Выбрать главу

Ja tikšanās tomēr nenotiek, — vīrietis turpināja, — grūtībās nonāku­šais brālis saprot, ka palīgam kāda nopietna iemesla dēļ nav bijis iespē­jams ierasties, un viņš izmanto otru iespēju. Tad nu brālim jāiet uz augļu veikalu Accademia Albertina ielā un jānopērk āboli. Maksājot par pir­kumu, viņš pasniedz lapiņu ar tikšanās laiku un vietu. Augļu tirgotājs ir mūsu Kopienas loceklis un tūdaļ sazinās ar mums. Savukārt trešā iespēja…

—    Ceru, ka līdz trešajai iespējai nenonāks. Ja Mendibs no cietuma iznāks dzīvs, viņš nedrīkst tik tālāk par to Karrāras parku. Vai jums skaidrs? Mēs visi esam briesmās. Mendibu izsekos karabinieri, pieredzējuši cil­vēki. Mums jāatrod kāds, kas spētu nodarīt visu, kas darāms, un veikli pazust bez pēdām. Tas nebūs viegli, taču mēs nedrīkstam pieļaut, ka Men­dibs satiekas ar kādu no mūsējiem. Vai sapratāt?

Vīrieši satraukti pamāja. Tad ierunājās visvecākais no viņiem.

—    Esmu Mendiba vectēva brālis.

—    Man ļoti žēl.

—    Zinu, ka tu tā rīkojies, lai izglābtu mūs visus. Bet vai tiešām nav nevienas iespējas, kā puisi droši izvest no Turīnas?

—    Kā gan tas būtu iespējams? Viņi izsekos katru Mendiba soli, foto­grafēs un reģistrēs katru, kam Mendibs tuvosies vai kas tuvosies viņam. Ikviens no šiem cilvēkiem vēlāk tiks pratināts. Mūsu Kopiena var sagrūt kā kāršu namiņš. Arī mani māc sāpes, taču mēs nevaram pieļaut, ka Mendibs pazudina mūs visus. Esam pretojušies divtūkstoš gadu, daudzi no mūsu priekštečiem ir ziedojuši dzīvību, mēli, īpašumus, tuviniekus. Mēs nedrīkstam nodot viņus, nedrīkstam nodot sevi. Man ļoti žēl.

—    Saprotu. Vai tu atļausi man pašam nogalināt Mendibu, ja viņš no cietuma iznāks dzīvs?

—   Tev? Tu esi godājams mūsu Kopienas sirmgalvis, turklāt Mendiba radinieks.

—    Esmu palicis viens. Mana sieva un abas meitas pirms trim gadiem gāja bojā autoavārijā. Te man neviena tuvinieka vairs nav. Gribēju at­griezties Urfa un atlikušās mūža dienas pavadīt kopā ar attālākiem radiem. Man drīz apritēs astoņdesmit gadu, esmu piedzīvojis visu, ko Dievs ir gribējis, lai piedzīvoju. Viņš man piedos, ja es būšu tas, kurš lau­pīs Mendibam dzīvību, un pēc tam nogalināšu arī pats sevi. Tas būs vis­drošāk un visvienkāršāk.

—    Tu gribi laupīt dzīvību arī sev?

—    Jā, Adaij, tā cs darīšu. Kad Mendibs ieradīsies Karrāras parkā, es viņu tur jau gaidīšu. Tad pieiešu viņam klāt. Mendibam neradīsies ne­kādas aizdomas, es taču esmu viņa radinieks. Bet es apskaušu viņu, un šī apskāviena laikā mans duncis viņu nogalinās. Pēc tam šo pašu dunci es ietriekšu sev sirdī.

Visi satriekti klusēja.

—    Nezinu gan, vai tā ir laba doma, — lēnīgi novilka Adaijs. — Autopsijā taču noskaidros, kas tu esi.

—    Nē, manu identitāti viņi nenoskaidros. Jūs izrausiet man atlikušos zobus un nodedzināsiet pirkstu spilventiņus. Policijai es būšu nezinā­mais no nekurienes.

—    Tu tiešām spēsi to izdarīt?

—    Esmu noguris dzīvot. Ļaujiet, lai šis ir mans pēdējais darbs Ko­pienas labā. Pēdējais un vissāpīgākais. Taču es varēšu mirt apzināda­mies, ka glābju mūsu Kopienu. Vai Dievs man to piedos?

—    Dievs zina, kāpēc tā rīkojamies.

—    Labi, tātad sagatavojiet mani nāvei un dodiet ziņu, kad Mendibs iznāks no cietuma.

—   Tā mēs darīsim, taču, ja tu mūs nodosi, cietīs tavi piederīgie Urfa.

—    Nepazemo manu cieņu un manu godīgo vārdu ar tik riebīgiem draudiem. Vai esi aizmirsis, kas esmu cs un kas bijuši mani senči?

Adaijs nodūra galvu, tā likdams saprast, ka piekrīt vecā vīra teiktajam. Tad apjautājās, kādas ziņas saņemtas no Turguta.

Atbildēja kāds drukns īsa auguma vīrs, kurš izskatījās pēc krāvēja, lai gan strādāja Ēģiptes muzejā.

