— Kuru laikaposmu pašlaik pēti?
— Es tikko sāku un tālāk par VI gadsimtu neesmu tikusi. Tai laikā Edesas bīskaps Eilalijs redzējis pravietisku sapni, kurā viņam kāda sieviete atklāja, kur paslēpts svētais līķauts. Tu zini, ka līķauts ilgu laiku bija nozaudēts, neviens nezināja, kur tas palicis, patiesībā neviens pat nezināja, ka tāds pastāvējis, taču Evagrijs…
— Kas tas par Evagriju? — ienākusi kabinetā, apjautājās Minerva.
— Redzi, Evagrijs savā Historia ecclesiastica raksta, ka 544. gadā Edesa uzvarējusi karā pret Kosrovu I, kura karaspēks bija aplencis šo pilsētu. Un par uzvaru varot pateikties tikai Mandilionam, ko edesieši nesuši procesijā visapkārt pilsētai pa nocietinājumu mūriem, un…
— Tu tomēr pasaki, kas ir tic Evagrijs un Mandilions? — neatlaidās Minerva.
— Ja tu klausītos, ko es stāstu, tad saprastu, — atcirta Sofija.
— Atvaino, tev taisnība. Jūs runājat, bet es atnāku un jaucos vidū, — drūmi noteica Minerva.
Marko smaidīdams uzlūkoja viņu. Kas gan noticis, ka Minerva šodien ir tik sliktā omā?
— Sofija pārlūko Sindones vēsturi, — Marko paskaidroja, — un patlaban mēs runājām par tās parādīšanos Edesā 544. gadā, kad pilsētu bija aplenkuši persieši. Aplenkums bija ilgs, edesieši jau gandrīz pieveikti. Un, lai cik sparīgi viņi ar liesmojošām bultām apšaudīja persiešu kaujas mašīnas, tās nekādi neaizdegās.
— Un kas notika tālāk? — jautāja Minerva.
— Ja var ticēt tam, ko raksta Evagrijs, — turpināja Sofija. — Edesas bīskaps Eilalijs redzēja sapni, kurā kāda sieviete viņam atklāja, kur paslēpts svētais līķauts. Edesieši tūlīt ņēmās paslēptuvi meklēt un atrada to ierīkotu nocietinājumu mūrī pie pilsētas Rietumu vārtiem. Šis atklājums vairoja pilsētnieku ticību, Sindoni nesa procesijā visapkārt mūriem, no kuriem kareivji turpināja raidīt liesmojošās bultas. Taču tagad ienaidnieku kara mašīnas beidzot aizdegās, un drīz vien persieši bēga, pārtraukdami aplenkumu.
— Jauks stāsts, bet vai tas ir arī patiess? — jautāja Minerva.
— Mēs, vēsturnieki, atzīstam par reāliem faktiem to, kas ir tikai leģendas, bet daudzus vēsturiskus notikumus uzskatām tikai par leģendām. Spilgtākie piemēri ir Troja, Knosa, Mikēnas… — pilsētas, kuras gadsimtiem ilgi uzskatīja par piederīgām mītu pasaulei, līdz Šlīmanis, Evanss un citi arheologi apņēmās pierādīt, ka tās pastāvējušas īstenībā, un viņiem tas izdevās, — atbildēja Sofija.
— Bīskaps noteikti zināja, kur paslēpts līķauts, jo, lai arī kādi naivuļi mēs būtu, tām pasaciņām par pravietisko sapni mēs taču neticēsim, vai ne? — noteica Minerva.
— Tāds nu ir stāsts, kas saglabājies līdz mūsdienām, bet, iespējams, tev taisnība, — atteica Marko. — Varbūt Eilalijs zināja, kur līķauts paslēpts, bet varbūt pats to noglabāja, lai vajadzīgā brīdī to varētu atrast un pavēstīt, ka noticis brīnums. Kurš gan vairs var izdibināt patiesību, kad pagājis pusotrs gadu tūkstotis. Vēl tu prasīji, kas ir Mandilions. Tad zini, ka mandjlion ir grieķu vārds, ar kuru apzīmē garīdznieku tērpus, un tā mēdz dēvēt arī Sindoni, kura salocīta tā, ka redzams tikai sejas atveids.
Pjetro, Džuzepe un Antonīno ieradās reizē, dedzīgi strīdēdamies par futbolu.
Marko savu komandu bija sapulcinājis uz apspriedi, lai pavēstītu, ka jau pēc diviem mēnešiem no cietuma tiks atbrīvots Turīnas bezmēlis. Bija pienācis laiks sagatavot tā izsekošanas plānu.
Pjetro uzmeta greizu skatienu Sofijai. Abi jau ilgāku laiku centās izvairīties viens no otra sabiedrības, lai gan visiem spēkiem pūlējās, lai attiecības vismaz ārēji izskatītos profesionālas un draudzīgas. Tomēr saspīlējums abu attiecībās bija skaidri jūtams un bieži bojāja noskaņojumu visai nodaļai.
