— Zini, arī man viņi šķiet savādi cilvēki. Arī cs īsti nepratīšu viņu dīvainumu definēt, taču dīvaini viņi ir. Viņiem visiem trim piemīt īpašs valdonīgums, ko pastiprina nevainojamā fiziskā stāja, lieliskais izskats, elegance, pašpārliecinātība. Viņi ir pieraduši pavēlēt, pieraduši, ka viņiem paklausa. Tavs runātīgais draugs profesors Bonomi man pastāstīja, ka Bolārs interesējoties tikai un vienīgi par zinātni, tāpēc visu mūžu esot palicis neprecējies.
— Mani pārsteidz viņa dievināšanas pilnā attieksme pret Sindoni. Viņš taču ir zinātnieks un zina, ka pārbaudes ar radioaktīvo oglekli ir apliecinājušas, ka līķauts tapis viduslaikos.
— Jā, arī cs par to brīnos. Redzēsim, ko izdosies izdibināt rītdienas tikšanās laikā. Es gribu, lai tu mani pavadi. Un pastāsti, kas tās par vakariņām rītvakar Bonomi mājās!
— Bonomi uzstājīgi pieprasīja, lai D'Alakva mani aizved uz operu un pēc tam uz viņa mājām, kur notiks vakariņas par godu kardinālam Vizjē. D'Alakva bija spiests piekrist. Taču cs nezinu, vai man iet vai tomēr labāk nc.
— Tev noteikti jāiet un uzmanīgi jāspicē ausis. Tas ir tavs dienesta pienākums. Visiem tiem cienījamajiem un varenajiem vīriem skapī ir noglabāts pa skeletam, un gan jau kāds no viņiem zina arī kaut ko, kas saistīts ar notikumiem katedrālē.
— Marko, lūdzu, nevajag! Tas taču ir absurds — iedomāties, ka šie cilvēki varētu būt saistīti ar ugunsgrēkiem, ar bezmēļiem…
— Nē, tas nav absurds. Šobrīd ar tevi runā pieredzējis karabinieris. Es varenajiem neuzticos. Lai nonāktu sabiedrības hierarhijā tik augstu, viņiem ilgi ir nācies bradāt pa mēsliem un citu cilvēku dzīvēm. Varu tev atgādināt, ka ikreiz, kad atmaskojam kādu mākslas darbu zagļu bandu, izrādās, ka aiz tās stāv bagāts pasūtītājs — kāds ekscentrisks miljonārs, kurš iedomājies, ka šedevri, kas rotā visiem pieejamus muzejus, daudz labāk izskatītos viņa privātajā galerijā.
Tu esi labā pasaku princese, — Marko turpināja, — bet viņi ir alkatīgas haizivis, kas saplosa visu, kas gadās ceļā. Neaizmirsti to rītvakar, kad sēdēsi operas ložā un piedalīsies Bonomi rīkotajās vakariņās. Viņu izsmalcinātās manieres, pārgudrās sarunas, greznība, kas rotā ikvienu viņu dzīves fasādi, ir tikai ārējs šķitums, nekas vairāk. Trastēveres kabatzagļiem es uzdcos vairāk nekā šiem smalkajiem, ietekmīgajiem kungiem, tici man.
— Man atkal vajadzēs pirkt jaunas drēbes…
— Kad atgriezīsimies Romā, lūgšu, lai tev izmaksā kompensāciju par visiem tēriņiem, kas radušies šīs izmeklēšanas dēļ. Tikai, mīļā princese, neej atkal uz Armani veikalu, citādi no tavas algas nekas pāri nepaliks.
— Centīšos, tomēr neko nesolu.
27
Līgava aizkustināta pieņēma neskaitāmo radinieku apsveikumus. Viesību zāle bija pārpildīta — lielisks aizsegs, nodomāja Adaijs.
Bakalbasi brāļameitas kāzas bija labs iegansts, lai Berlīnē sapulcētu lielāko daļu Kopienas locekļu, nepiesaistot nevēlamu interesi.
Adaijs uz Vāciju bija atceļojis kopā ar Bakalbasi, vienu no astoņiem Kopienas slepenajiem bīskapiem, kuru plašāka sabiedrība pazina kā veiksmīgu Urfas uzņēmēju.
Tagad Adaijs un Bakalbasi kopā ar septiņiem Vācijas kopienas vadoņiem un septiņiem Itālijas kopienas vadoņiem devās uz nomaļāku zāles nostūri, kur visi aizdedzināja garus cigārus. Viens no Bakalbasi jaunajiem radiniekiem palika modri uzmanām apkārtni, lai nevienam neļautu tuvoties un iztraucēt svarīgos vīrus.
Adaijs pacietīgi uzklausīja ziņojumus par Kopienas locekļu dzīvi šajās saltajās barbaru zemēs.
