— Vai esam paredzējuši apsargāt Mendibu, ja viņam tomēr izdotos no cietuma izkļūt dzīvam? — atkal jautāja vecais.
— Jā, — atbildēja itālis, — mūsu brāļi centīsies darīt visu, lai karabinieriem neizdotos viņu izsekot.
— Šoreiz ar cenšanos nepietiek, mūsu brāļi nedrīkst pieļaut kļūdas, — vecā vīra balss skanēja bargi.
— Kļūdu nebūs, — galvoja itālis. — Ceru jau tuvāko stundu laikā saņemt detalizētu informāciju par karabinieru plānoto operāciju, ko viņi paši dēvē par "Trojas zirgu".
— Labi, ir pienācis šīs spēles izšķirošais brīdis, un iespējams tikai viens atrisinājums: Mendibs jāpaglābj no karabinieriem, citādi…
Sirmgalvis teikumu nepabeidza, bet klausītāji tik un tā saprotoši māja ar galvu. Visi apzinājās, ka šajā situācijā it visā, kas saistīts ar Mendibu, viņu un Adaija intereses pilnībā sakrīt. Nedrīkstēja pieļaut, ka puisis kļūst par Trojas zirgu.
Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens, un ienāca livrejā tērpts namzinis. Tā bija zīme, ka pienācis laiks agro rīta sapulci beigt.
— Kungs, viesi pamazām sāk mosties un gatavojas medībām.
— Labi.
Vīrieši, jau saģērbušies tradicionālajos lapsu medību tērpos, cits pēc cita izgāja no kabineta un devās uz zāli, kur tos gaidīja brokastis. Pēc brītiņa zālē ienāca arī kāds padzīvojušu aristokrātu pāris.
— Redzi nu, Šarl, mēs domājām, ka būsim šī rīta visagrākie putni, taču mūsu draugi piecēlušies pirmie! — teica sieva.
— Viņi droši vien izmanto agrās rīta stundas, lai apspriestu savus darījumus.
Viens no vīriešiem tūdaļ steidzās apgalvot, ka darījumi nevienam neesot ne prātā un viņi nepacietīgi gaidot medību sākumu.
Drīz ēdamzālē sanāca pārējie viesi, kopumā ap trīsdesmit. Pie galdiem skanēja smiekli un sarunas, un daži sašutuši komentēja Apakšnama muļķīgo priekšlikumu aizliegt lapsu medības.
Sirmais mājas saimnieks rāmi vēroja viesus, viņa skatienā jautās rezignācija. Viņam lapsu medības neizsakāmi riebās tāpat kā pārējiem septiņiem vīriem, ar kuriem viņš pirms nepilnas stundas bija apspriedies. Taču no šīs tradicionālās angļu izpriecas atteikties nedrīkstēja, to dievināja karaliskās ģimenes locekļi, kas ari šogad bija lūguši, lai viņš sarīko
medības savā brīnišķīgajā muižā. Un te nu viņi visi bija.
— Tātad jūs domājat, ka pastāv kāda organizācija vai persona, kas vēlas iegūt Sindoni un palaikam sarīko ugunsgrēkus, lai radītu jucekli un varētu to nolaupīt? Manuprāt, šāda shēma ir pārlieku sarežģīta. Un kāpēc lai kāds gribētu iegūt Sindoni savā īpašumā?
— To mēs nezinām. Varbūt tas ir kāds kolekcionārs, kāds dīvainis vai varbūt mafijas banda, kura plāno līķautu nozagt, bet pēc tam pieprasīt izpirkuma maksu.
— Ak Dievs!
— Pilnīgi pārliecināti mēs esam vienīgi par to, ka visi negadījumi katedrālē ir saistīti ar Sindoni.
— Jūs minējāt, ka jūsu nodaļas direktors patlaban meklē pazemes eju, kas vestu uz katedrāli? Tas taču ir absurds. Jūs lūdzāt, lai tēvs īvs pārmeklē mūsu arhīvus un aizsūta jums visu informāciju par katedrāles vēsturi. Jums bija iespēja iepazīties ar šiem dokumentiem, un jūs redzējāt, ka par pazemes eju nekur nekas nav minēts.
— Tas tomēr nenozīmē, ka šāda eja nepastāv.
— Bet arī neapliecina tās pastāvēšanu. Jūs taču nedomājat ticēt visādiem fantastiskiem nostāstiem, kas parasti tiek sacerēti par vecām katedrālēm.
— Eminence, es esmu vēsturniece!
— Zinu, zinu, doktore. Es cienu un apbrīnoju darbu, ko vcic Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļa. Es tiešām negribēju jūs aizvainot.
