— Jā, nevaru noliegt, ka viņš ir ļoti pievilcīgs vīrietis. Kā jūs ar viņu iepazināties?
— Piezvanīju uz bīskapa kanceleju, paskaidroju, ka esmu žurnāliste un vēlos rakstīt par Sindoni. Viņiem tur ir tāda dāma gados, kura ir atbildīga par attiecībām ar presi. Biju spiesta ar viņu tikties un divas stundas klausīties priekšlasījumu par Sindoni un Savoju dinastiju, taču viss, ko šī dāma stāstīja, ir izlasāms pat vispieticīgākajā tūristiem domātajā bukletā.
Kanceleju pametu stipri īgna, — Anna turpināja. — Mēģināju zvanīt vēlreiz un lūdzu tikšanos ar kardinālu; man atkal jautāja, kas es esmu un ko gribu. Vēlreiz paskaidroju, ka esmu žurnāliste un izmeklēju katedrālē notikušos ugunsgrēkus un citus negadījumus. Mani jau atkal gribēja nosūtīt pie vecās dāmas, taču es iebildu. Vēl neatlaidīgāk pieprasīju, lai mani pieņem kardināls. Beigu beigās izspēlēju spēcīgu kārti: paziņoju, ka, manuprāt, viņi kaut ko slēpj, piedraudēju publicēt savas aizdomas un uzrakstīt visu, ko esmu atklājusi.
Aizvakar man piezvanīja tēvs īvs, — ievilkusi elpu, meitene stāstīja tālāk. — Paziņoja, ka esot kardināla sekretārs. Eminence pats mani pieņemt nevarot, tāpēc šis pienākums esot uzticēts viņam. Satikāmies un runājāmies diezgan ilgi. Viņš diezgan sīki man stāstīja par pēdējo ugunsgrēku, izvadāja mani pa katedrāli, un beigās pat dzērām kafiju un vienojāmies sarunu turpināt. Vakarrīt viņš man atkal piezvanīja, teica, ka visu dienu būšot aizņemts, un apvaicājās, vai man nebūtu iebildumu kopā ar viņu ieturēt vakariņas. Tas arī viss.
— Viņš ir neparasts priesteris, — domīgi noteica Sofija.
— Pieņemu, ka tais reizēs, kad misi celebrē viņš, katedrāle ir stāvgrūdām pilna, — nosmēja Anna.
— Jums viņš patīk?
— Ja viņš nebūtu garīdznieks, mēģinātu viņu dabūt sev.
Sofiju pārsteidza Annas Himenesas atklātība. Viņa pati svešam cilvēkam nemūžam neko tādu neteiktu. Taču jaunieši tagad ir citādi. Annai nevarēja būt vairāk par divdesmit pieciem gadiem, un viņa piederēja tai paaudzei, kura radusi paņemt visu, ko vēlas, atmetot visu veidu liekulību, izlikšanos un pieklājīgas manieres. Labi vēl, ka meiteni pagaidām pievalda apziņa, ka tēvs īvs ir priesteris.
— Zināt, ari mani tēvs īvs intriģē, taču par spīti visiem pētījumiem mums neizdevās par viņu izdibināt itin neko, kas atšķirtos no visiem pieejamā tēla. Reizēm jau gadās arī šādi godīgi, skaidri un nevainojami cilvēki. Labi, ko jūs plānojat darīt tālāk?
— Ja jums nebūtu iebildumu, mēs varētu savstarpēji apmainīties ar informāciju…
— To es nekādi nevaru.
— Neviens to neuzzinātu.
— Anna, es negribētu, ka jums rodas nepareizs priekšstats. Jums jāsaprot, ka es nemēdzu rīkoties slepus no cilvēkiem, kuriem uzticos un ar kuriem kopā strādāju. Jūs man esat simpātiska, taču man ir savs darbs un jums savējais. Ja Marko kādā brīdī nolems, ka mums jāsadarbojas, cs priecāšos, bet neskumšu, ja šādas sadarbības tomēr nebūs.
— Sabiedrībai ir jāzina, ja kāds vēlas nolaupīt vai iznīcināt Sindoni.
— Es to neapšaubu. Bet redzat, jūs vienkārši bez pierādījumiem apgalvojat, ka Sindoni kāds vēlas nolaupīt vai iznīcināt. Turpretī mēs izmeklējam ugunsgrēku cēloņus. Kad izmeklēšana būs galā, mēs rezultātus paziņosim savai priekšniecībai, kas savukārt izlems, vai ir nepieciešams informēt plašāku sabiedrību.
— Es taču nelūdzu, lai jūs nododat savu šefu.
— Anna, es ļoti labi sapratu, ko jūs man lūdzāt, un mana atbilde ir nē. Man ļoti žēl.
Anna sarūgtināta iekodās apakšlūpā un piecēlās no galda, pat neiztukšojusi savu kapučīno tasi.
— Labi, neko darīt. Bet vai cs vismaz drīkstu jums piezvanīt, ja kaut ko atklāšu?
