— Viņš uzskata, ka tava palīdzība citiem ir daudz vairāk nepieciešama. Viņš ir ļoti izvārdzis, spēki viņu gandrīz pametuši, vēders bada uzpūsts, taču viņš nežēlojas.
Jānis nopūtās. Arī viņa spēki bija izsīkuši. Naktīs viņš gulēja maz, at pūtas laiks bija īss, bet dienas aizritēja, cenšoties atvieglot ievainoto kareivju sāpes. Neko daudz ievainotajiem viņš vairs nevarēja līdzēt — pilsētā bija aptrūcies augu, no kuriem gatavot ziedes un uzlieves.
Izmisušas sievietes drūzmējās pie viņa namdurvīm, lūgdamās, lai viņš glābj to bērnus, bet viņš varēja tikai bezspēcīgi sažņaugt dūres un griezt zobus niknumā, taču nekādi nespēja izglābt nevainīgos, kuru dzīvības pļāva kara atnestais posts, bads un sērgas.
Kā gan bija pārvērtusies viņa dzīve šais divos gados, kopš viņš bija atstājis Aleksandriju! Reizēm sapņos viņam rādījās jūras rāmie viļņi, Mirjamas maigās rokas, apelsīnkoku ieskautā māja, gardie ēdieni, ko gatavoja vecā virēja. Taču tikai pirmajos aplenkuma mēnešos viņš bija lādējis likteni un pats sevi, sūkstīdamies par paša muļķību, kas viņu pamudinājusi doties uz Edesu. Tagad Jānis vairs nežēlojās. Varbūt tāpēc, ka spēki bija jātaupa un tos nedrīkstēja tērēt veltīgai nožēlai.
— Aiziešu pie Eilalija.
— Aizej gan, viņš priecāsies.
Kalmana pavadīts, Jānis devās uz kambari, kur gulēja un lūgšanās gremdējās bīskaps.
— Eilalij…
— Esi sveicināts, Jāni. Sēdies man līdzās.
Jānis apsēdās un skumji uzlūkoja veco vīru. Tā augums bija sarāvies pavisam sīks, cauri plānajai, mironīgi pelēkajai ādai bija saskatāms katrs kauls. Bīskapa nāves stunda vairs nebija tālu.
Jāni pārņēma aizkustinājums un žēlums. Viņš bija ieradies Edesā, apņēmies parādīt visai kristīgajai pasaulei Pestītāja patieso seju, taču paveikt šo uzdevumu viņam nebija pieticis drosmes. Turklāt ilgajos aplenkuma mēnešos viņš svēto līķautu bija piemirsis — pietika citu rūpju un nomācošu domu. Taču tagad, redzot, ka nāve jau nostājusies līdzās Eilalija guļvietai, Jānis apjēdza, ka arī paša dzīve pavisam drīz būs galā.
— Kalman, lūdzu, atstāj mūs ar Eilaliju divatā.
Bīskaps pamāja priesterim, mudinādams pakļauties Jāņa lūgumam. Kalmans, bažīgi saraucis uzacis, izgāja no istabas: vesels nebija ne viens, ne otrs palicējs — bīskapa miesa izdēdēja acīm redzot, savukārt Jāņa garu bija salauzušas sāpes un drūmas domas.
Jānis saņēma plaukstās bīskapa roku un cieši ielūkojās viņam acīs.
— Piedod man, Eilalij. Kopš esmu ieradies Edesā, visu esmu darījis nepareizi. Un lielākais no maniem grēkiem ir tas, ka neuzticējos tev. Lepnības grēks neļāva man atklāt tev vietu, kur apslēpts svētais līķauts. Tagad es tev to atklāšu, un tu izlemsi, kā rīkoties. Uti Dievs piedod, ka manā balsī joprojām skan šaubas, taču, ja uz linaudekla patiesi ir Pestītāja īstenais attēls, viņš mūs izglābs tāpat, kā no drošas nāves izglāba Abgaru.
Eilalijs izbrīnīts klausījās Jāņa vārdos: Jēzus līķauts jau gandrīz piecsimt gadu glabājoties iemūrēts akmens nišā pilsētas nocietinājumu sienā tieši virs Rietumu vārtiem. Pārsteidzoša šķita arī apjēga, ka tieši šī bija vienīgā mūra vieta, ko vēl nebija smagi sapostījis persiešu karaspēks.
Vecais vīrs saņēma spēkus, piecēlās sēdus un raudādams apskāva aleksandrieti.
— Lai slavēts Dievs. Es jūtu, kā manu sirdi pārpilda bezgalīgs prieks. Tev jādodas pie mūriem un jāizņem līķauts no slēptuves. Efrēns un Kalmans tev palīdzēs, taču jums jāsteidzas. Zinu, ka Jēzus vēl var mums palīdzēt un paveikt brīnumu, izglābjot pilsētu.
