— Necerēju jūs šeit sastapt.
— Mūs ielūdza kardināls. Viņš zināja, ka gribam iepazīties ar zinātniskās komisijas locekļiem. Ļoti ceru, ka pagūsim ar viņiem apspriesties, iekams viņi pametīs Turīnu.
— Tātad jūs Turīnā ieradāties tikai, lai piedalītos šajā pieņemšanā.
— Nē, ne gluži.
— Katrā ziņā es priecājos jūs redzēt. Cik ilgi šeit paliksiet?
— Dažas dienas. Varbūt četras piecas, varbūt ilgāk.
— Sofij!
Kāda vīrieša skanīgā balss iztraucēja abu divvientulību. Sofija atplauka smaidā, ieraudzījusi, ka šurp steidzas viens no viņas vecajiem universitātes profesoriem — viduslaiku mākslas speciālists, izcils pasniedzējs, neskaitāmu grāmatu autors, Eiropas akadēmiskās pasaules spīdeklis.
— Mana labākā studente! Kā cs priecājos jūs satikt! Ar ko jūs tagad nodarbojaties?
— Profesor Bonomi! Kāds prieks jūs redzēt!
— Umberto, nezināju, ka tu pazīsti Sofiju. Lai gan tas mani nepārsteidz. Viņa ir viena no labākajām mākslas ekspertēm Itālijā. Žēl, ka viņa nevēlas pievērsties akadēmiskai karjerai. Es viņai piedāvāju kļūt par manu asistenti, taču viņa manu lūgšanos neuzklausīja.
— Profesor, nu ko jūs!
— Jā, jā, tik gudras un apdāvinātas audzēknes kā jūs, Sofij, man nekad nav bijis!
— Arī es zinu, ka doktore Galloni ir izcila profesionāle, — piekrita D'Alakva.
— Profesionāla un talantīga, Umberto, apveltīta ar asu un analītisku prātu. Atvainojiet manu uzbāzību, taču kā jūs šeit gadījāties, Sofij?
Sofija apmulsa. Viņai nebija nekādas vēlēšanās sniegt vecajam profesoram paskaidrojumus, taču jautājumu nevarēja atstāt neatbildētu.
— Es strādāju Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļā un Turīnā esmu darba darīšanās.
— Ak tā! Mākslas nodaļa. Nekad nebūtu domājis, ka varat nodarboties ar noziegumu izmeklēšanu.
— Es jau galvenokārt veicu darba zinātnisko daļu, tāpēc par īstu izmeklētāju mani nemaz nevar uzskatīt.
— Nāciet, Sofij, es gribētu jūs iepazīstināt ar dažiem kolēģiem. Jums viņi patiks.
Taču D'Alakva pasteidzās satvert Sofiju aiz elkoņa, liedzot vecajam profesoram Bonomi aizvest viņu sev līdzi.
— Atvaino, Gvido, taču es taisni gatavojos Sofiju iepazīstināt ar Viņa Eminenci.
— Tad neko darīt… Umberto, vai tu rit iesi klausīties Pavaroti un ieradīsies uz vakariņām, ko es rīkoju par godu kardinālam Vizjē?
— Jā, protams.
— Kāpēc tu nevarētu paņemt līdzi arī Sofiju? Es ļoti priecātos, ja ierastos arī mana mīļā meitenīte. Sofij, ja jums rītvakar nav citu pienākumu…
— Nu, es…
— Ja doktore rītvakar ir brīva, es viņu ar vislielāko prieku pavadīšu. Taču tagad, Gvido, atvaino, mūs gaida kardināls… Vēlāk tiksimies.
D'Alakva kopā ar Sofiju devās pie pulciņa, kurā vislielāko uzmanību baudīja kardināls Vizjē. Eminence vērīgi un ieinteresēti nopētīja Sofiju — likās, tas viņu novērtē.
Sofijai radās iespaids, ka D'Alakvu un kardinālu saista cieša draudzība, šķita, abus vieno kāds neredzams pavediens. Pret Sofiju kardināls izturējās laipni, taču vienlaikus ledaini salti. Viņi labu brīdi runājās par mākslu, tad saruna pievērsās politikai un visbeidzot svētajam līķautam.
Marko vēroja, cik dabiski Sofija ir iekļāvusies šo vareno un ietekmīgo vīru pulkā. Pat vienmēr dzedrais kardināls smaidīja par viņas izteiktajām piezīmēm un ieinteresēti ieklausījās viņas viedoklī.
Jā, Sofija patiešām bija ne tikai gudra, bet arī ļoti skaista, un pat rafinēts Romas kardināls nespēja palikt vienaldzīgs šī daiļuma priekšā.
Bija jau pāri deviņiem, kad viesi pamazām sāka izklīst. D'Alakva gatavojās viesību namu pamest kardināla Vizjē, doktora Bolāra un divu citu zinātnieku sabiedrībā.