— Protams.
Meitene pasmaidīja un steidzīgiem soļiem izgāja no viesnīcas bāra. Sofija klusībā minēja, kurp gan viņa tik apņēmīgi dodas. 'Lai pašā mirklī iezvanījās mobilais. Klausulē izdzirdusi tēva īva balsi, Sofija ar pūlēm apspieda smieklus.
— Sveicināti, tēvs īv! Pirms dažām minūtēm taisni par jums runāju.
— Ar ko?
— Ar Annu Himenesu.
— Ak, ar to žurnālisti. Valdzinoša un gudra meitene. Viņa interesējas par ugunsgrēkiem katedrālē. Un es jau zinu, ka jūsu priekšnieks Valoni kungs ir draugos ar viņas brāli, Spānijas pārstāvi Eiropola Romas nodaļā.
— Jā, Santjago Himeness ir gan Marko, gan mūsu visu draugs. Lielisks cilvēks un kompetents profesionālis.
— Jā, arī to jau esmu dzirdējis. Zināt, es jums zvanu kardināla vārdā. Viņš vēlas jūs un Valoni kungu ielūgt uz nelielām viesībām.
— Uz viesībām?
— Kardināls uzņem katoļu zinātnieku komisiju, kura ik pa laikam ierodas Turīnā, lai pārbaudītu Sindones stāvokli. Komisiju vada doktors Bolārs. Kardināls šiem zinātniekiem par godu allaž rīko nelielu pieņemšanu — neko plašu, parasti piedalās ne vairāk par trīsdesmit, četrdesmit cilvēkiem. Šoreiz Eminence viesu vidū labprāt redzētu arī jūs. Valoni kungs izteicās, ka gribētu iepazīties ar šiem zinātniekiem, un tagad pienākusi lieliska iespēja.
— Vai ielūgta esmu arī es?
— Protams, doktore. Viņa Eminence to īpaši uzsvēra.
— Labi, sakiet, kur un cikos mums jāierodas.
— Parīt Viņa Eminences rezidencē septiņos vakarā. Piedalīsies nc tikai zinātniskās komisijas locekļi, bet arī daži uzņēmēji, kas palīdz mums gādāt par katedrāli, tāpat ieradīsies pilsētas mērs, reģionālās domes pārstāvji, iespējams, arī Valsts sekretāra vietnieka palīgs monsinjors Obrī un Viņa Eminence kardināls Vizjē.
— Paldies par uzaicinājumu.
— Gaidīsim jūs.
* * *
Marko bija sliktā omā. Dienas lielāko daļu viņš bija pavadījis Turīnas pazemes ejās. Dažas no tām bija izbūvētas sešpadsmitajā gadsimtā, citas astoņpadsmitajā, un bija zināms, ka pat Musolīni ir pavēlējis šīs ejas izmantot un dažas galerijas paplašināt. Pastaiga pa pazemes ejām nebija nekāda patīkamā izklaide — tas bija nogurdinoši un bīstami. Patiesībā zem zemes slēpās vēl viena pilsēta, pat vairākas pilsētas. Savu slāni pazemē bija atstājis katrs pilsētas vēstures posms — gan vissenākā apmetne, kuru kolonizēja romieši, vēlākā pilsēta, ko aplenca Hanibāls, pilsēta, kuru iekaroja langobardi, un visi pēcākic periodi līdz laikam, kad Turīna kļuva par Savoju nama īpašumu. Šai pilsētā fantastiskais un vēsturiskais savijās ik uz soļa.
Arheoloģiskie pētījumi liecināja, ka daudzas ejas tapušas krietni pirms sešpadsmitā gadsimta, bet par dažām varēja teikt, ka tās izraktas jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos.
Sapieru komandieris Kolombāri bija laipns un pacietīgs, tomēr palika nepielūdzams, kad Marko ierosināja doties iekšā kādā pusaizgruvušā ejā vai arī pieprasīja, lai kareivji skalda sienu, pārbaudot, vai aiz tās neslēpjas kāds nezināms tunelis.
— Es saņēmu pavēli izvadāt jūs pa apakšzemes ejām un nepakļaut ne jūsu, ne mūsu dzīvības nevajadzīgam riskam. Tas nozīmē, ka mēs neiesim tuneļos, kuri nav nostiprināti un var aizgrūt. Tāpat man nav tiesību kalt caurumus šajās sienās. Man ļoti žēl, bet jūsu lūgumus izpildīt nevaru.
Var jau būt, ka komandierim tiešām bija žēl, taču patiesa nožēla mocīja Marko: likās, diena ir veltīgi iztērēta, bez jēgas klīstot pa Turīnas pazemi.
— Beidz! Ko tu veltīgi apvainojies? Komandierim Kolombāri bija taisnība, un viņš tikai pildīja pavēles. Tas taču būtu pilnīgais neprāts, ja jūs būtu sākuši kalt caurumus galeriju sienās.