— Anna, ar šo lietu nenodarbojos es, izmeklēšanu veic Mākslas nodaļa. Marko ir mans draugs un uzskata, ka četras acis redz vairāk nekā divas. Tieši tāpēc viņš lūdza, lai mēs ar Džonu uzmetam skatienu viņa piezīmēm. Taču viņš nav iesaistījis mūs izmeklēšanā, viņš tikai gribēja uzklausīt mūsu viedokli.
— Santjago, ļauj man vismaz izlasīt Marko piezīmes! Es esmu žurnāliste un varbūt mācēšu saskatīt to, ko jūs, policisti, neredzat.
— Protams, jūs, žurnālisti, esat acīgi un veikli un mūsu darbu pieprotat labāk par mums pašiem!
— Nesagrozi manus vārdus un nedomā apvainoties!
— Es neko nesagrozu un neapvainojos. Taču jaukties Marko izmeklēšanā es tev neļaušu.
— Vismaz izstāsti man, ko tu par to visu domā.
— Reizēm viss ir daudz vienkāršāk, nekā varētu šķist.
— Tā nav nekāda atbilde.
— Neko vairāk cs tev nevaru pateikt.
— PLs gribu braukt uz Romu, taisni plānoju paņemt dažas brīvdienas… Vai tev nebūs iebildumu, ja aizbraukšu pie tevis jau tuvākajās dienās?
— Man būs iebildumi! Tu uz Romu nebrauksi atpūsties, bet bāzt degunu tur, kur nevajag.
— Tu esi neciešams.
— Tu arī.
Anna raudzījās uz papīru kaudzēm, kas klāja rakstāmgaldu. Tepat stāvēja arī ducis grāmatu — visas par svēto līķautu. Pēdējās dienas Anna lasīja visu, kur vien varēja atrast kādas ziņas par Sindoni. Te bija ezotēriski sacerējumi, teoloģiski darbi, vēsturiski pētījumi… Anna bija pārliecināta, ka Turīnas notikumu atslēga ir atrodama kādā līķauta vēstures posmā. Galu galā arī Marko Valoni bija teicis, ka negadījumu virtene katedrālē aizsākusies tai brīdī, kad šis dievnams kļuva par Sindones glabātuvi.
Anna pieņēma lēmumu: tikko Sindones likteņa gaitas būs izstudētas krustām šķērsām, viņa palūgs dažas brīvdienas un brauks uz Turīnu. Šī pilsēta viņai nekad nebija īpaši patikusi, atvaļinājumu viņa tur nemūžam nepavadītu. Taču uz Turīnu doties mudināja pārliecība, ka Marko Valoni ir taisnība un aiz katedrāles negadījumiem slēpjas kāds aizraujošs stāsts — stāsts, ko viņa varētu pierakstīt.
23
— EiLALIij, tevi meklē kāds puisis. Viņš apgalvo, ka ieradies no Aleksandrijas.
Bīskaps pārtrauca lūgšanu un, atspiezdamies pret palīga roku, smagi pieslējās kājās.
— Saki, Efrēn, kāpēc tas aleksandrietis tev šķiet tik svarīgs, ka tu uzskatīji par nepieciešamu iztraucēt mani brīdī, kad lūdzu Mūsu Kungu?
Efrēns, pusmūža vīrs nosvērtām kustībām un cēliem sejas vaibstiem, šādu jautājumu jau bija gaidījis. Viņš patiesi nebūtu pārtraucis bīskapa lūgšanas bez pietiekami svarīga iemesla.
— Tas jauneklis ir dīvains. Turklāt viņu sūta mans brālis.
— Viņu sūta Abibs? Un kādas ziņas viņš nes?
— Vēl nezinu, viņš teica, ka runāšot tikai ar tevi. Un viņš ir pārguris, ceļā no Aleksandrijas pavadījis vairākas nedēļas.
Eilalijs un Efrēns izgāja no mazās baznīciņas un devās uz blakusmāju.
— Kas tu esi? — Eilalijs jautāja tumsnējam puisim, kura āda bija vēja aprauta, lūpas sasprēgājušas, bet skatienā jautās pārgurums.
— Es meklēju Eilaliju, Edesas bīskapu.
— Es esmu Eilalijs. Un kas esi tu?
— Lai slavēts Dievs! Eilalij, vēlos tev atklāt lielu noslēpumu. Vai mēs varētu palikt divatā?
Efrēns vaicājoši uzlūkoja bīskapu, un tas pamāja ar galvu. Eilalijs un jaunais aleksandrietis istabā palika divi vien.
— Tu vēl neesi pateicis, kā tevi sauc.
— Jānis, mans vārds ir Jānis.
— Apsēdies un atpūtini kājas, kamēr stāstīsi man to, ko pats uzskati par lielu noslēpumu.
— Tāds tas ir. Tev būs grūti noticēt maniem vārdiem, taču es paļaujos uz Dieva palīdzību, gan viņš ļaus pierādīt, ka viss, ko stāstu, ir patiess.
