Priekšnieks pēdējā brīdī bija nolēmis doties līdzi Sofijai un Džuzepem uz Turīnu. Kultūras ministrs bija aizbildis labu vārdu aizsardzības ministram, un šo sarežģīto gājienu rezultātā viņiem tagad bija atļauja izpētīt tuneļus, kas plašākai publikai nebija pieejami. Taču armijas rīcībā esošajās Turīnas pazemes kartēs nebija neviena tuneļa, kas vestu uz katedrāli. Marko ticēja savai intuīcijai un ietiepīgi apgalvoja, ka šīs kartes esot nepareizas. Viņam palīgos bija norīkots inženierspēku komandieris un četri sapieri no Pjetro Mikas vārdā nosauktā pulka. Bija nolemts, ka kopīgiem spēkiem viņi pārmeklēs slēgtos tuneļus. Marko pat bija parakstījis dokumentu, apliecinot, ka uzņemas atbildību par iespējamiem negadījumiem, un ministrs viņam bija lūdzis saudzēt puišu dzīvības.
— Mēs kartes izpētījām uzmanīgi, un tu labi zini, ka neviens tunelis nav savienots ar katedrāli.
— Džuzepe, — iejaucās Sofija, — par Turīnas pazemi mēs vēl daudz ko nezinām. Kas zina, kādi brīnumi atklātos, ja tiktu veikti nopietni izrakumi. Daudzas no pazemes ejām, kas stiepjas zem pilsētas, nekad nav tikušas izpētītas, bet citas šķietami apraujas kā strupceļš. Tāpēc ir ļoti iespējams, ka ir kāda eja, kas tomēr ved uz katedrāli. Tas būtu tikai loģiski. Neaizmirsti, ka pilsēta vairākkārt bijusi aplenkta, bet katedrālē vienmēr glabājušies milzu dārgumi. Gan jau turīnieši būs parūpējušies par iespēju šīs bagātības paglābt no iebrucējiem. Domāju, ka mēs droši varam pieņemt, ka viena vai otra no ejām, kas šķietami neved nekur, tomēr stiepjas līdz katedrālei vai tās tuvākajai apkaimei.
Džuzepe klusēja. Viņš cienīja Marko un Sofiju un apbrīnoja to zināšanas — abi kolēģi bija vēsturnieki un reizēm saskatīja to, kas citiem nebija pamanāms. Turklāt priekšniekam šī lieta bija kļuvusi par īstu apsēstību. Džuzepe klusībā sprieda, ka ir tikai divas iespējas: vai nu Marko to veiksmīgi atrisinās vistuvākajā laikā vai arī neglābjami pazudinās savu karjeru, jo pēdējos mēnešus savus spēkus un domas veltīja tikai ugunsgrēkam Turīnas karedrālē.
Visi trīs bija apmetušies Hotel Alexandra, pavisam netālu no Turīnas vecpilsētas, un jau nākamajā rītā bija plānots ķerties pie darba. Marko dosies pētīt pazemes ejas, Sofijai bija norunāta tikšanās ar kardinālu, bet Džuzepe apspriedīsies ar vietējiem karabinieriem un sāks plānot bezmēļa izsekošanas operāciju. Taču šai vakarā Marko kolēģus bija ielūdzis vakariņās uz klasiski smalko un slaveno restorānu AI Ghibellin Futļijiasco.
Trijotne aizrautīgi sarunājās, kad piepeši ieraudzīja tēvu īvu.
Garīdznieks, draudzīgi smaidīdams, pienāca pie viņu galdiņa un katram sirsnīgi paspieda roku, par visām varēm cenzdamies izrādīt, cik ļoti priecājas viņus sastapt.
— Nezināju, ka arī jūs ieradīsietics Turīnā, Valoni kungs. Kardināls mani informēja par tikšanos ar doktori Galloni. Ja nemaldos, Eminence jūs pieņems rīt.
— Jā, rīt no rīta, — atbildēja Sofija.
— Kā norit izmeklēšana? Katedrāles remontdarbi ir pabeigti, un Sindone atkal ir pieejama ticīgajiem. Esam pastiprinājuši drošības līdzekļus, un Cocsa mums uzstādīja vismodernāko ugunsdrošības sistēmu. Domāju, ka jauni negadījumi katedrāli vairs nepiemeklēs.
— Cerēsim, ka jums taisnība, tēvs, — atteica Marko.
— Labi, netraucēšu jums vakariņot.
Trijotne ar skatienu pavadīja garīdznieku, kas atgriezās pie sava galdiņa, pie kura sēdēja jauna un izskatīga tumšmate. Marko piepeši iesmējās.
— Vai zināt, kas šovakar bauda tēva īva sabiedrību?
— Kāda visnotaļ pievilcīga brunete. Te tev nu bija šķīstie priesteri!
