Taču Džuzepcs centieni šefu nomierināt bija veltīgi. Arī Sofijai neveicās labāk.
— Marko, tas, ko tu gribi, būtu izdarāms vienīgi tad, ja Kultūras ministrija vienotos ar Turīnas Mākslas un kultūras padomi un nodotu tavā rīcībā nopietnu arheologu un tehnisko darbinieku komandu. Tu taču nevari pieprasīt, lai tev ļauj pašam pēc sava prāta graut tuneļu sienas. Tās tiešām ir muļķīgas iedomas.
— Bet, ja mēs nevarēsim iekļūt slēgtajās galerijās, mēs nemūžam neuzzināsim, vai pastāv tās ejas, kuras, manuprāt, ved uz katedrāli.
— Tu vari aprunāties ar ministru un…
— Ministrs jau kādā no tuvākajām dienām pasūtīs mani pie velna. Viņam mana ņemšanās ar Sindoni jau sen ir līdz kaklam.
Sofija un Džuzepe satraukti saskatījās, tomēr savas bažas skaļi neizpauda.
— Labi, man ir priecīgāki jaunumi, — teica Sofija. — Kardināls mūs parīt ir uzaicinājis uz pieņemšanu.
— Mūs? Uz pieņemšanu?
— Jā. Man piezvanīja tēvs īvs. Turīnā ierodas zinātnieku komisija, kas rūpējas par Sindones saglabāšanu, un kardināls parasti šiem zinātnes spīdekļiem par godu rīko pieņemšanu, kurā piedalās arī pilsētas ievērojamākie ļaudis. Tu it kā esot teicis, ka gribot ar šīs komisijas locekļiem iepazīties, tāpēc uzaicināja ari mūs.
— Man nav nekādas vēlēšanās apmeklēt saviesīgus pasākumus. Es labāk gribētu aprunāties ar viņiem citos apstākļos, kaut vai katedrālē, kad viņi pārbauda līķautu… Bet labi, aiziesim tik un tā. Likšu, lai izgludina manu uzvalku. Un kādi jaunumi ir tev, Džuzepe?
— Kā jau tu liki, es sazinājos arī ar Eiropolu gadījumam, ja mēmais mēģinātu izbraukt no valsts. Runāju arī ar vietējo karabinieru vadību, bet viņiem trūkst brīvu cilvēku. Mums vajadzēšot pieprasīt papildspēkus no Romas. Patlaban izskatās, ka mūsu rīcībā vietējie varēs nodot tikai trīs cilvēkus. Nekas cits neatliks, kā sazināties ar Romu un lūgt palīdzību.
— Es negribētu, ka operācijā iesaistās Romas karabinieri. Vai mēs nevaram iztikt ar mūsu nodaļas cilvēkiem? Kurš varētu atbrīvoties un braukt šurp?
— Mūsējie jau tāpat ir pārslogoti. Neviens taču nesēž, rokas klēpī salicis, — atteica Džuzepe. — Ja nu vienīgi kāds liktu pie malas visu darāmo un vajadzības gadījumā iesaistītos mūsu operācijā.
— Domāju, ka tā būs labāk. Uz mūsējiem vienmēr var paļauties. Mums pietiks ar tiem trim, ko var piešķirt vietējie karabinieri. Galu galā uz kādu laiciņu par karabinieriem varam kļūt mēs visi.
— Es gan domāju, ka mēs tādi jau esam, — smīnot noteica Džuzepe.
— Tu un es esam. Bet Sofija nav, un Antonīno un Minerva arī ne.
— Tu taču negribēsi, lai viņi izseko mēmo?
— Katrs darīs to, kas būs nepieciešams. Skaidrs?
— Skaidrs, šef, skaidrs. Ja tev nav iebildumu, es šovakar satikšos ar vienu puisi no vietējās pārvaldes, viņš ir gatavs ar mums sadarboties. Sarunājām kopā paēst vakariņas, bet man vēl ir pusstunda brīva laika. Varbūt mēs varētu paspēt iedzert pa glāzītei.
— Ar lielāko prieku, — atsaucās Sofija.
— I^abi, — teica Marko. — Es tikai ātri ieiešu dušā un tūlīt kāpšu lejā. Kādi tev šovakar plāni, doktore?
— Nekādi. Ja gribi, varam kopā pavakariņot.
— Labi, maksāju cs, bet tu gādāsi, lai man pāriet draņķīgais noskaņojums.
— Nē, es gan maksāšu, gan uzlabošu tavu garastāvokli.
— Sarunāts.
* * *
Sofija uz Turīnu nebija paņēmusi līdzi itin neko, kas būtu piemērots vakaram tik svarīgu personu sabiedrībā. Tāpēc viņa aizsteidzās uz Armani veikalu un iegādājās melnu zīda kostīmu.
