— Jā, iespējams, ka te palikšu vēl divas nedēļas.
— Es jums piezvanīšu. Varbūt jums atradīsies laiks kādu dienu kopā ar mani ieturēt vakariņas.
Sofija nezināja, ko atbildēt, un izdvesa tikai vārgu jā. D'Alakva aizdarīja mašīnas durvis un pavēlēja šoferim aizvest viņu uz viesnīcu.
Sofija pat nenojauta, ka pēc neilga brīža kardināls ar bargiem pārmetumiem uzbruks vecajam profesoram Bonomi.
— Profesor Bonomi, jūs izrādījāt necieņu doktorei Galloni un vienlaikus visiem mums, kas bijām līdzās. Nav noliedzami jūsu nopelni Baznīcas labā, tāpat mēs visi augstu vērtējam jūsu darbu un uzskatām jūs par labāko viduslaiku sakrālās mākslas ekspertu, taču tas jums nedod tiesības izturēties kā neaudzinātam lauķim.
D'Alakva satriekts vēroja kardināla dusmu izpausmes.
— Pol, es pat nenojautu, ka doktore uz tevi atstājusi tik spēcīgu iespaidu.
— Bonomi uzvedība man likās nepieļaujama, viņš bija rupjš un muļķīgi aizvainoja doktori. Reizēm es nesaprotu, kā iespējams, ka Bonomi ir apveltīts ar tik lielu zinātnieka talantu, taču ir pilnīgi neaptēsts citās dzīves jomās. Bet doktore Galloni man šķiet spēcīgs, gudrs un izglītots cilvēks, sieviete, kurā es noteikti iemīlētos, ja nebūtu kardināls, ja nebūtu… ja nebūtu tas, kas esmu.
— Mani izbrīna tava atklātība.
— Umberto, tu tikpat labi kā es zini, cik smags pārbaudījums ir celibāts. Smags un nepieciešams. Es savu šķīstības zvērestu vienmēr esmu ievērojis, Dievs ir mans liecinieks, taču tas nenozīmē, ka, redzot skaistu un gudru sievieti, es neprastu viņu novērtēt. Es būtu liekulis, ja apgalvotu pretējo. Mums ir acis, un, līdzīgi kā apbrīnojam Bernīni skulptūras, Fīdija veidotos tēlus vai kāda etrusku kapakmens pamatīgumu, mēs varam apbrīnot ari dzīvu cilvēku pievilcību. Mēs nicīgi izturētos pret Dieva dāvanām, ja neprastu novērtēt doktores Galloni skaistumu un prātu. Es ceru, ka tu mēģināsi labot šī vakara nelāgo iespaidu.
— Jā, uzaicināšu viņu vakariņās. Neko vairāk es nevaru.
— Zinu. Neko vairāk mēs nevaram.
— Sofij…
Anna Himenesa tuvojās viesnīcas durvīm tai pašā brīdī, kad Sofija izkāpa no mašīnas.
— Sasodīts! Jūs izskatāties satriecoši skaista. Vai bijāt kādās viesībās?
— Es atgriežos no ļauna murga. Un kā klājas jums?
— Nesūdzos. Viss notiek daudz lēnāk un grūtāk, nekā biju cerējusi, taču žēloties nevaru.
— Tad labi.
— Jūs jau pavakariņojāt?
— Nē, domāju piezvanīt Marko uz viņa istabu. Mēģināšu viņu novilināt lejā uz kopīgām vakariņām tepat viesnīcas restorānā.
— Varbūt drīkstu jums pievienoties?
— Man nav iebildumu, bet nezinu, vai piekritīs arī mans šefs. Lūdzu, mirklīti pagaidiet.
Jau pēc brīža Sofija atgriezās no administratora letes, turēdama rokās vēstulīti.
— Marko kopā ar Džuzepi viesojas pie Turīnas karabinieru komandanta.
— Tātad vakariņosim divatā, es jūs ielūdzu.
— Nē, ielūdzu es.
Pasūtījušas ēdienus un pudeli Baroto, abas pazagšus nopētīja viena otru.
— Sofij, Sindones vēsturē ir kāda gaužām neskaidra epizode.
— Tikai viena? Es teiktu, ka tā sastāv no vienām vienīgām neskaidrībām. Sindones parādīšanās Edesā, tās pazušana Konstantinopolē…
— Es lasīju, ka Edesā bijusi ļoti plaša un spēcīga kristiešu kopiena, kuras ietekme bijusi tik liela, ka Edesas emīrs uzskatījis par labāku stāties pretī Bizantijas karaspēkam nekā pieprasīt, lai kristieši atdod līķautu.