— Pavisam drīz no cietuma atbrīvos Mendibu. Cietuma direktors vairākas reizes pa tālruni ir sarunājies ar Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas šefu. Pirms pāris dienām viena no sociālajām darbiniecēm žēlojās cietuma direktoram, ka viņai liekoties nepieņemami spēlēt teātri nelaimīga ieslodzītā priekšā. Viņa jau pirms laba laika esot ierosinājusi pārcelt Mendibu uz kādu specializētu ārstniecības iestādi, jo esot pārliecināta, ka puisis nesaprotot nc vārda no tā, ko viņam saka. Tieši tāpēc esot apkaunojoši izspēlēt iepriekš iestudētas ainiņas, runājot par pirmstermiņa atbrīvošanu, tādējādi cenšoties pārliecināties, ka ieslodzītais tomēr visu saprot. Sieviete ari strikti paziņoja, ka vairs nekad tamlīdzīgās teātra izrādēs nepiedalīšoties.
— Kas ir mūsu kontaktpersona cietumā? — Adaijs jautāja vīrietim, kurš tikko bija stāstījis par notikumiem Turīnā.
— Mana svaine. Viņa ir apkopēja. Jau daudzus gadus uzkopj administrācijas telpas un daļu cietuma. Viņa apgalvo, ka ar viņas klātbūtni visi esot tā apraduši, ka nepievēršot viņai nekādu uzmanību. Direktora kabinetu viņa parasti tīra no rītiem un, kad ierodas kabineta saimnieks, darbu vēl nav pabeigusi. Un direktors vienmēr ļauj viņai turpināt darbu, bet pats mierīgi runā pa telefonu vai apspriežas ar padotajiem. Viņai uzticas. Galu galā kurš tad turēs aizdomās sirmu sievieti, kas staigā apkārt ar spaini un grīdaslupatu.
— Vai mums būs iespējams konkrēti uzzināt Mendiba atbrīvošanas dienu?
— Jā, — skanēja atbilde.
— Kā tieši? — taujāja Adaijs.
— Ieslodzīto atbrīvošanas pavēles direktors parasti saņem pa faksu agri no rīta. Mana svaine var pagūt faksus izlasīt pirmā. Viņa zinās, ka jāgaida rīkojums par Mendiba nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu, tāpēc būs īpaši vērīga un zvanīs man, tikko pavēle būs pienākusi. Es pat viņai nopirku mobilo telefonu, lai zvanu mēs saņemtu nekavējoties.
— Uz ko vēl mēs cietumā varam paļauties?
— Uz diviem brāļiem, kas notiesāti par slepkavību. Viens no viņiem agrāk strādāja par Turīnas reģionālās domes deputāta šoferi, bet otram piederēja dārzeņu veikals. Kādu nakti diskotēkā apdzērusics kompānija uzmācās viņu meitenēm. Puiši izrādījās veiklāki, un viens no uzmācīgajiem tipiem nomira no naža dūriena. Bet vispār viņi ir krietni cilvēki, uzticami.
— Lai Dievs viņiem piedod! Vai viņi ir piederīgi mūsu Kopienai?
— Nē, taču viens no viņu radiniekiem gan. Viņš ar puišiem jau aprunājās un jautāja, vai viņi varētu… nu, vai viņi…
Runātājs mulsa, juzdams Adaija urbīgo skatienu.
— Un ko viņi atbildēja?
— Viss atkarīgs no naudas. Ja nodosim viņu piederīgajiem miljonu eiro, viņi to izdarīs.
— Kā viņi saņems zīmi?
— Viņus apciemos radinieks un pavēstīs, ka nauda ir samaksāta, un tāpat pateiks, kad viņiem jārīkojas… kad jādara tas, ko tu pavēlēji…
— Rīt saņemsi naudu. Tomēr sagatavosimies ari iespējai, ka Mendibs no cietuma varētu izkļūt dzīvs.
Nu ierunājās jauns, elegants vīrietis kuplām ūsām.
— Ja tā notiks, viņš mēģinās sazināties ar mūsu cilvēkiem, izmantojot tradicionālos paņēmienus.
— Paskaidro sīkāk.
— Viņš dosies uz Karrāras parku deviņos no rīta un pastaigāsies tai parka daļā, gar kuru stiepjas Apija Klaudija bulvāris. Pa šo ceļu ik dienas tai stundā iet mans brālēns Arslans, viņš pavada uz skolu savas meitas. Jau gadiem ilgi mūsu Kopienas brāļi zina, ka visi, kam gadījušies sarežģījumi, ja vien ir droši, ka netiek izsekoti, var ierasties šai vietā, sagaidīt Arslanu un nomest tam pie kājām zīmīti, kurā rakstīts, kā viņus vēlāk iespējams sastapt. Arī visiem taviem cilvēkiem, ko tu nosūti uz Turīnu, mēs liekam iegaumēt šo paņēmienu.