Un Sofija zināja, ka Marko paliks pie sava.
Anna pati nebija katoliete, vismaz par īstu un praktizējošu ticīgo viņu nevarētu saukt, — viņa bija kristīta tāpat kā vairums spāņu, taču neatcerējās, ka būtu apmeklējusi misi kopš pirmās komūnijas.
Uzmācās miegs. Anna savāca pa gultu izmētātos papīrus, kā allaž pirms gulētiešanas paņēma Kavalja dzejas grāmatu un uzšķīra vienu no saviem mīļākajiem dzejoļiem:
Balsis, mīlētās un ideālās, balsis — mirušo un to, kas zuduši mums, it kā nomiruši.
Dažkārt sapņos tās mūs uzrunā, dažkārt domās saklausa tās prāts.
To atbalsīs tad mirkli piemeklē mūs dzīves pirmās dzejas skaņas — kā tāla mūzika, kas naktī noklust[4]
Anna iemiga, domādama par Edesas emīra cīņu ar bizantiešu karaspēku. Un sapnī dzirdēja, kā sasaucas kareivji, kā degot sprakšķ dēļi, kā raud bērni, turēdamies pie rokas izmisušām mātēm, kas velti meklē patvērumu. Anna redzēja ceļos nometušos godājama skata sirmgalvi, kurš, citu nopietnu un izbijušos ļaužu ieskauts, lūdzās brīnuma, kas tomēr nenotika.
Tad vecais vīrs piegāja pie šķirsta, izņēma no tā rūpīgi salocītu audekla gabalu un pasniedza spēcīga auguma musulmaņu kareivim, kurš ar pūlēm valdīja emocijas, — viņam negribot bija ticis nežēlīgais pienākums atņemt kristiešiem to dārgāko relikviju. Viņi visi lepni bija cīnījušies par kristiešu Mandilionu, bija to aizstāvējuši visiem spēkiem, jo Jēzus taču bija dižens pravietis, ko Allāhs uzņēmis savā godībā.
Uzvaru guvušais bizantiešu ģenerālis pieņēma no Edesas dižcilša rokām vērtīgo relikviju un tūdaļ steidzās atpakaļ uz Konstantinopoli.
Dūmi vijās virs Edesas namiem, bizantiešu kareivji joprojām siroja pa pilsētu, meklēdami laupījumu, bet savāktos labumus krāva ratos, kam priekšā bija aizjūgti mūļi.
Vecais Edesas bīskaps jutās Dieva pamests. Vēlāk mūra baznīcā, kas bija izturējusi kara ugunis un postu, viņš, stāvēdams pie altāra līdzās krustam, līdz ar priesteriem un uzticamākajiem draudzes locekļiem zvērēja, ka Mandilionu atgūs, pat ja šī mērķa vārdā būtu jāziedo dzīvība.
Te bija viņi visi — rakstveža Ticija, milža Obodasa, Hosara brāļadēla Izaza un aleksandrieša Jāņa pēcteči. Te bija arī daudzi citi, kuru senči jau bija ziedojuši dzīvību, aizstāvot savu ticību un Jēzus līķautu. Viņi visi tagad zvērēja Mandilionu atgūt, bet, ja to nepaveiks viņi, to spēs bērni, un viņu pēctečiem nebūs miera, līdz šis uzdevums būs izpildīts. Viņi to zvērēja pie Dieva, zvērēja pie varenā koka krusta, zvērēja pie Jēzus mātes un Svētajiem Rakstiem.
Anna atmodās pati no sava kliedziena. Murgs bija tik spilgts un biedējošs, ka viņa aizvien vēl nespēja atgūt elpu.
Sameklējusi ledusskapī pudelīti auksta ūdens un padzērusics, viņa atvēra logu, ielaižot istabā svaigo rīta gaisu.
Šķita, Kavafja dzejolis ir pārtapis īstenībā un piepildījis viņas sapni ar mirušo balsīm. Viss sapnī redzētais un dzirdētais bija tik iespaidīgs, tik pārliecinošs — un Anna juta, ka tieši tā noticis arī īstenībā. Viņa bija pārliecināta, ka nosapņojusi senos pagātnes notikumus.
Pēc dušas meitene jutās labāk. Brokastīs doties vēl negribējās, tāpēc viņa nolēma grāmatās pameklēt ziņas par Baldvinu de Kurtenē, karali diedelnieku. Grāmatās atrodamā informācija bija tik trūcīga, ka Anna pieslēdzās internetam, lai gan parasti tīmeklī atrodamajiem faktiem neuzticējās. Meklētājā ierakstījusi arī tcmpliešu vārdu, viņa pārsteigta atklāja, ka šim bruņinieku ordenim ir sava mājaslapa. Tcmpliešu taču pasaulē sen vairs nav! Anna, neizpratnes pārņemta, zvanīja sava laikraksta informātikas speciālistam un lūdza palīdzību.