— Tā bija. Bizantieši svēto līķautu savā īpašumā ieguva 944. gadā, uzveikuši musulmaņus, kuri tolaik valdīja Edesā. Bizantijas imperators Romāns Lckapēns kāroja pēc Mandiliona, kā tolaik grieķi mēdza saukt līķautu. Viņš ticēja, ka šis auduma gabals nodrošinās viņam dievišķu aizsardzību, padarīs viņu neuzveicamu. Imperators sūtīja uz Edesu karaspēku, ko vadīja labākais no viņa ģenerāļiem. Edesas emīram tika piedāvāts darījums: ja viņš labprātīgi atdos līķautu, bizantiešu karaspēks atkāpsies no pilsētas, nenodarījis tai nekādu postu, turklāt emīrs saņemšot dāsnu atlīdzību un tikšot atbrīvoti divi simti musulmaņu gūstekņu. Taču Edesas kristiešu kopiena atteicās atdot Mandilionu emīram, un tas, kaut ari būdams musulmanis, baidījās, ka linaudekla gabals ir apveltīts ar maģisku spēku. Negribēdams izraisīt kristiešu dusmas, emīrs nolēma cīnīties. Karā uzvarēja bizantieši, un Mandilions tika nogādāts Konstantinopolē 944. gada 16. augustā. Bizantiskā liturģija šo dienu piemin joprojām. Vatikāna arhīvos glabājas arī tās homīlijas teksts, ko, saņemot svēto audeklu, teicis arhidiakons Grcgorijs.
Sofija ievilka elpu un turpināja: — Imperators svēto relikviju pavēlēja glabāt Blakernes Svētās Marijas baznīcā, kur ticīgie to godināja katru piektdienu. Taču no šis baznīcas līķauts pazuda, līdz atkal parādījās Francijā četrpadsmitajā gadsimtā.
— Varbūt no Konstantinopoles to aizveda templieši? Daži autori apgalvo, ka Sindoni savā īpašumā ieguvuši tieši viņi.
— Kā lai to zina… Bet templiešiem piedēvē visu iespējamo, viņus iztēlojas kā pārcilvēkus, kam pa spēkam pilnīgi viss. Var jau būt, ka Mandilions nokļuva pie viņiem. Bet varbūt ne… Krustneši it visur savā ceļā sēja nāvi un postu. Iespējams, Baldvins de Kurtenē, kurš kļuva par Konstantinopoles imperatoru, ieķīlāja šo relikviju templiešiem. Katrā ziņā līķauta pēdas pazūd tieši šai laikaposmā.
— Viņš būtu varējis ieķīlāt Sindoni?
— Tā ir viena no daudzām teorijām. Baldvinam vienmēr trūka naudas impērijas uzturēšanai, un viņš to nemitīgi diedelēja citiem Eiropas karaļiem un bagātākajiem senjoriem. Viņš pat izpārdeva daudzas relikvijas, ko krustneši bija atgādājuši no Svētās Zemes, — daļa šo dārgumu nonāca pie Baldvina tēvoča, Francijas karaļa Luija, kurš vēlāk tika pasludināts par svēto. Templieši bija tā laikmeta baņķieri un turklāt mērķtiecīgi vāca kopā svētās relikvijas — ļoti iespējams, ka viņi Baldvinam labi samaksāja par svēto līķautu. Taču nav neviena dokumenta, kas šādu darījumu apliecinātu.
— Es tik un tā ticu, ka līķautu no Konstantinopoles projām aizveda templieši.
— Kāpēc?
— Nezinu, taču arī jūs pieļāvāt šādu iespēju. Viņi līķautu nogādāja Francijā, kur tas atkal parādījās četrpadsmitajā gadsimtā.
Abas sieviete runājās vēl labu brīdi: Anna fantazēja par templiešiem, bet Sofija bēra faktus kā no grāmatas.
Marko un Džuzepe viņas sastapa pa ceļam uz liftu.
— Ko tu te dari? — izbrīnīts noprasīja Džuzepe.
— Paēdu vakariņas kopā ar Annu. Mēs abas lieliski pavadījām laiku.
Marko neko neteica, tikai pieklājīgi pasveicināja Annu un lūdza, lai
Sofija un Džuzepe viņu vēl pavada līdz viesnīcas bāram iztukšot pēdējo šī vakara glāzīti.
— Kas noticis? — viņš beidzot jautāja Sofijai.
— Bonomi neprata uzvesties. Gribēdams pateikt, ka labi izskatos, viņš mani gandrīz vai apvainoja, cs jutos muļķīgi un, kad opera beidzās, braucu uz viesnīcu. Marko, es turpmāk vairs negribu rādīties tais smalkajās aprindās, man tur nekas nav meklējams. Es tur neiederos un jutos ļoti pazemota.
— Un ko tad D'Alakva?
— Viņš izturējās kā īsts džentlmenis, un dīvainā kārtā to pašu varu teikt par kardinālu Vizjē. Labāk par viņiem vairs nerunāsim! Liksim viņus mierā.
— Tad jau redzēsim. Es nedomāju atstāt novārtā nevienu izmeklēšanas līniju, pat ja tā šķiet absurda. Tā es nemēdzu darīt un nedarīšu arī šoreiz.