai.

—    Nu, doktore, stāsti, ko viņš tev teica!

—    Neko neteica.

—    Kā — neko?

—    Tikai paziņoja, ka esot pārāk uzkrītoši redzams, ka mēs viesībās esam ieradušies tikai ar mērķi sastapt viņu. Un panāca, ka es jutos smiek­līga, pieķerta darām nožēlojamas muļķības. Vēl viņš izsmējīgi noprasīja, vai tiešām mēs domājam, ka viņš grib nolaupīt vai iznīcināt svēto līķautu.

—    Un viss?

—   Viss. Pārējo laiku mēs pavadījām, runājot par Āzijas gripu, naftu, mākslu un literatūru.

—    Katrā ziņā no malas izskatījās, ka jūs abi viens ar otra sabiedrību esat visnotaļ apmierināti.

—    Man patiešām bija patīkami ar viņu sarunāties, tas arī viss.

—    Viņam arī patika, — neatlaidās Paola.

—    Vai jūs vēl satiksieties? — jautāja Marko.

—    Nē, nedomāju vis. Viņš bija laipns, taču tas neko nenozīmē.

—    Tiešs trāpījums pašā sirdī?

—    Ja drīkstētu ļaut vaļu emocijām, es teiktu, ka jā. Taču pilngadību esmu sasniegusi krietni sen un muļķīgas iedomas man nepiestāv. Ceru, ka arī turpmāk saprāta balss ņems virsroku.

—   Tiešām precīzs trāpījums! — neslēpjot smaidu, iesaucās Marko.

—    Jūs esat saderīgs pāris, — ieminējās Paola.

—   Izklausās jauki, taču negribu sevi mānīt. Tādi cilvēki kā Umberto D'Alakva neinteresējas par tādām sievietēm kā es. Mums nav nekā kopīga.

—    Ir gan, un pat ļoti daudz. Mērija mums stāstīja, ka šis cilvēks aiz­raujas ar mākslu un vēsturi, viņš ir piedalījies arheoloģiskajos izrakumos un pats tos bieži finansē. Bet tu, ja pati to nezini, esi gudra, izglītota un skaista. Vai nc, Paola?

—    Protams. Pat Mērija Stjuarte pienāca pie mums un teica, ka ne­kad neesot redzējusi, ka D'Alakva kādai sievietei izrādītu tik daudz uz­manības.

—    Nu jau pietiks! Galvenais, ka viņš man skaidri un gaiši pateica, ka mēs šais viesībās bijām ielavījušies ar konkrētu mērķi. Cerēsim vismaz,

ka viņš par mūsu uzmācību nesūdzēsies nevienam ministram.

* * *

Laukā lietus gāza straumēm, bet te, bibliotēkā, omulīgi sprakšķēja ka­mīns un āra drēgnums nebija manāms. Holandiešu vecmeistaru gleznas pie sienām liecināja, ka šī nama saimniekam patīk atturīgas un izsmal­cinātas lietas.

Sasēduši ērtos ādas dīvānos, seši vīri sarunājās. Tie pacēla skatienus, kad bibliotēkas durvis atvērās un ienāca gara, kalsna auguma sirmgal­vis. Vīrieši piecēlās un cits pēc cita apskāva atnācēju.

—   Atvainojiet, ka aizkavējos. Zināt, kādi sastrēgumi šai stundā u visā Londonā. Un es nevarēju atteikties ari no bridža spēles ar hercogu, dažiem viņa draugiem un mūsu brāļiem.

Atskanēja klusa šķindoņa, durvis atkal atvērās un ienāca majordoms, kurš novāca tējas piederumus un pasniedza vīriešiem dzērienus. K.ul namzinis bibliotēku pameta, ierunājās vecākais no septiņiem.

—   Tātad vēlreiz apkoposim pēdējos notikumus.

—   Adaijs sodīja Zafarinu, Rasitu un Dermisatu. Lai izpirktu savu neizdošanos, tiem četrdesmit dienas bez ēdiena būs jāpavada Adaija namā Urfas pievārtē. Mana kontaktpersona ziņo, ka droši vien šis gavēnis neesot vienīgais sods, ko puišiem iecerējis Adaijs. Viņš esot ieplānojis vēl kaut ko. Par jaunas grupas sūtīšanu gan vēl nekas neesot izlemts, taču agrāk vai vēlāk Adaijs būs spiests lēmumu pieņemt. Viņu nemierīgu dara domas par Mendibu, to mēmo, kurš atrodas Turīnas cietumā. Adaijs apgalvo, ka esot redzējis pravietisku sapni, kas vēsta, ka Mendiba dēļ Kopienu piemeklēšot nelaime. Kopš tā rīta Adaijs gandrīz nemaz neēdot un esot drūmāks par drūmu. Mana kontaktpersona pat uztraucas par viņa veselību. Adaija lēmumu pagaidām paredzēt neesot iespējams.

