— Nesen nomira mans tēvs. Gulēdams nāves gultā, viņš man uzticēja svētā līķauta noslēpumu. Tieši viņš man izstāstīja par Tadeju un Hosaru, un tāpat par Izazu, kurš pirms nāves bija uzzīmējis arī Edesas plānu, lai nākamie noslēpuma glabātāji zinātu, kur slēptuvi meklēt. Plāns ir pie manis, un tajā ir norādīta vieta, kur Marcijs noslēpa Mūsu Kunga līķautu.
Jauneklis apklusa. Viņa acis drudžaini mirdzēja, liecinot par pēdējo nedēļu pārpūli. Kopš Jānis bija kļuvis par noslēpuma glabātāju, daudz pārbaudījumu bija izcietusi gan viņa miesa, gan gars.
— Saki, kāpēc tava ģimene šo noslēpumu negribēja atklāt agrāk?
— Mans tēvs teica, ka noslēpums sargāts slepenībā tik ilgi, jo tā glabātāji baidījušies, ka linaudekls var nonākt necienīgās rokās un iet bojā. Neviens no maniem senčiem neuzdrošinājās noslēpumu atklāt, un ikviens uzvēla šo smago atbildību sava pēcteča plecos.
Jāņa acīs bija sakāpušas asaras. Sāpes par tēva nāvi vēl nebija rimušas, un tām pievienojās bažas, ko raisīja apziņa, ka lielais noslēpums varētu satricināt visu kristīgo pasauli.
— Pilsētas plāns ir pie tevis? — jautāja Eilalijs. -Jā.
— Atdod to man, — pieprasīja vecais Edesas bīskaps.
— Nē, es nevaru to atdot. Mēs abi kopā varam doties uz vietu, kur tas paslēpts. Bet pagaidām noslēpumu nevienam citam nedrīkstam atklāt.
— Kāpēc, dēls? No kā tu baidies?
— Līķauts ir brīnumains, taču tā dēļ nāvē devušies neskaitāmi kristieši. Mums jābūt pārliecinātiem, ka tam nedraudēs nekādas briesmas, taču man ir uzmākušās aizdomas, ka Edesā esmu ieradies nepiemērotā brīdī. Mana karavāna pa ceļam sastapa ļaudis, kas stāstīja, ka šai pilsētai draud jauns aplenkums. Paaudžu paaudzēs mana ģimene noslēpumu par Kristus līķautu glabāja klusumā, un es nedrīkstu būt tas, kurš pastrādā nelabojamu kļūdu, pakļaujot šo svētumu briesmām.
Bīskaps piekrītoši pamāja. Viņš Jāņa sejā redzēja sāpes un nogurumu. Puisim vajadzēja kārtīgi atpūsties, bet viņam — apdomāties un lūgties. Jā, viņš lūgs padomu Dievam. Lai Dievs sūta apjēgu, kā rīkoties būtu vispareizāk.
— Ja tas, ko stāsti, ir taisnība un kaut kur šajā pilsētā ir paslēpts Mūsu Kunga līķauts, es nekādi negribu neviļus kaitēt tā drošībai. Paliec manā namā un atpūties. Kad būsi atguvis spēkus, apspriedīsimies un divatā izlemsim, ko darīt tālāk.
— Vai tu nevienam neizpaudīsi to, ko tev stāstīju?
— Nē.
Eilalija noteiktais tonis pārliecināja Jāni. Viņš klusībā lūdza Dievu, kaut nebūtu kļūdījies un pieņēmis pārsteidzīgu lēmumu. Kad tēvs pirms nāves viņam bija izstāstījis senos notikumus, tas viņu brīdināja, ka tagad tieši viņa rokās ir atbildība par linaudeklu, uz kura redzams Jēzus atveids. Tēvs lika zvērēt, ka noslēpumu viņš nevienam neatklās, līdz nebūs pilnīgi pārliecināts, ka pienācis laiks, kad kristiešiem svētums jāatgūst.
Taču viņam, Jānim, uzmācās nevaldāma vēlēšanās doties ceļā — iekšēja balss mudināja steigties uz Edesu. Jau Aleksandrijā viņam bija stāstījuši par bīskapu Eilaliju un viņa krietnumu. Arī šie stāsti stiprināja Jāņa pārliecību, ka pienācis laiks kristiešiem atklāt to, ko viņa ģimene tik ilgi bija sargājusi noslēpumā.
Tagad Jāni nomāca bažīgas domas. Ja nu viņš pieļāvis kļūdu? Varbūt rīkojies neapdomīgi, ierazdamies šeit un atklādams noslēpumu bīskapam laikā, kad Edesai draud karš? Neziņa un bažas bija mokošas.
Jānis bija ārsts tāpat kā viņa tēvs. Viņu namā mēdza ierasties Alcksandrijas ievērojamākie vīri un risināt ilgas, gudras sarunas. Jānis bija mācījies pie vislabākajiem skolotājiem, un arī tēvs viņam bija iemācījis visu, ko prata pats.