Gan Marko, gan pārējie uzmanījās, lai viņi nepaliktu divatā, un vairs neuzticēja abiem kopīgus uzdevumus. Bija pārlieku skaidri redzams, ka Pjetro aizvien vēl mīl Sofiju, taču viņa nekādas siltās jūtas pret bijušo draugu nelolo.
— Tātad, — ierunājās Marko, — pēc dažām dienām Drošības padome apmeklēs Turīnas cietumu. Nonākuši bezmēļa kamerā, viņi lūgs, lai cietuma direktors, sociālais darbinieks un psiholoģe izsaka savu viedokli par šo ieslodzīto. Visi trīs vienbalsīgi apgalvos, ka mēmais ir parasts un nekaitīgs zaglēns, kurš sabiedrību nopietni neapdraud.
— Pārāk primitīvi, — noskaldīja Pjetro.
— Nē, nē, tik primitīvi nemaz nebūs. Tūlīt atskanēs ierosinājums mēmo nogādāt uz kādu speciālo psihiatrisko slimnīcu, kur ārsti varētu pārliecināties par viņa pieskaitāmību un izlemt, vai viņš ir spējīgs dzīvot patstāvīgu dzīvi sabiedrībā. Paskatīsimies, vai mēmais sāks nervozēt, padzirdējis par izredzēm nonākt psihiatriskajā slimnīcā, vai arī joprojām būs tikpat bezkaislīgs kā agrāk. Nākamais posms būs klusums. Cietum sargi mēmā klātbūtnē nerunās par viņa iespējamo atbrīvošanu — vismaz pirmajās dienās ne — un novēros viņa izturēšanos. Kad pēc mēneša atkal sanāks padome, tiks nolemts mēmo atbrīvot, un vēl pēc divām nedēļām viņš būs brīvs. Es gribu, lai tu, Sofij, kopā ar Džuzepi brauc uz Turīnu un visu noorganizē. Sakiet, kas, jūsuprāt, mums būs nepieciešams.
Apspriede turpinājās vēl labu brīdi, bet, kad viss bija izrunāts un pienāca laiks ikvienam atgriezties pie steidzamākajiem darbiem, Marko atgādināja, ka vakarā visi ir ielūgti uz viņa dzimšanas dienas svinībām.
* * *
— Tātad atbrīvosiet mēmo? Diezgan riskants lēmums.
— Jā, taču tas ir vienīgais pavediens. Vai nu mēmais mūs aizvedīs līdz atrisinājumam, vai arī mēs šo lietu neatrisināsim līdz mūža galam.
Marko un Santjago runājās, malkodami Paolas pasniegto kampari.
Paola, būdama lieliska saimniece, bija sarīkojusi vakariņas, un Marko bija ielūdzis visus labākos draugus. Tik liela galda, pie kura sasēdināt visus viesus, viņu mājās nebija, tāpēc tika izlemts par labu bufetei. Paola un abu meitas pildīja glāzes un šķīvjus, nenogurstoši aprūpēdamas divus dučus viesu.
— Sofija un Džuzepe būs atbildīgi par visas operācijas noorganizēšanu. Nākamnedēļ abi brauks uz Turīnu.
— Mana māsa Anna arī dodas uz Turīnu. Sindone kļuvusi par viņas apmātību kopš tā vakara, kad biji mūs ielūdzis. Viņa man atsūtīja garu vēstuli un veselu žūksni materiālu. Un apgalvo, ka visu ar Sindoni saistīto notikumu atslēga esot jāmeklē tālā pagātnē. Lai gan Anna ir zvērējusi nc rindas par šiem notikumiem nerakstīt, es gribu tevi brīdināt, jo viņa ir apņēmusies veikt pati savu neatkarīgu izmeklēšanu. Tā kā paziņoju, ka savās mājās Romā nevēlos viņu redzēt, viņa nolēma braukt uz Turīnu. Vispār viņa ir laba meitene, gudra un apņēmīga, tikai spītīga un ziņkārīga, kā jau visi žurnālisti. Un nevar noliegt, ka viņa ir apveltīta ar labu okšķera instinktu. Ceru, ka viņas pētījumi jums nekādas problēmas neradīs, taču, ja tev pienāk ziņas par kādu žurnālisti, kas jaucas, kur nevajag, piezvani man. Ar presi vienmēr ir sarežģījumi, pat ja tās pārstāvji ir pašu ģimenes locekļi.
— Vai tu man iedosi izlasīt tos materiālus?
— Tos, ko atsūtīja Anna?
— Jā. Dīvaina sagadīšanās, ari Sofija patlaban iedziļinās Sindones vēsturē un apgalvo, ka visu negadījumu cēloņi droši vien ir meklējami pagātnē.
— Ak tā? Labi, es tev to visu aizsūtīšu, taču, manuprāt, tur sarakstītas tukšas spekulācijas un neko noderīgu tu tur neatradīsi.
— Iedošu tos materiālus Sofijai, kaut arī nav prāta lieta pielaist žurnālisti tik tuvu izmeklēšanai. Viņi vienmēr rada pamatīgu jucekli un viena raksta dēļ ir spējīgi…