Kolēģis atzvanīja jau pēc nepilnas stundas. Tcmpliešu interneta adrese esot pilnīgi oficiāli un likumīgi reģistrēta Ix>ndonā.
29
Adaijs iegāja savā mājā, cenzdamies nesacelt troksni. Ilgais ceļš viņu bija nogurdinājis. Viņš bija uzskatījis par labāku uzreiz atgriezties Urfa, pat ncpārnakšņojot Stambulā.
Guners gan brīnīsies, kad no rīta viņu ieraudzīs. Viņš savu uzticamo kalpotāju nebija brīdinājis, ka atgriezīsies jau šonakt, — viņš nebija brīdinājis nevienu.
Rakalbasi bija palicis Berlīnē, bet no turienes dosies tālāk uz Clrihi pēc naudas, kas nepieciešama, lai samaksātu tiem abiem vīriešiem cietumā, kuri ir ar mieru nogalināt Mendibu.
Adaijam patiešām bija žēl, ka Mendibam jāmirst, — viņš bija labs puisis, tik sirsnīgs un apķērīgs. Taču Mendibu noteikti izsekos un, izsekojot viņu, atklās Kopienu, tāpēc viņam jāmirst.
Kopienai bija izdevies izdzīvot jau tik ilgi — par spīti persiešiem, krustnešiem, bizantiešiem un turkiem. Viņi, Kopienai piederīgie, jau gadsimtiem ilgi dzīvoja slepenībā, un viņu mērķis bija paveikt no senčiem mantoto uzdevumu.
Dievam būtu bijis viņiem jāpalīdz, jo taisni viņi taču ir visīstenākie kristieši, tomēr Dievs savu palīdzību liedza un tikai citu pēc cita sūtīja visbriesmīgākos pārbaudījumus. Un tagad bija jāmirst arī Mendibam.
Adaijs lēniem soļiem uzkāpa pa kāpnēm un iegāja savā guļamistabā. Gulta bija saklāta. Guners vakaros šo istabu vienmēr sagatavoja viņa naktsmieram — pat tad, ja viņš bija devies kādā tālākā ceļojumā. Draugs vienmēr viņam bija kalpojis uzricami, visiem spēkiem pūlēdamies padarīt viņa dzīvi ērtāku un tīkamāku, uzminēdams viņa vēlmes, pirms tās tikušas izteiktas.
Turklāt Guners bija vienīgais cilvēks, kurš ar viņu uzdrošinājās sarunāties atklāti, vienīgais, kurš uzdrīkstējās viņu kritizēt. Reizēm Adaijam pat šķita, ka Gunera vārdos saklausāms izaicinājums. Taču Guners viņu nemūžam nenodotu, lai nu kurš, bet ne Guners. Cik muļķīgi bija pieļaut domu, ka nodevējs varētu būt viņa uzticamākais draugs. Ja viņš nebūtu varējis paļauties uz Guneru, tad nebūtu spējis nest smago pienākuma nastu, kas viņu nospieda visu mūžu.
Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Adaijs steidzās tās atvērt.
— Es tevi pamodināju, Guner?
— Nespēju gulēt jau vairākas dienas. Vai Mendibs mirs?
— Tu piecēlies tikai, lai apvaicātos par Mendibu?
— Vai tad ir kaut kas svarīgāks par cilvēka dzīvību?
— Tu atkal esi nolēmis mani mocīt?
— Nē, lai Dievs pasargā. Es tikai vēršos pie tavas sirdsapziņas, cerēdams, ka šis neprāts reiz beigsies.
— Ej projām, Guner. Man jāatpūšas.
Guners apgriezās un klusēdams izgāja no istabas, bet Adaijs sažņaudza dūres, cīnīdamies ar mežonīgu dusmu vilni.
30
— Kas tad nu? Nakts nebija no patīkamajām? — Džuzepe apjautājās Annai, kura izklaidīgi nokoda pa kumosiņam no brokastu kruasāna.
— Āā, tas esat jūs! Labrīt. Jā, nakts tiešām bija briesmīga. Un kur tad doktore Galloni?
— Domāju, ka jau nāk šurp. Vai manu šefu jau redzējāt?
— Nē, es arī pati tikko atnācu.
Viesnīcas kafejnīcā kāds brokastotājs sēdēja pie katra galdiņa, tāpēc Džuzepe bez liekas vilcināšanās izvēlējās to, pie kura jau bija iekārtojusies Anna Himenesa.
— Jums nebūs iebildumu, ja kafiju dzeršu pie jūs galdiņa?
— Protams, ne. Kā veicas ar izmeklēšanu?
— Lēns un piņķerīgs darbs. Un kādi panākumi ir jums?
— Iedziļinos Sindones vēsturē. Izlasīju vairākas grāmatas, meklēju informāciju internetā, bet, taisnību sakot, daudz vairāk nekā visās šajās dienās kopā es uzzināju vakar vakarā, pāris stundas pavadot kopā ar Sofiju.