Jāņa dzīve bija ritējusi mierīgi un laimīgi līdz pat tēva nāves dienai. Tēvu viņš bija mīlējis vairāk par visiem, pat vairāk nekā savu sievu, slaiko un daiļo Mirjamu, kuras melnās acis bija tik maigas un dziļas.
Eilalijs aizvadīja Jāni uz pieticīgi iekārtotu kambari, kur bija vien gulta un raupjš koka galds.
— Likšu, lai tev atnes ūdeni un ēdienu. Iestiprinies un atpūties pēc ceļa.
Vecais bīskaps devās atpakaļ uz baznīcu un tur, nometies ceļos krusta
priekšā, paslēpis seju plaukstās, lūdza, lai Dievs pamāca, kā rīkoties, ja viss, ko stāstījis jaunais aleksandrietis, izrādītos patiesība.
Turpat krēslainākajā dievnama kaktā stāvēja Efrēns un satraukti vēroja savu bīskapu. Viņš vēl nekad nebija redzējis Eilaliju tik uzbudinātu un bažīgu, nekad agrāk viņa vaibstos nebija parādījušās tādu rūpju un pārlieku lielas atbildības zīmes. Efrēns nolēma aizstaigāt līdz karavānserālam un atrast karavānu, kas tuvākajā laikā dotos uz Aleksandriju un varētu nogādāt vēstuli viņa brālim Abibam. Varbūt Abibs varēs ko pastāstīt par šo savādo jaunekli, kuram izdevies tik ļoti satraukt veco bīskapu.
Pilsētu blāvi apspīdēja mēness, kad bīskaps izgāja no baznīcas un noguris devās mājup. Viņš bija cerējis izdzirdēt Dieva balsi, taču par atbildi uz lūgsnām un izmisīgajiem, neziņas pilnajiem jautājumiem bija saņēmis tikai klusumu. Ne prāts, ne sirdsbalss nedeva padomu, kā rīkoties tālāk. Uzticamais Efrēns viņu sagaidīja uz mājas sliekšņa.
— Tev vajadzētu atpūsties, ir jau vēls.
— Gribēju sagaidīt tevi. Redzu, ka esi norūpējies. Vai varu kā palīdzēt?
— Es priecātos, ja tu aizsūtītu kādu uz Aleksandriju un lūgtu, lai tavs brālis Abibs mums pastāsta ko vairāk par šo Jāni.
— Es jau uzrakstīju brālim vēstuli, taču to būs grūti nogādāt Aleksandrijā. Karavānserālā man teica, ka karavāna uz Ēģipti devusies ceļā pirms divām dienām, bet nākamā būs kādu laiku jāpagaida. Visi uzskata, ka karš ar persiešiem ir nenovēršams. Tirgoņi ir uztraukušies, tāpēc pēdējās dienās pilsētu ir pametis vairāk karavānu nekā parasti. Eilalij, saki man, ko tev pastāstīja tas jauneklis. Kā viņam izdevās padarīt tevi tik nemierīgu?
— Pagaidām nedrīkstu tev to atklāt. Kaut nu varētu izrunāties vismaz ar tevi! Tas atvieglotu manu sirdi. Dalīta atbildības nasta kļūst vieglāka, taču cs Jānim apsolīju, ka viņa noslēpumu nevienam neatklāšu.
Priesteris nodūra skatienu. Sirdi sažņaudza sāpes. Agrāk Eilalijs viņam vienmēr bija uzticējies, un viņi kopīgi bija stājušies pretī grūtībām un briesmām, kas palaikam apdraudēja kopienu.
Eilalijs nojauta, ka viņa klusēšana Efrēnu sāpina un aizvaino. Kārdinājums uzticēt tam Jāņa stāstīto bija liels, tomēr bīskaps savaldījās un cieta klusu.
Vīrieši atvadījās, drūmu domu nomākti.
* * *
— Kāpēc jūs naidojaties ar persiešiem?
— Mēs ar viņiem nenaidojamies, naidojas viņi. Persieši ir alkatīgi un grib sagrābt mūsu pilsētu.
Jānis runājās ar sava vecuma puisi vārdā Kalmans, kurš kalpoja bīs kapam. Kalmans gatavojās kļūt par priesteri. Viņš bija Eilalija veca drauga mazdēls, un bīskaps bija ņēmis viņu savā aizgādībā.
Jānim Kalmans bija kļuvis par labāko ziņu avotu — viņš izskaidroja aleksandrietim Edesas politiskos sarežģījumus, attiecības ar kaimiņzemēm, pēdējo gadu notikumus un galminieku vērptās intrigas.
Kalmana tēvs bija valdnieka namzinis, bet vectēvs — pils arhivārs. Puisis sākotnēji bija gribējis iet vectēva pēdās, taču Eilalijs bija atmodinājis viņā ticību, un tagad puiša sapnis bija kļūt par priesteri un — kas zina — varbūt kādreiz arī par bīskapu.
Efrēns klusi ienāca kambarī, kur mitinājās Jānis un Kalmans. Puiši viņa klusos soļus nesadzirdēja, un atnācējs brītiņu klausījās abu sarunā. Beidzot viņš ieklepojās, likdams manīt savu klātbūtni.