—    Erančcsko Turguts ir nobijies. Karabinieri no Mākslas nodaļas viņu ir pratinājuši vairākas reizes, turklāt viņam šķiet, ka ar īpašām aizdomām viņu uzlūko tēvs īvs, kardināla sekretārs.

—    Kas mums zināms par šo priesteri?

—   Viņš ir francūzis, viņam ir ietekmīgi atbalstītāji Vatikānā, un drī­zumā viņš tiks iecelts par Turīnas palīgbīskapu.

—   Vai šis tēvs īvs varētu būt viens no viņiem?

—    Jā, ļoti iespējams. Viņam piemīt visas raksturīgās īpašības. Katrā ziņā viņš nav tipisks priesteris. Nācis no aristokrātu ģimenes, guvis lie­lisku akadēmisko izglītību, runā daudzās valodās, nodarbojas ar sportu… turklāt stingri ievēro celibātu. Un kā zināt, viņi šķīstības zvērestu ne­kad nepārkāpj. Tēvs īvs piedevām ir kardināla Vizjē un monsinjora Obrī aizbilstamais.

—    Bet par šiem diviem mēs droši zinām, ka tie ir piederīgi viņiem.

—   Jā, nav nekādu šaubu. Viņi ir veikli pratuši iefiltrēties Vatikānā un spējuši ieņemt augstus amatus Kūrijā. Es nebrīnīšos, ja kādu dienu viens no viņiem tiks ievēlēts par pāvestu. Tā gan būtu smalka likteņa ironija.

—   Turgutam Urfa dzīvo brālēna dēls, apķērīgs puisis vārdā Ismets. Teikšu, lai viņš pārceļas dzīvot uz Turīnu pie tēvoča.

—    Kardināls ir labsirdīgs. Domāju, ka viņš Turgutam atļaus pieņemt pie sevis radinieku.

—    Ismets ir veikls un acīgs, un viņa tēvs lūdza, lai parūpējos par puikas nākotni. Došu viņam uzdevumu apmesties pie Turguta un ga­tavoties kļūt par tā aizstājēju, kad pienāks laiks. Ismetam jāpacenšas apprecēties ar kādu itālieti, jo tikai tā viņš varēs sekot tēvoča pēdās un kļūt par katedrāles sargu un apkopēju. Puikas pienākums būs arī novē­rot tēvu īvu un tikt skaidrībā, vai viņš tiešām ir viens no viņiem.

—    Domāju, ka ir. Vismaz es par to nešaubos.

—    Nekas, Ismets tavu pārliecību apstiprinās. Vai mūsu pazemes eja vēl nav atklāta?

—    Nē. Pirms divām dienām tas Mākslas nodaļas direktors kopā ar dažiem karavīriem apmeklēja Turīnas pazemi. Viņa drūmā seja, iznākot virszemē, bija pietiekami daiļrunīga. Nē, tunelis joprojām nav atklāts.

Vīri turpināja apspriesties un malkot rakiju līdz vēlai naktij, kad jau­nais pāris atvadījās no radiniekiem. Vienīgi Adaijs šim stiprajam dzē­rienam pat nepieskārās. Bakalbasi un trīs citu vīru pavadīts, viņš devās uz drošām naktsmājām pie kāda no Kopienas locekļiem.

Nākamajā dienā bija ieplānots viņa brauciens uz Turīnu. Vismaz tā viņš bija teicis citiem. Taču tagad Adaijs sprieda, ka labāk būtu atgriez­ties Urta. Galu galā ikviens jau zināja, kā rīkoties, instrukcijas bija pre­cīzas un nepārprotamas. Mendibam bija jāmirst, lai glābtu Kopienu.

Atlikušo nakts daļu Adaijs pavadīja lūgdamies. Atkārtodams lūgša­nas vēl un vēlreiz, viņš meklēja Dievu, taču zināja, ka Dievs viņā ne­klausās, — nekad mūžā viņš nebija jutis Dieva klātbūtni, Dievs ne reizi nebija atbildējis viņa lūgsnām, ne reizi nebija devis kādu zīmi. Taču viņš, nelaimīgais vadonis, turpināja postīt savu un citu dzīves Dieva vārdā. Varbūt Dievs nemaz nepastāv? Varbūt viss ir tikai izdomājumi un meli? Reizēm Adaiju kārdināja nelabais un iedvesa viņam domas, ka Kopiena balstās tikai uz mītiem un sadomātām leģendām, ka itin nekas no tā, ko viņam bērnībā mācījuši, nav patiesība.

Taču atkāpties un kaut ko mainīt bija par vēlu. Viņa dzīves gaitu jau sen bija izlēmuši citi, un tai bija tikai viens mērķis: atņemt viņiem Jēzus līķautu, atgūt mūžseno Kopienas īpašumu. Adaijs zināja, ka viņi pre­tosies, liks šķēršļus tāpat, kā to darījuši jau daudzus gadsimtus, kopš nolaupīja svēto linaudekla gabalu. Nekas, Kopiena savu svētumu atgūs, un to panāks tieši viņš, Adaijs.