— Ak, Efrēn! Tu mani meklēji? Es te runājos ar Jāni.
— Nē, es nemeklēju tevi, kaut arī tev taisnība, mums šobrīd vajadzētu sēdēt pie Svētajiem Rakstiem.
— Piedod, ka esmu tik slinks skolnieks.
Efrēns saprotoši pasmaidīja un pievērsās Jānim.
— Eilalijs grib ar tevi runāt. Viņš tevi gaida savā darbistabā.
Jānis pateicās ziņas atnesējam un steidzās pie bīskapa. Efrēns, protams, bija labs priesteris un labs cilvēks, taču Jānis viņa sabiedrībā nejutās labi — viņš ne reizi vien bija jutis, ka vecais vīrs viņu uzlūko aizdomu pilnu skatienu.
Jānis viegli pieklauvēja pie bīskapa durvīm un gaidīja atbildi.
— Nāc iekšā, dēls. Man ir sliktas ziņas.
Bīskapa balsī jautās satraukums.
— Baidos, ka pavisam drīz mūsu pilsētu aplenks persiešu karaspēks. Ja tā notiks, tu pilsētu vairs nevarēsi pamest un tavai dzīvībai draudēs tās pašas briesmas, kas apdraudēs mūs. Tu Edesā uzturies jau veselu mēnesi, taču joprojām neesi pārliecināts, vai pienācis īstais bridis atklāt man Mūsu Kunga līķauta slēptuvi. Es baidos par tevi, Jāni, un baidos par linaudeklu, kurā esot iededzināts Jēzus patiesās sejas atspulgs. Ja viss, ko man stāstīji, ir taisnība, ņem līķautu un izglāb to no kara, dodies prom no Edesas, kamēr tas vēl ir iespējams. Varbūt mūsu pilsētu pavisam drīz nopostīs, un mēs nevaram riskēt, ka līdz ar Edesu bojā iet linaudekls un Jēzus attēls tiek zaudēts uz visiem laikiem.
Eilalijs redzēja, ka Jāņa sejā atkal parādās šaubu un nedrošības izteiksme. Viņš zināja, ka puisis nav gatavs pieņemt tik krasu lēmumu, taču ilgāk vilcināties vairs nedrīkstēja. Kopš pilsētā bija ieradies Jānis, naktīs Eilalijs vairs nespēja gulēt un arī dienas gaismā nc mirkli nedeva mieru domas par svēto līķautu. Brīžam uzmācās neticība, un bīskaps apšaubīja audekla esamību, bet brīžam šaubas izklīda un viņš ticēja katram Jāņa vārdam.
— Nē, nē! Es nevaru iet prom! Es nedrīkstu aiznest no pilsētas Mūsu Kunga līķautu! Nedrīkstu!
— Nomierinies, Jāni. Esmu nolēmis, ka tā būs vislabāk. Un neaizmirsti, ka tev Aleksandrijā ir sieva. Tu nedrīksti te ilgāk kavēties, jo mēs nezinām, kāds liktenis piemeklēs Edesu. Tu esi svarīga noslēpuma glabātājs, un tādam tev jābūt ari turpmāk. Es nevaru lūgt, lai tu man atklāj, kur paslēpts līķauts, pasaki tikai, kā varu tev palīdzēt to paņemt no slēptuves, lai tu varētu to izglābt.
— Eilalij, man jāpaliek šeit, tagad cs nevaru doties prom un vēl jo vairāk nevaru pakļaut līķautu ceļojuma briesmām. Mans tēvs lika man zvērēt, ka pildīšu Abgara, Hosara un apustuļa Tadeja gribu. Es nedrīkstu iznest audeklu no Edesas, es zvērēju, ka to nedarīšu.
— Jāni, tev jāklausa man, — stingri teica Eilalijs.
— Nē, es nevaru, es nedrīkstu. Palikšu šeit un paļaušos uz Dievu. Lai notiek viņa prāts.
— Tad saki, kāds ir Dieva prāts.
Dzirdot šos nopietnos bīskapa vārdus, Jānim sirdī iedūrās sāpīgas šaubas. Viņš cicši raudzījās bīskapam acīs un piepeši juta, cik nedrošs ir viss, kas pamudinājis viņu pamest Aleksandriju, un cik neticams ir stāsts par linaudcklu, kurā Arimatijas Jāzeps esot ievīstījis Jēzus mirušās miesas un uz kura asinis esot iezīmējušas Pestītāja auguma aprises un seju.
Eilalijs pret viņu bija izturējies laipni un pacietīgi, taču tagad steidzināja doties prom. Bīskapa lēmums lika skatīties patiesībai acīs un skubināja atbrīvoties no šaubām.
Jānis droši zināja, ka tēvs viņam nemūžam nebūtu melojis. Bet pastāv taču iespēja, ka meli sastāstīti tēvam, ka viņš pats reiz ticis maldināts? Vai varbūt šajos gadsimtos, kas aizritējuši kopš Kristus dzimšanas, kāds Pestītāja līķautu jau piesavinājies? Un varbūt viss ir tikai skaista leģenda?
