28
D'Aiakva uz viesnīcu atsūtīja automašīnu ar šoferi, bet pie opcrnama durvīm Sofiju sagaidīja teātra direktora vietnieks, kuram bija dots uzdevums pavadīt Sofiju līdz D'Alakvas ložai.
Ienākusi ložā, Sofija neprata apslēpt izbrīnu par šeit sapulcējušos publiku. Te bija gan kardināls Vizjē, gan doktors Bolārs, kāds Anjelli ģimenes pārstāvis ar sievu, Turīnas mērs, kuru ari pavadīja laulātā draudzene, divi baņķieri un vēl daži ievērojami vīri, kuru sejas Sofijai nebija svešas.
D'Alakva piecēlās un sirsnīgi paspieda Sofijas roku. Kardināls Vizjē viņu sveicināja ar vieglu smaidu.
Ix)žas saimnieks ierādīja Sofijai vietu līdzās mēram un doktoram Bolāram, bet pats sēdēja blakus kardinālam. Sofija juta, ka visi ložā sēdošie vīrieši nebeidz vien viņu paslepus pētīt, pat kardināls, Bolārs un D'Alakva palaikam uzmeta viņai skatienu. Sofija apzinājās, ka šovakar izskatās īpaši pievilcīga, — galu galā viņa bija ieguldījusi lielas pūles, lai spētu radīt vajadzīgo iespaidu.
Pēcpusdienā viņa labu laika sprīdi bija pavadījusi frizētavā un bija arī atgriezusies Armani veikalā. Šoreiz viņa izvēlējās sarkanu bikšu kostīmu — šo krāsu izcilais dizaineris izmantoja ārkārtīgi reti.
Jā, šovakar Sofija izskatījās burvīga, izaicinoša, satriecoša — vismaz tā vienbalsīgi bija apgalvojuši Marko un Džuzepe. Žaketes kakla izgriezums bija visai pārdrošs, un mēra kunga skatiens gluži neviļus tiecās šai virzienā.
Marko bija nobrīnījies, kāpēc D'Alakva pats nav ieradies pakaļ Sofijai, bet tikai atsūtījis šoferi. Taču Sofija saprata, ko D'Alakva ar šo žestu vēlējies pateikt: viņam par sievieti nav nekādas personīgas intereses, viņa būs tikai viena no daudziem viesiem.
Šis vīrietis apdomīgi būvēja žogu, kas droši norobežotu viņu no Sofijas, — darīja to taktiski, taču nepārprotami.
Starpbrīdī visi devās uz D'Alakvas privāto kabinetu, kur tika pasniegts šampanietis un kanapē maizītes. Sofija gan no uzkodām atturējās, negribēdama sabojāt perfekti uzklāto grimu.
— Vai izrāde jums patīk, doktore? — kardināls Vizjē uzdeva jautājumu un pievērsa viņai caururbjošu skatienu.
— Jā, Eminence. Pavaroti šovakar ir brīnišķīgs.
— Tiešām, kaut arī Rūdolfs "Bohēmā" nav viņa spožākā loma.
Kabinetā ienāca arī Gvido Bonomi un draudzīgi sveicināja D'Alakvas viesus.
— Sofij, jūs esat tik skaista! Jūsu skaistums mani ikreiz pārsteidz. Brīnos arī šobrīd, lai gan vakar jūs redzēju. Tāpat notika arī tolaik, kad bijāt mana studente. Nekas nav mainījies. Man jau ir vesels saraksts nepacietīgu draugu, kuri izteikuši vēlmi ar jums iepazīties, un es varētu nosaukt arī virkni greizsirdīgu sievu, kuras paguva ievērot, ka viru teātra binoklīši jums ir pievērsti biežāk nekā Pavaroti. Jūs esat viena no tām sievietēm, kuru klātbūtne citas padara nervozas.
Sofija nosarka. Bonomi komplimenti izklausījās pārspīlēti un nevietā. Viņš izturējās pārlieku frivoli, un tas bija kaitinoši. Sofija pievērsa profesoram niknu un nopietnu skatienu, un par laimi Bonomi saprata, ko viņam vēlas teikt šīs dusmās mirdzošās zaļās acis.
— labi, gaidīšu jūs pie sevis vakariņās. Eminence, doktore, mēra kungs… — Un Bonomi aizsteidzās.
D'Alakva bija pamanījis, cik nelāgi jūtas Sofija, un tuvojās viņai.
— Tāds nu Gvido ir, tāds viņš bijis vienmēr. Abrinojams zinātnieks, izcils medievists, taču viņa raksturs un manieres ir, kā lai to pasaka, mazliet pārspīlētas. Neņemiet ļaunā.
— Es neapvainojos uz viņu. Niknojos pati uz sevi. Jautāju sev, ko es šeit vispār meklēju. Šī nav man piemērota vieta. Ja jums nav iebildumu, pēc izrādes cs atgriezīšos viesnīcā.
