— Nē, nē, Marko, tavām bažām nav pamata. Anna tiešām ir godīgs cilvēks, viņa mīl mani un nekad nedarītu neko tādu, kas varētu man kaitēt. Viņa apzinās, ka esmu Spānijas pārstāvis Eiropola Romas nodaļā un man nedrīkst būt nekādu sarežģījumu ar vietējo policiju. Un fakts, ka manas tuvākās radinieces rīcībā ir nonākušas slepenas ziņas, man nopietni kaitētu. Nē, šai ziņā uz Annu var paļauties.
— Bet tu pats man teici, ka viņa ir ziņkārīga un dodas uz Turīnu, lai uzsāktu neatkarīgu izmeklēšanu.
— Jā, taču laikrakstos viņa nedrukās ne rindiņu par šo lietu, un, ja viņai izdosies ko noskaidrot, viņa vispirms to paziņos man. Anna tiešām apzinās, kas man draud, ja viņa publicēs rakstu par lietu, ko joprojām izmeklē Mākslas nodaļa.
— Un viņa tev paziņos visu, ko būs noskaidrojusi?
— Jā, Anna pat piedāvāja darījumu: viņa tev atklāšot visu, ko izdibinās, bet tu savukārt izstāsti viņai visu, ko pagaidām esat noskaidrojuši. Es, protams, teicu, lai viņa par šādu darījumu pat nesapņo, taču zinu, ka viņa man noteikti zvanīs, ja būs kaut ko uzzinājusi un gribēs, lai mcs to pārbaudām.
— Tātad esam ieguvuši brīvprātīgo palīdzi… Labi, neuztraucies. Pateikšu Džuzepem un Sofijai, lai Turīnā uzmanās.
— No kā mums būs jāuzmanās?
— Ā, Sofij! Santjago man stāsta par savu māsu Annu, nezinu, vai tu viņu pazīsti.
— Manuprāt, mēs pirms dažiem gadiem esam tikušās kādā jubilejā. Vai tik ne toreiz, kad izvadījām pensijā Turčo?
— Pareizi! Anna bija Romā un pavadīja mani. Viņa bieži mani apciemo, esmu viņas vienīgais brālis, turklāt vecāks par viņu. Mūsu tēvs nomira, kad viņa vēl bija pavisam maza, arī tāpēc mūs vieno īpašas saites.
— Atceros viņu, jo toreiz ilgi runājām par preses un policijas attiecībām. Viņa teica, ka abas puses reizēm noslēdz laulību, kuras pamatā ir savstarpēja ieinteresētība un izdevīgums, taču tik un tā viss vienmēr beidzoties ar šķiršanos. Man viņa šķita ļoti gudra un simpātiska.
— Priecājos, ka tu viņu atceries ar simpātijām, jo Turīnā jūs noteikti satiksieties. Anna ari izmeklē Sindones lietu, — pavēstīja Marko.
Sofijas sejā atspoguļojās izbrīns un neizpratne, tāpēc Santjago steidzās paskaidrot, kāpēc Anna sākusi interesēties par svēto līķautu un kā šī interese pamazām izvērtusies par īstu apsēstību.
— Zini, ko Santjago man tikko stāstīja? Anna uzskatot, ka ar Sindoni saistīto notikumu atslēga meklējama pagātnē…
— Jā, es arī tā domāju. Es tev jau teicu…
— Es jau Santjago to izstāstīju. Viņš mums iedos savas māsas atsūtītās piezīmes. Uzmetīsim tām aci, jo varbūt žurnālistei veicies labāk nekā mums.
— Kāpēc mēs nevarētu aprunāties ar viņu pašu? — jautāja Sofija.
— Pagaidām būs labi tāpat, — domīgi atteica Marko.
— Nebūtu pirmā reize, kad policija vai karabinieri izmeklēšanas laikā noslēdz vienošanos ar kādu žurnālistu.
— Zinu, taču man patiktu, ja vismaz pagaidām lieka informācija neizplatītos tālāk par mūsu nodaļu. Ja Anna uzzinās ko noderīgu, tad jau redzēsim, kā rīkoties tālāk.
Viesistabā, Paolas pavadīti, ienāca Džons un Liza Beriji. Marko apskāva Džonu.
— Priecājos, ka varējāt atnākt.
— Tikko atgriezos no Vašingtonas. Tu jau zini, kāda ir priekšniecība, un Valsts departamenta vadība nav nekāds izņēmums. Veselu nedēļu pavadīju, piedalīdamies pilnīgi absurdās sapulcēs, kas, manuprāt, vajadzīgas tikai tāpēc, lai pamatotu dažu personu algu.
— Zināt, viņam piedāvāja pārcelties uz Londonu, — teica Liza.
— Vai jums tādas pārmaiņas patiktu? — vaicāja Paola.