— Tā ir Anna Himenesa, Santjago māsa.
— Tev taisnība, Marko, tā tiešām ir Santjago māsa.
— Tad nu tagad ir mana kārta celties kājās un iet pie viņu galdiņa apsveicināties.
— Vai tad mēs nevaram viņus uzaicināt iedzert kādu glāzi kopā ar mums?
— Tas skaidri liecinātu, ka viņi ir uzkurinājuši mūsu ziņkārību, bet mēs taču to negribam izpaust, vai ne?
Marko šķērsoja restorāna zāli un piegāja pie tēva īva galdiņa. Anna Himenesa atplauka platā smaidā un lūdza, lai Marko kādā brīvākā brīdī velta viņai dažas minūtes. Viņa pati Turīnā esot ieradusies jau pirms četrām dienām.
Marko neko konkrētu nesolīja, taču teica, ka labprāt viņas sabiedrībā iemalkošot kafiju, ja vien tuvākajās dienās atlikšot kāds brīvs laika sprīdis. Ilgi jau viņš Turīnā nepalikšot. Kad Marko jautāja, kā viņš vajadzības gadījumā Annu var atrast, viņa atbildēja, lai zvanot uz Hotel Alexandra.
— Tā nu gan ir sagadīšanās! Ari mēs esam apmetušies "Aleksandrā".
— Viesnīcu man ieteica brālis, un tā tiešām nav slikta.
— Ja jau esam tuvi kaimiņi, mums tiešām nebūs grūti satikties.
Marko atvadījās un atgriezās pie Sofijas un Džuzepes.
— Jaunā dāma ir apmetusies Hotel Alexandra.
— Kāda sakritība!
— To nevar saukt par sakritību, jo viesnīcu viņai ieteicis brālis. To jau varēja gaidīt… Labi, ja jau viņa dzīvos tik bīstami tuvu, pacentīsimies no viņas izvairīties.
— Es gan nezinu, vai gribu izvairīties no tik smukas tumšmates, — iesmējās Džuzepe.
— Tu tomēr to darīsi divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka viņa ir žurnāliste un apņēmusies noskaidrot, kas slēpjas aiz negadījumiem katedrālē, otrkārt, tāpēc, ka viņa ir Santjago māsa un es negribu nekādus sarežģījumus. Skaidrs?
— Skaidrs, es jau tikai jokoju.
— Anna Himenesa ir ietiepīga un gudra sieviete, ar viņu jokot nedrīkst.
— Tais piezīmēs, ko viņa atsūtīja brālim, bija daudz interesantu domu. Man tiešām gribētos ar viņu aprunāties.
— Es jau tev to neaizliedzu, Sofij, tikai mums jābūt uzmanīgiem.
— Ko viņai vajag no tēva īva? — ievaicājās Sofija.
— Anna ir apsviedīga meitene un ir pratusi panākt, ka paša kardināla labā roka viņu ielūdz vakariņās, — noteica Marko.
— Tēvs īvs mani intriģē.
— Kāpēc, Sofij?
— Nezinu, taču viņš ir tik pareizs, tik šķīsts, tik skaists, tik laipns un nekad neizkrīt no savas priestera lomas. Nekad nekoķetē. Arī tagad es viņu vēroju un redzu, ka viņš sarunājas, izturas laipni, taču pat nemēģina ar Annu koķetēt. Bet Anna, kā jau Džuzepe te teica, ir izskatīga meitene.
— Ja viņam būtu prātā iedibināt ciešākas attiecības, viņš taču meiteni nevestu uz restorānu, kur viss ir kā uz delnas, — iebilda Marko. — Tas taču ir skaidrāks par skaidru.
— Tad redz, kāpēc Adaijs ir aizbraucis uz Vāciju un, kā apgalvo mūsu cilvēks, plāno šķērsot arī Itālijas robežu. Mendibs ir kļuvis par viņa lie lāko problēmu, par nopietnām briesmām Kopienai.
— Vai viņš to nogalinās? — jautāja vīrietis ar vieglo franču akcentu.
— Viņš nedrīkst pieļaut, ka Mendibu izseko. Adaijs ir sapratis, ka pirmstermiņa atbrīvošana ir slazdi, un darīs visu, lai tajos neiekristu, — atbildēja vīrs ar militāro stāju.
— Kur, jūsuprāt, viņu nogalinās? — turpināja jautāt francūzis.
— Visticamāk, cietumā, — atbildēja itālis. — Tas būs visdrošākais variants. Izcelsies neliels skandāls, taču to ātri vien noklusinās. Citas iespējas viņiem nav, jo Mendibs, pats to negribēdams, var atmaskot Adaija cilvēkus.
— Ko jūs iesakāt? — jautāja vecākais.
— Ja Adaijs šo problēmu atrisinās, būs labāk visiem.