— Nē, neejiet prom. Palieciet un piedodiet savam vecajam profesoram, kurš neprot jums citādi izrādīt savu apbrīnu.
— Man Joti žēl, tomēr uzskatu, ka būs labāk, ja iešu prom. Ko gan es darīšu Bonomi mājās, esmu tikai viņa bijusī studente, nekas vairāk. Man nevajadzēja pieņemt viņa ielūgumu, nevajadzēja nākt uz šo izrādi un aizņemt vietu jūsu ložā — starp jūsu īstajiem viesiem, starp jūsu draugiem. Faktiski cs neaicināta esmu jums uztiepusi savu klātbūtni. Esmu šeit neiederīga. Lūdzu, atvainojiet, ka jūs apgrūtināju.
— Jūs mani neapgrūtināt, tiešām ne.
Ieskanējās zvans, vēstot, ka tūlīt sāksies nākamais cēliens, un abi atgriezās ložā.
Sofija manīja, ka D'Alakva viņu palaikam nopietni uzlūko. Viņai gribējās bēgt no šīs smalkās sabiedrības, skriešiem mesties ārā no ložas, tomēr viņa savaldījās, pūlēdamās sev iestāstīt, ka nedrīkst kļūt vēl smieklīgāka, uzvedoties kā maza meitene. Viņa izturēs līdz izrādes beigām, pieklājīgi atvadīsies un gādās, lai viņas un D'Alakvas ceļi vairs nekad nekrustotos. Šim cilvēkam ar Sindoni nebija nekā kopīga, un, lai arī cik neuzticīgi Marko izturētos pret visiem šiem varenajiem ļaudīm, būtu smieklīgi iedomāties, ka viņi ir vainojami ugunsgrēkos vai laupīšanas mēģinājumos. Nē, Sofija šādām muļķīgām iedomām neticēja un pateiks to arī šefam.
Kad izrāde bija galā, skatītāji, piecēlušies kājās, aplaudēja Pavaroti. Sofija izmantoja šo brīdi, lai atvadītos no mēra, viņa sievas, baņķieriem un Anjelli pāra. Visbeidzot viņa tuvojās kardinālam Vizjē.
— Arlabunakti, Eminence.
— Jūs dodaties prom? -Jā.
Vizjē pārsteigts ar skatienu meklēja D'Alakvu, taču tas bija iegrimis aizrautīgā sarunā ar Bolāru un apsprieda Mimī lomas tēlotājas balss īpatnības.
— Doktore, es priecātos, ja jūs paliktu kopā ar mums ari uz vakariņām, — apgalvoja kardināls.
— Eminence, domāju, ka jūs labāk nekā citi spējat apjaust, cik nelāgi jūtos. Būs labāk, ja došos prom.
— Labi, ja jau nav manos spēkos jūs pārliecināt… ceru jūs vēl kād reiz satikt. Jūsu spriedumi par jaunākajām arheoloģijas metodēm man šķita ļoti saistoši. Labprāt būtu ar jums padiskutējis. Zināt, iekams nebiju pilnībā veltījis sevi Baznīcai, es studēju arheoloģiju.
D'Alakva viņus pārtrauca.
— Mašīnas mūs jau gaida…
— Doktore nebrauks kopā ar mums, — pavēstīja Vizjē.
— Man ļoti žēl. Es priecātos, ja jūs tomēr paliktu mūsu sabiedrībā. Taču, ja vēlaties doties prom, mans šoferis jūs aizvedīs līdz viesnīcai.
— Paldies, nevajag. Viesnīca ir pavisam tuvu, un cs labprāt mazliet pastaigāšos.
— Atvainojiet, doktore, — viņu pārtrauca kardināls, — taču vientulīga pastaiga tik vēlā stundā būtu pārdrošība. Turina nav īpaši droša pilsēta, un es justos mierīgāks, ja jūs uz viesnīcu tomēr dotos automašīnā.
Sofija nolēma piedāvājumu pieņemt, lai galīgi nesabojātu savu tēlu: tā tik vēl trūka, lai viņu uzskatītu par viegli aizkaitināmu būtni, kas plikas spītības dēļ no operas projām dodas kājām.
— Labi, ja jūs tā vēlaties.
— Nē, es tā nevēlos. Jūs esat spēcīga personība ar stingru un nopietnu vērtību sistēmu, neļaujiet nevienam to sagraut. Pieņemu, ka jums skaistums drīzāk ir smaga nasta, nevis priekšrocība, un nojaušu, ka nekad neesat to izmantojusi savās interesēs.
Kardināla vārdi nomierināja Sofiju. D'Alakva viņu pavadīja līdz mašīnai.
— Doktore, priecājos, ka man bija iespēja jūs satikt.
— Paldies.
— Vai vēl kādu laiku uzkavēsieties Turīnā?