* * *

Runātājs apklusa. Tas bija tumsnējs pusmūža vīrietis ar militāru stāju, kuplām ūsām, laba skrodera šūtu uzvalku un nevainojamu angļu izrunu.

Vecākais no vīriem pamāja, dodams vārdu nākamajam šīs sapulces dalībniekam.

—    Mākslas nodaļas cilvēki zina daudz, taču paši nesaprot, kas īsti viņiem ir zināms.

Klausītāju skatienos pavīdēja gan satraukums, gan ziņkāre. Vecais atkal pamāja, mudinādams turpināt.

—   Viņiem ir aizdomas, ka visi Turīnas katedrālē notikušie nega dījumi nav nejauši. Tāpat viņi uzskata, ka Sindoni kāds vēlas nolaupīt vai iznīcināt, tomēr motīvu nekādi nespēj atklāt. Viņi joprojām pār bauda Cocsa darbiniekus, cerot, ka uzņēmumā atradīs kādu pavedienu, kas ļaus atpiņķerēt visu neskaidrību murskuli. Kā jau ziņoju, viņi ir uzsākuši arī operāciju "Trojas zirgs", un Mendibs no Turīnas cietuma tiks atbrīvots jau pēc pāris mēnešiem. Un Mendibs var kļūt par vēl vienu pavedienu.

—    Pienācis laiks rīkoties, — paziņoja izskatīgs pusmūža vīrietis, kura tikko manāmais akcents liecināja, ka angļu valoda viņam nav dzimtā. — Mendibam ir jāpazūd. Tāpat vajadzētu aprunāties ar mūsu drau­giem un lūgt, lai tie apvalda Marko Valoni darba sparu.

—    Iespējams, ka pie līdzīgiem secinājumiem nonāks arī Adaijs. Arī viņš var nolemt, ka Mendibam jāpazūd Kopienas glābšanas vārdā, — teica ūsainis ar militāro stāju. — Varbūt mums vajadzētu nogaidīt un paskatīties, kā rīkosies Adaijs. Pat ja mani vārdi izklausās liekulīgi, cs negribu, lai uz mūsu sirdsapziņas ir šī bezmēļa nāve.

—    Kāpēc būtu jānogalina Mendibs? Pietiks, ja palīdzēsim viņam veik­smīgi aizkļūt līdz Urfai, — izteicās viens no vīriem.

—   Tas ir pārāk riskanti, — iebilda kāds cits. — Tikko viņš izies pa cietuma vārtiem, cilvēki no Mākslas nodaļas sekos katram viņa solim. Un tic nav nekādi nepieredzējuši nejēgas, viņu rīcībā ir vismodernākā tehnika. Un galu galā rezultāts būs bēdīgs: tikai tāpēc, ka būsim cen­tušies nosargāt vienu dzīvību, vajadzēs upurēt daudzas citas, un tas mūsu sirdsapziņu nomāks krietni smagāk, nemaz nerunājot par to, ka šāds pavērsiens būtu vēl bīstamāks, jo karabinieru profesionalitāti mēs ne­drīkstam apšaubīt.

—   Sirdsapziņa! — iesaucās vecais. — Jūs runājat par sirdsapziņu, bet cik bieži mēs to esam aizmirsuši, sacīdami, ka mums nav citas izejas. Nāve mūs pavadījusi vienmēr. Tāpat kā mums nav sveša upurēšanās, ticība un žēlsirdība. Mēs esam cilvēki, tikai cilvēki, un rīkojamies tā, kā mums šķiet labāk un pareizāk. Mēs kļūdāmies, grēkojam, tikai retumis sasniedzam mērķi… Lai Dievs ir mums žēlīgs.

Vecais vīrs pieklusa. Arī pārējie nodūra skatienu un iegrima domās. Klusums valdīja vairākas minūtes. Visu vaibstos bija parādījusies tikko manāma nomāktības ēna.

Beidzot vecākais no vīriešiem atkal pacēla skatienu un ierunājās.

—    Labi, pateikšu, kāda rīcība šai gadījumā man šķiet vispareizākā, un uzklausīšu arī jūsu domas.

Jau bija satumsusi nakts, kad sapulces dalībnieki sāka izklīst. Pilsētu joprojām šaustīja lietus šaltis.

* * *

Anna Himenesa nekādi nevarēja atbrīvoties no domām par ugunsgrēku Turīnas katedrālē. Viņa bija paradusi ik nedēļas sazvanīties ar brāli un tagad katru reizi apvaicājās, kā norit Marko izmeklēšana. Brālis dusmo­jās, pārmeta, ka viņa jaucoties svešās darīšanās, un neko nestāstīja.

—   Vai tu pati nemani, ka tas sāk atgādināt apsēstību? Esi tik laba, Anna, aizmirsti gan Sindoni, gan to ugunsgrēku!

—    Taču es esmu pārliecināta, ka varētu jums palīdzēt.