Pirms promiešanas viņš vēlreiz pienāca pie Sofijas, kura patlaban tērzēja ar Marko un veco profesoru Gvido Bonomi.
— Arlabunakti, doktore, Gvido, Valoni kungs…
— Umberto, ceru, ka rītvakar sastapšu tevi kopā ar doktori.
Sofija atkal negribot pietvīka.
— Bez šaubām. Doktore Galloni, es jums piezvanīšu. Līdz rītam!
Arī Sofija un Marko drīz vien atvadījās no kardināla un tēva īva.
— Vai labi pavadījāt laiku? — apvaicājās mājas saimnieks.
— Jā, liels paldies, Eminence, — atbildēja Marko.
— Vai jums izdevās sarunāt tikšanos ar kādu no zinātniskās komisijas locekļiem? — painteresējās tēvs īvs.
— Jā, rīt mūs pieņems doktors Bolārs.
— īv, tu taču varētu Valoni kungu un doktori Galloni uzaicināt vakariņās?
— Ar lielāko prieku. Ja jums nav iebildumu un varat mirkli pagaidīt, cs tūdaļ rezervēšu mums galdiņu Vecchict Lanterna. Esat ar mieru?
— Tēvs, neapgrūtiniet sevi…
— Tas nav nekāds apgrūtinājums, Valoni kungs. Vai varbūt nevēlaties vakariņot kopā ar mani tās kaklasaites dēļ…
* * *
Pulkstenis rādīja dažas minūtes pēc pusnakts, kad tēvs īvs viņus izlaida pie viesnīcas durvīm. Vakars bija aizritējis patīkami un jautri. Viņi bija daudz smējušies, tērzējuši par visdažādākajām tēmām un izbaudījuši lieliskus ēdienus, un tas nebija nekāds brīnums, jo galu galā Vecchia Lanternci bija viens no Turīnas dārgākajiem un izsmalcinātākajiem restorāniem.
— Tik intensīva sabiedriskā dzīve mani nobeigs! — teica Marko, iedams uz viesnīcas bāru, lai pirms miega vēl apspriestos divatā ar Sofiju.
— Bija taču jautri!
— Tu esi princese, jūties savā elementā un mierīgi izklaidējies. Bet es esmu vecs karabinieris un visu vakaru strādāju.
— Marko, tu esi kas vairāk par parastu karabinieri. ja esi aizmirsis, atgādināšu, ka tev ir vēsturnieka diploms un par mākslu tu mums esi iemācījis daudz vairāk, nekā esam apguvuši universitātes gados.
— Nepārspīlē. Katrā ziņā vecais Bonomi tevi dievina.
— Viņš bija izcils pasniedzējs, mākslas un vēstures pasaules zvaigzne, un pret mani vienmēr izturējās īpaši sirsnīgi.
— Droši vien bija tevī slepus iemīlējies.
— Ko tu runā! Tev jāzina, ka es biju paraugmeitene un vienmēr saņēmu tikai visaugstākās atzīmes.
— Un ko jaunu tu man vari pastāstīt par D'Alakvu?
— Ko lai cs stāstu? Viņi ar tēvu īvu ir mazliet līdzīgi: gudri, nevainojami perfekti, laipni, izskatīgi un nepieejami.
— Man gan neliekas, ka D'Alakva tev būtu nepieejams. Galu galā viņš nav priesteris.
— Nav gan, tomēr viņam piemīt kas tāds, kas rada iespaidu, it kā viņš nebūtu piederīgs laicīgajai pasaulei, it kā stāvētu mums visiem pāri un lemtu mūsu likteņus… Nezinu, tā ir dīvaina sajūta, nepratīšu tev izskaidrot.
— Izskatījās, ka tava sabiedrība viņam patīk.
— Pret mani viņš izturas tāpat kā pret citiem. Man patiktu apgalvot pretējo, es gribētu teikt, ka šis vīrietis izrāda interesi par mani, taču tā nav. Marko, es negribu sevi mānīt. Es taču neesmu maza meitene, es jūtu, ja kādam vīrietim patīku.
— Ko viņš tev teica?
— Divatā mēs bijām tikai īsu brīdi, un viņš apvaicājās, cik tālu esam tikuši ar izmeklēšanu. Es, protams, neteicu, kāpēc esam te ieradušies, ieminējos tikai, ka gribam iepazīties ar zinātnieku komisiju, kas nodarbojas ar Sindoni.
— Kāds iespaids tev radās par Bolām?
— Interesanti, ka ari viņš ir piederīgs tam pašam D'Alakvas un tēva īva vīriešu tipam. Tagad mēs zinām, ka viņi ir pazīstami. Bet to jau varēja paredzēt.