Armani stils viņai bija paticis vienmēr — valdzināja modelētāja radīto tērpu vienkāršība un tas, ka nepieradinātas brīvības vēsma bija samanāma pat vislietišķākajos tērpos. No veikala Romas ielā Sofija izgāja, nesdama divus maisiņus: viņa bija nopirkusi nc tikai melno kostīmu sev, bet arī kaklasaiti Marko.
— Tu būsi visskaistākā, — apgalvoja Džuzepe.
— Noteikti, — pievienojās Marko.
— Vai tik man nevajadzētu dibināt fanklubu? Divi biedri jau ir nodrošināti, — atsmēja Sofija.
Pie kardināla namdurvīm viņus sagaidīja tēvs īvs. Viņš nebija tērpies kā priesteris — nebija pat kolārkrckla. Šoreiz garīdznieks bija ģērbies naksnīgi zilā uzvalkā, ko papildināja tieši tāda Armani kaklasaite, kādu Sofija tikko bija uzdāvinājusi Marko.
— Doktore… Valoni kungs… Nāciet, Viņa Eminence priecāsies jūs redzēt.
Marko paslepus uzmeta greizu skatienu savas kaklasaites dvīņu māsai, un priesteris, to manot, pasmaidīja.
— Jūs protat izvēlēties kaklasaites, Valoni kungs.
— Patiesībā ar labu gaumi ir apveltīta doktore Galloni, jo šo man uzdāvināja tieši viņa.
— Tā jau cs domāju! — smiedamies atsaucās tēvs īvs.
Viņi devās apsveicināties ar kardinālu, un tas viņus iepazīstināja ar monsinjoru Obrī, kalsnu gara auguma francūzi. Šis elegantais, aptuveni piecdesmit gadu vecais vīrietis neapšaubāmi izskatījās pēc izcila un pieredzējuša diplomāta, un tieši tāds viņš arī bija.
Monsinjors tūdaļ ņēmās izvaicāt Marko un Sofiju par katedrāles ugunsgrēku lietas izmeklēšanas gaitu. Viņi runājās vairākas minūtes, kad piepeši manīja, ka visu skatieni pievēršas durvīm.
Pa tām tikko bija ienākuši kardināls Vizjē un Umberto D'Alakva. Turīnas kardināls un monsinjors Obrī steigšus atvainojās, pameta Sofiju un Marko un traucās pretī atnācējiem.
Sofija juta, kā sirds piepeši sitas nevaldāmi strauji. Viņa nebija domājusi, ka vēl kādreiz sastaps D'Alakvu, un vēl jo mazāk bija cerējusi viņu ieraudzīt jau šai vakarā. Vai viņš atkal būs vēsi pieklājīgs un vienaldzīgs?
— Sofij, tu nosarki.
— Tiešām? Viņa ierašanās man ir pārsteigums.
— Manuprāt, D'Alakvas klātbūtne šeit ir visnotaļ loģiska.
— Tas man neienāca prātā.
— Viņš taču ir viens no lielākajiem Baznīcas ziedotājiem, Vatikāna uzticības persona. Liela daļa Vatikāna finanšu straumes plūst tieši caur viņa rokām. Un vai tad neatceries: Minerva noskaidroja, ka tieši viņš apmaksā ari šīs zinātnieku komisijas darbu.
— Tev taisnība, laikam biju aizmirsusi.
— Nomierinies, tu izskaties lieliski. Ja D'Alakvu vispār kaut nedaudz interesē sievietes, tu viņu neatstāsi vienaldzīgu.
— Tu taču zini, ka nav nekādu ziņu par viņa attiecībām. Viņš ir dīvainis.
— Labi, tas nozīmē, ka viņš gaidījis dienu, kad iepazīsies ar tevi.
Šī saruna bija jāpārtrauc, jo abiem tuvojās tēvs īvs pilsētas mēra un divu pusmūža kungu sabiedrībā.
— Vēlos jūs iepazīstināt ar doktori Galloni un doktoru Valoni, Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļa direktoru. Mēra kungs, doktors Bolārs un doktors Kastilja…
Aizsākās dedzīga saruna par svēto līķautu, taču Sofija tajā piedalījās ar pūlēm. Domas traucās citur.
Viņa nodrebēja, kad blakus negaidīti nostājās Umberto D'Alakva un kardināls Vizjē. Drīz vien pēc tradicionālajām pieklājības frāzēm D'Alakva saņēma viņu aiz elkoņa un visiem par lielu izbrīnu aizvadīja projām no pārējo runātāju pulciņa.
— Kā veicas izmeklēšana?
— Nevarētu teikt, ka esam tālu tikuši. Taču tas ir tikai laika jautājums.