Vecais bīskaps nojauta, cik pretrunīgas domas plosa jaunekļa prātu, kādas bažas to nomāc. Viņš mēģināja Jāni mierināt.
— Edesa ir pārdzīvojusi aplenkumus, karus, bada gadus, ugunsgrēkus, plūdus… Tā pārcietīs arī persiešu uzbrukumu, bet tev, mans dēls, jārīkojas tā, kā pavēl saprāta balss. Tev jāglābj sava dzīvība, jo tikai tā tu vari pasargāt noslēpumu, kas tavā ģimenē pārmantots no paaudzes paaudzē. Gatavojies ccļam, Jāni, pēc trim dienām tu pametīsi pilsētu. Tirgoņu grupa organizē karavānu, tā ir tava pēdējā iespēja glābties.
— Bet ja cs tev pateikšu, kur paslēpts līķauts?
— Tad es tev palīdzēšu to izglābt.
Jānis izgāja no bīskapa darbistabas apjucis un asaru pilnām acīm. Ielās vēl bija jūtams spirgtais rīta vēsums, ko vēl nebija aizbiedējuši karstie jūnija saules stari. Labu brīdi viņš klejoja bez noteikta mērķa un tikai tagad ievēroja, ka pilsētnieki visā nopietnībā gatavojas drīzumā paredzamajam aplenkumam.
Strādnieki nepagurdami rosījās pie pilsētas mūriem, veikdami pēdējos nostiprināšanas darbus. Visur bija redzami steidzīgi kareivji, un neizskatījās, ka tic priecātos par gaidāmajām sadursmēm ar ienaidnieku. Tirgošanās veikalnieku būdās bija pamirusi. Ikviena edesieša sejā jautās bažas par nākotni.
Jānis aptvēra, cik akls un patmīlīgs bijis šī mēneša laikā — viņš nebija pievērsis pietiekamu uzmanību apkārt notiekošajam, bija domājis tikai par paša bēdām un atbildības nastu. Kopš ierašanās Edesā tikai tagad pirmoreiz viņam uzmācās patiesas ilgas pēc Mirjamas, savas jaunās sievas, kurai viņš pat nebija aizsūtījis vēstuli, lai paziņotu, ka sveiks un vesels sasniedzis sava ceļojuma mērķi. Eilalijam bija taisnība: vai nu viņš nekavējoties pametīs pilsētu, vai arī pieredzēs to pašu likteni, kas gaida edesiešus. Jānis nodrebēja, saprazdams, ka šis liktenis visticamāk būs nāve.
Daudzas stundas viņš klīda pa pilsētu, līdz slāpes un izsalkums kļuva tik mokoši, ka soļi paši aizveda viņu atpakaļ uz Eilalija namu. Bīskapu viņš sastapa sarunājamies ar diviem valdnieka sūtītiem dižcilšiem. Turpat bija arī Efrēns un Kalmans.
— Nāc iekšā, Jāni, — aicināja bīskaps. — Hannāns un Maruta mums atnesuši skumjas ziņas. Edesa persiešiem nepadosies, gaidāms aplenkums. Varam uzskatīt, ka jau ir sācies karš.
Abi dižciltīgie vīri vienaldzīgi uzlūkoja aleksandrieti un, palūguši bīskapa atļauju, turpināja stāstīt par attiecībām ar persiešiem, karaspēka stāvokli un ziņām, ko izdevies iegūt valdnieka sūtītiem izlūkiem.
Jānis nomākts klausījās. Nu bija skaidrs, ka pilsētu droši pamest vairs neizdosies. Stāvoklis bija daudz ļaunāks, nekā pirmīt bija teicis Eilalijs. Neviena karavāna vairs nedosies ceļā no Edesas, jo kurš tirgonis gan vēlētos zaudēt dzīvību pašā ceļojuma sākumā.
Nākamās dienas Jānim šķita kā ļauns murgs. No pilsētas mūriem viņš skaidri varēja saskatīt persiešu kareivjus un to nometnes ugunskurus. Reizēm ienaidnieka uzbrukumi turpinājās no agra rīta līdz vēlam vakaram.
Pagaidām pilsētā pārtikas un ūdens netrūka, valdnieks laikus bija sagādājis prāvus labības krājumus un lopus, lai viņa kareivjiem nevajadzētu cicst izsalkumu.
— Jāni, tu guli?
— Nē, Kalman, jau daudzas naktis nespēju iemigt. Bultu svelpoņa un akmeņu sitieni pret pilsētas mūriem man skan galvā arī tad, kad laižos miegā.
— Pilsēta drīz kritīs. Ilgi mēs vairs neizturēsim.
— Zinu, Kalman, zinu. Es augām dienām dziedēju karavīru brūces, gādāju par sievietēm un bērniem, kas drudža mocīti vai mēra apsēsti mirst manās rokās, bet mani spēki ir par niecīgu, visiem palīdzēt cs nespēju. Un rokas man ir vienās tulznās, jo pats cilāju lāpstu, rokot kapa bedres mirušajiem. Zinu, ka Kosrova kareivji nesaudzēs neviena edesieša dzīvību. Saki, kā jūtas Eilalijs? Man nav bijis laika viņu apciemot… man ļoti žēl.