— Nē, es nevaru tā vienkārši ierasties pie kareivjiem, kas, riskējot ar dzīvību, cīnās pie Rietumu vārtiem, nevaru viņiem pateikt, ka tagad nocietinājumu sienā meklēšu kādu slepenu nišu. Viņi domās, ka esmu zaudējis prātu vai arī ka vēlos paslēpt bagātības… Nē, nav vērts turp iet.
— Tu iesi, Jāni!
Piepeši Eilalija balss bija atguvusi spēku. Jānis nodūra galvu, sapratis, ka nevar bīskapam nepaklausīt.
— Eilalij, atļauj teikt kareivjiem, ka mani sūti tu.
— Tā arī ir patiesība, es tevi sātu! Brīdi pirms atnācāt jūs ar
Kalmanu, es redzēju sapni, kurā Jēzus māte mani uzrunāja un teica, ka Edesa tiks izglābta. Tā notiks, ja tāda būs Dieva griba.
Pat šajā kambari bija saklausāms cīņas troksnis, kareivju kliedzieni un Edesas bērnu raudas. Eilalijs pavēlēja steigšus ataicināt Kalmanu un Efrēnu.
— Es redzēju pravietisku sapni. Pavadiet Jāni līdz Rietumu vārtiem un…
— Bet, Eilalij, kareivji mūs turp nelaidīs…
— Jūs iesiet un darīsiet visu, ko liks Jānis. Edesa vēl nav kritusi.
Kapteinis pārskaities pavēlēja abiem garīdzniekiem un ārstam vākties projām.
— Vārti tūdaļ padosies ienaidnieku spiedienam, bet jūs gribat, lai mēs visi pārstājam cīnīties un meklējam kaut kādu slepenu nišu… Jūs esat zaudējuši prātu! Man vienalga, ka jūs sūtījis pats bīskaps. Ejiet prom!
Jānis panācās soli uz priekšu un stingrā balsī atbildēja kapteinim: — Žēl, ka liedzat mums palīdzību, taču mēs trīs tik un tā pārmeklēsim sienu virs Rietumu vārtiem.
Visapkārt krita persiešu bultas, taču trīs vīri nelikās par tām nc zinis un bez atpūtas kala padziļinājumus mūrī, meklējot slēptuvi. Palaikam viņiem neizpratnes un izbrīna pilnus skatienus pievērsa kareivji, kas pēdējiem spēkiem aizstāvēja šo nocietinājumu daļu.
— Te kaut kas ir! — iesaucās Kalmans.
Vēl pēc dažām minūtēm Jānis jau turēja rokās no vecuma nomelnējušu grozu. Viņš to atvēra un noglāstīja rūpīgi salocīto linaudeklu. Tad skriešiem metās uz bīskapa namu, pat neatskatīdamies, lai pārliecinātos, vai Efrēns un Kalmans tiek līdzi.
Tēvs bija teicis patiesību: viņa ģimene patiesi bija glabājusi noslēpumu un sargājusi linaudeklu, kurā savulaik Arimatijas Jāzeps bija ievīstījis Jēzus miesas.
Redzot atsteidzamies Jāni, bīskaps satraukumā nodrebēja. Jānis izņēma linaudeklu no groza un izklāja bīskapa priekšā. Eilalijs tūdaļ izkāpa no gultas un nometās ceļos, apbrīnodams cilvēka vaibstus, kas tik skaidri bija saredzami uz auduma.
24
— Grāmata, ko tu lasi, droši vien ir ļoti aizraujoša, ja jau tu pat nemani, ka esmu atgriezies.
— Ai, Marko, atvaino! — atbildēja Sofija. — Tev taisnība, es tiešām tevi nepamanīju, bet tu droši vien ielavījies iekšā klusi kā kaķis.
— Ko tu lasi?
— Svētā līķauta vēsturi.
— Tu taču to tāpat zini no galvas. Patiesībā visiem itāļiem tā ir labi zināma.
— Jā, taču varbūt senajos notikumos izdosies pamanīt kaut ko, kas mums ļautu atrast jaunas pēdas.
— Tu domā, Sindones vēsturē?
— Tas jau pagaidām ir tikai mans minējums, taču gribas pārbaudīt visas iespējas.
Marko pārsteigts raudzījās uz Sofiju. Vai tiešām viņš jau kļuvis tik vecs, ka neredz tālāk par degungalu? Sofijai taču var būt taisnība! Tiešām derētu pārlūkot svētā līķauta vēsturi, jo varbūt atrisinājums slēpjas tālā pagātnē.
— Vai tu jau esi atradusi kādu pavedienu?
— Nē, es tikai lasu un gaidu, līdz prātā iedegsies spuldzīte, — atbildēja Sofija, piesizdama sev pie pieres.