— Zinu, Eminence, taču ticiet man, ka vēsture nav rikai rakstītie dokumenti, kas saglabājušies līdz mūsdienām. Mēs nezinām visu, kas noticis pagātnē, un nevaram pat nojaust, kādi mērķi un nodomi vadījuši mūsu priekštečus.
Atgriezusies viesnīcā, Sofija vestibilā sastapa Annu Himenesu. Sofija tūdaļ apjauta, ka meitene viņu te gaidījusi.
— Doktore…
— Labdien.
— Jūs mani atceraties?
— Jā, jūs esat mūsu drauga Santjago Himenesa māsa.
— Vai zināt, kāpēc esmu Turīnā?
— Jūs izmeklējat ugunsgrēkus katedrālē.
— Nojaušu, ka jūsu priekšniecība par manu darbošanos nepriecājas.
— Tas ir dabiski, jums ari nepatiktu, ja karabinieri jauktos jūsu darbā.
— Man nepatiktu gan, un es pacenstos no viņiem atbrīvoties. Varbūt mani vārdi izklausīsies naivi, taču cs uzskatu, ka varu jums palīdzēt, un jūs varat man uzticēties. Man nav nolūka kaitēt savam brālim, tāpēc nedarīšu neko, kas varētu apdraudēt viņa reputāciju. Nevaru noliegt, ka man gribētos uzrakstīt reportāžu par šiem notikumiem, taču es to nedarīšu. Es apsolu nerakstīt nc rindas, līdz būsiet pabeiguši izmeklēšanu un viss būs skaidrs.
— Jums jāsaprot, ka Mākslas nodaļa nevar tā vienkārši ne no šā, nc no tā iekļaut jūs izmeklēšanas darba grupā.
— Protams, taču mēs varētu strādāt paralēli. Es jums izstāstītu visu, ko man izdotos uzzināt, un arī jūs pret mani būtu atklāti.
— Anna, šī ir oficiāla izmeklēšana.
— Es zinu, zinu.
Sofiju pārsteidza meitenes rūpju pilnā izteiksme.
— Kāpēc jums tas šķiet tik svarīgi?
— Es nepratīšu to izskaidrot. Patiesībā nekad agrāk Sindonc mani nav interesējusi un ari zādzībām un ugunsgrēkiem katedrālē neesmu pievērsusi uzmanību. Viss sākās jūsu direktora Marko Valoni mājās. Mans brālis bija paņēmis mani līdzi, domādams, ka ved uz vakariņām draugu lokā. Taču Valoni kungs vēlējās uzzināt Santjago un otra sava drauga, ja nemaldos, Džona Berija, viedokli par ugunsgrēku. Viņi runājās visu vakaru, izteica visdažādākās hipotēzes, un šie notikumi mani aizrāva.
— Ko esat atklājusi?
— Varbūt iedzersim kafiju?
— Labi.
Anna Himenesa atviegloti nopūtās, bet Sofija klusībā jau nožēloja, ka nolēmusi kopā ar žurnālisti doties uz kafejnīcu. Meitene viņai patika, un Sofija nešaubījās, ka tai var uzticēties, taču Marko bija taisnība: kāpēc lai viņi sadarbotos? Kam tas vajadzīgs?
— Labi, stāstiet, — mudināja Sofija.
— Es izlasīju vairākas Sindones vēstures versijas, tās visas ir aizraujošas.
— Neapšaubāmi.
— Manuprāt, kāds grib iegūt līķautu sev. Ugunsgrēki notiek tikai, lai jauktu pēdas un radītu haosu. Vainīgo īstais mērķis ir iegūt audeklu.
Sofija nobrīnījās, ka meitene nonākusi pie tādiem pašiem secinājumiem kā viņa, un klausījās ar pieaugošu interesi.
— Taču atrisinājums ir meklējams pagātnē. Manuprāt, kāds Sindoni grib atgūt, — apgalvoja Anna.
— Kāds no pagātnes?
— Kāds, kurš ir saistīts ar Sindones pagātni.
— Kā jūs nonācāt pie šāda secinājuma?
— Nezinu, tas drīzāk ir minējums. Man ir tūkstošiem teoriju, un tās ir cita par citu trakākas, tomēr…
— Jā, es lasīju jūsu piezīmes.
— Ko jūs par tām domājat?
— Domāju, ka jums ir laba iztēle, rakstītājas talants un, iespējams, arī taisnība.
— Man šķiet, ka tēvam Ivam par Sindoni ir zināms daudz vairāk, nekā viņš atzīst.
— Kāpēc jūs tā sakāt?
— Tāpēc, ka viņš ir tik perfekts, tik pareizs, tik nevainīgs un šķīsts, ka man uzmācas aizdomas, vai tik viņš kaut ko neslēpj. Turklāt viņš ir skaists, pārāk skaists, vai nc?