— Nu tad stāsti!
— Stāsts ir garš. Jau teicu, ka mani sauc Jānis, un tāpat sauca manu tēvu un tēva tēvu, un viņa vectēvu un vecvectēvu. Savu senču gaitas pārzinu līdz pat mūsu ēras 57. gadam, kad Sidonā dzīvoja Timejs, kurš tur vadīja pirmo kristiešu kopienu. Timejs bija draugos ar Jēzus mācekļiem Tadeju un Hosaru, kuri dzīvoja šeit, Edesā. Savukārt Timeja mazdēls bija Jānis.
Eilalijs ieinteresēti klausījās puiša stāstā, kurā pagaidām no lieliem noslēpumiem nebija ne vēsts.
— Tu droši vien zini, ka arī šajā pilsētā bija kristiešu kopiena, kuru sargāja valdnieks Abgars. Bet Abgara dēls Maanu uzsāka kristiešu vajāšanas, atņēma tiem visus īpašumus un pašus bez žēlastības iznīcināja. Daudz krietnu cilvēku tolaik izvēlējās mocekļa nāvi, lai varētu saglabāt ticību Jēzum.
— Es zinu savas pilsētas vēsturi, — viņu nepacietīgi pārtrauca Eilalijs.
— Tātad tu zini, ka Abgaru bija piemeklējusi spitālība, viņš lūdza palīdzību Jēzum, un tas viņu brīnumaini izdziedēja. Hosars atgādāja uz Edesu līķautu, kurā bija ievīstīts Mūsu Kunga augums. Abgars līķautam pieskārās, notika brīnums, un valdnieks tapa vesels. Turklāt līķautam piemita vēl cita brīnumaina īpašība: uz tā bija redzams Mūsu Kunga attēls ar visām moku zīmēm.
— Jaunekli, labāk nevelc garumā un saki, kāpēc Abibs tevi atsūtījis!
— Atvaino, Eilalij, zinu, ka pārbaudu tavu pacietību, taču noklausies manu stāstu līdz beigām. Sajutis, ka tuvojas nāves stunda, Abgars lūdza, lai viņa draugi Hosars, Tadejs un arhitekts Marcijs līķautu paslēpj drošā vietā, kur to neviens nevarētu atrast. Šo pienākumu uzņēmās Marcijs, un līķauta paslēptuvi neuzzināja pat Jēzus mācekļi Hosars un Tadejs. Marcijs pats sev izgrieza mēli, lai arī visnežēlīgākās spīdzināšanas viņu nepiespiestu noslēpumu atklāt. Jaunais valdnieks patiešām viņu spīd/i nāja. Un lielas mocības cieta ari visi citi ievērojamākie Edesas kristieši. Taču tikai viens cilvēks zināja, kur Marcijs paglabājis svēto līķautu ar Jēzus attēlu.
Eilalija acis mirdzēja neticīgā izbrīnā. Rokas satraukumā drebēja. Jaunais aleksandrietis nebūt neizskatījās jucis, taču viņa stāsts šķita pārlieku neticams.
— Kur paslēpts svētais audekls, Marcijs atklāja tikai vienam cilvēkam — Hosara brāļadēlam Izazam, kurš paguva aizbēgt no Edesas un paglābties no Maanu dusmām. Izazs ieradās Sidonā, kur dzīvoja Timejs un viņa mazdēls Jānis, mani senči.
— Vai Izazs bēga no pilsētas kopā ar līķautu?
— Nē, viņš bēga, nesdams līdzi noslēpumu par tā slēptuvi. Timejs un Izazs deva zvērestu, ka izpildīs Abgara un abu Jēzus mācekļu gribu: gādās, lai svētais līķauts nekad nepamestu Edesu, jo tas pieder šai pilsētai. Tāpat viņi zvērēja paturēt līķauta paslēptuvi slepenībā, līdz būs pilnīgi droši, ka tam vairs nedraud nekādas briesmas. Tikai tad, kad Edesā kristieši varēs dzīvot mierā un drošībā, svētums drīkstēs pamest slēptuvi, bet, ja līdz Timeja un Izaza nāves stundai šādi laiki nebūs pienākuši, viņi noslēpumu uzticēs kādam citam rūpīgi izraudzītam cilvēkam. Viņi noslēpumu uzticēja Timeja mazdēlam Jānim, un tā tas turpinājās paaudžu paaudzēs. Visus šos ilgos gadus manā ģimenē kāds glabāja noslēpumu par linaudekla gabalu, kurā bijis ietīts Jēzus augums.
— Ak Dievs! Vai tiešām tas, ko tu stāsti, ir taisnība? Tie nav melīgi izdomājumi? Ja tavi vārdi nav patiesi, tu pelnītu sodu kā visļaunākais Dieva zaimotājs! Saki, kur ir līķauts? Vai tas ir pie tevis?
Taču likās, Jānis nemaz nedzird Eilalija vārdus. Iegrimis sevī, viņš turpināja stāstu.