— Nē, es atteicos, labāk gribu palikt Romā. Valsts departamentā visi ir pārliecināti, ka norīkojums uz Londonu ir paaugstinājums un kāpums karjerā. Varbūt viņiem taisnība, taču es labāk gribu palikt tepat. Jūs mani uzskatāt par jeņķi, taču cs pats jūtos īsts romietis.
25
Izsukājis Adaija mf.lno uzvalku, Guners to iekabināja ietilpīgajā ģērbtuves skapī. Pēc tam atgriezās istabā un sakārtoja papīrus, ko Adaijs bija atstājis izkaisītus pa visu rakstāmgaldu. Tad pienāca kārta nekārtīgi izsvaidītajām grāmatām.
Adaijs bija strādājis līdz vēlai naktij. Askētiski iekārtotajā istabā joprojām bija jūtama saldenā turku tabakas smarža, un Guners atvēra logu, lai ielaistu telpā svaigu gaisu. Viņš palika bridi stāvam, atspiedies pret palodzi un raugāmies dārzā. Adaijs ienāca tik klusi, ka viņš tā soļus nesadzirdēja un nemanīja, kā kopienas vadonis uzlūko viņu raižpilnu skatienu.
— Par ko tu domā, Guner?
Kalpotājs pagriezās, gādādams, lai sejā vairs neatspīdētu nekādas izjūtas.
— Nedomāju neko sevišķu. Ir jauka diena, un tā vien gribas iziet pastaigā.
— Varēsi pastaigāties, kad es būšu prom. Varēsi ari pavadīt dažas dienas kopā ar savu ģimeni.
— Tu brauc projām?
— Jā. Dodos uz Vāciju. Gribu apciemot mūsu ļaudis un mēģināt saprast, kur ir mūsu kļūda, kur ieperinājusies nodevība.
— Tev draudēs briesmas. Labāk nebrauc.
— Es taču nevaru viņus visus sapulcināt šeit. Tas būtu vēl bīstamāk.
— Saaicini visus uz Stambulu. Pilsētā visu gadu apgrozās tūristu bari, tur viņi nevienam acīs nekritīs.
— Visi vienalga nevarētu atbraukt. Būs vienkāršāk, ja es pats aizbraukšu pie viņiem. Tas jau ir izlemts. Rit es aizbraucu.
— Kā tu attaisnosi savu ceļojumu?
— Teikšu, ka esmu noguris un dodos nelielā atvaļinājumā. Braukšu uz Vāciju un Itāliju, kur dzīvo mani draugi.
— Cik ilgi būsi projām?
— Nedēļu, varbūt desmit dienas, bet nc ilgāk. Tāpēc izmanto šo laiku un kārtīgi atpūties. Tev nāks par labu, ja dažas dienas mani neredzēsi. Manuprāt, tu pēdējā laikā esi saspringts, nomākts. Kāpēc tu uz mani dusmojies?
— Ja jau tu gribi, pateikšu taisnību: man žēl to puišu, kurus tu tik vieglu roku upurē. Pasaule sen ir mainījusies, taču tu turpini izlikties, it kā viss joprojām būtu pa vecam. Tu nevari arī turpmāk sūtīt nāvē puišus, nedrīksti izgriezt viņiem mēles, baidoties, ka viņi varētu sākt runāt un…
— Ja viņi runās, mūsu kopiena tiks iznīcināta. Jau divdesmit gadsimtu esam izdzīvojuši tikai nesavtīgu upuru un klusēšanas dēļ — tā rīkojušies visi mūsu senči. Jā, es pieprasu lielus upurus, taču ari es pats esmu ziedojis savu dzīvā. Es nekad neesmu bijis noteicējs pār savai likteni, tāpat kā ari tu neesi izvēlējies savējo. Mirt par mūsu kopienas saglabāšanu un galveno mērķi ir goda lieta, tāpat liels gods ir ziedot savu mēli. Es to nevienam neuzspiežu. Viņi piedāvājas paši, tas ir brīvprātīgs upuris, viņi zina, ka bez tā nevar iztikt. Atteikdamies no mēles, viņi aizstāv mūs un arī paši sevi.
— Kāpēc mēs nevarētu iziet atklātībā?
— Tu esi zaudējis prātu?! Vai tiešām tu domā, ka mēs izdzīvotu, ja atklātu pasaulei, kas esam? Kas ar tevi noticis? Kāds dēmons ieperinājies tavā prātā?
— Reizēm man šķiet, ka dēmons savā varā sagrābis tevi. Tu esi kļuvis bezjūtīgs un cietsirdīgs. Tu vairs nežēlo nevienu, itin nevienu. Un man šķiet, ka tavs nežēlīgums ir atriebība par to, ka esi tas, kas nevēlējies būt.