— Jā, Sofija visu prot izstāstīt tik pārliecinoši, ka viss kļūst skaidrāks par skaidru. Man arī tā ir gadījies. Pastāstiet, kādas ir jūsu teorijas?
— Nevienas puslīdz drošas hipotēzes man nav. Turklāt šorīt man galva ir smaga kā spainis, visu nakti murgoju.
— Tātad jums nav tīra sirdsapziņa.
— Ko, lūdzu?
— Tā mēdza teikt mana māte, kad bērnībā kliegdams modos augšā nakts vidū. Viņa man jautāja: "Džuzepe, ko nelabu to vakar izdarīji? Kas neliek mieru tavai sirdsapziņai?" Māte apgalvoja, ka murgi esot sirdsbalss brīdinājums.
— Es gan neatceros, ka vakar būtu pastrādājusi ko tādu, kas varētu satraukt manu sirdsapziņu. Jūs esat tikai karabinieris vai arī vēsturnieks?
— Tikai karabinieris, un ar to man pilnīgi pietiek. Man laimējies, ka varu strādāt Mākslas nodaļā. Šajos gados, strādājot kopā ar Marko, daudz esmu iemācījies.
— Redzu, ka jūs visi savu priekšnieku dievināt.
— Jā, un jūsu brālis droši vien jums daudz par viņu stāstījis.
— Santjago viņu ļori augstu vērtē. Reiz viņš arī mani bija paņēmis līdzi ciemos pie Marko, un mums ir gadījies tikties vēl pāris reižu.
Kafejnīcā ienāca Sofija.
— Anna, kas tev noticis?
— Laikam tiešām jāsāk uztraukties, ja jau ir tik skaidri redzams, ka nakti esmu pavadījusi murgojot.
— Izskatās, it kā tu būtu atgriezusies no smagas kaujas.
— Tā arī ir. Es biju nokļuvusi pašā kaujas mutulī, redzēju gabalos sacirstus bērnus, izvarotas sievietes, pat saodu melnos ugunsgrēku dūmus. Jutos briesmīgi.
— To var redzēt.
— Sofij, es zinu, ka esmu pārāk uzmācīga, taču, ja tev atrastos kāds brīvs brītiņš, es labprāt vēl ar tevi parunātos.
— Labi, tikai nezinu, kad šis brīvais brīdis atradīsies.
Lasot kādu ziņojumu, viņu galdiņam tuvojās Marko.
— Labs rīts visiem. Sofij, saņēmu ziņu no tēva Šarnī. Bolārs mūs jau pēc desmit minūtēm gaidīs katedrālē.
— Kas ir tēvs Šarnī? — jautāja Anna.
— Tas pats tēvs īvs, īvs Šarnī, — atbildēja Sofija.
— Neesiet tik ziņkārīga, Anna, — aizrādīja Marko.
— Man tāds amats un tāda daba.
— Labi, ja esat pabrokastojuši, ķersimies pie darba. Džuzepe, tu…
— Jā, jā, cs jau skrienu. Vēlāk piezvanīšu.
— Ejam, Sofij, ja pieliksim soli, uz tikšanos ar Bolāru ieradīsimies precīzi īstajā laikā. Anna, lai jums veiksmīga diena!
— Cerēsim.
Pa ceļam uz katedrāli Marko izvaicāja Sofiju par Annu Himenesu.
— Kas īsti viņai ir zināms?
— Nezinu. Viņa izprašņā, izprašņā, bet pati neko nestāsta. Viņa šķiet tik nekaitīga, taču, manuprāt, viņa ir ļoti spējīga un gudra. Nelaime ir tā, ka viņa cenšas izvilkt ziņas no manis, bet pati negrib atklāt savas kārtis. Var jau būt, ka viņa tiešām vēl neko nav izdibinājusi, tomēr ar pārliecību es to neapgalvotu.
— Viņa vēl ir ļoti jauna.
— Bet apķērīga.
— Jo labāk. Es runāju ar Eiropolu, viņi mums palīdzēs. Uzmanīs robežas, lidostas, muitas, dzelzceļa stacijas… Pēc tikšanās ar Bolāru aizbrauksim uz centrāli. Gribu, lai tu redzi, kādu operāciju ir izplānojis Džuzepe. Mūsu rīcībā nebūs daudz cilvēku, tomēr ceru, ka galā tiksim. Domāju, ka mēmo izsekot nebūs grūti.
— Kā, tavuprāt, viņš, iznācis no cietuma, sazināsies ar savējiem?
— Nezinu, taču, ja viņš ir piederīgs kādai organizācijai, viņam noteikti ir zināms, kā nodibināt sakarus ar pārējiem. Trojas zirgs mūs aizvedīs pie mērķa, neuztraucies. Tu paliksi centrālē un visu koordinēsi.
— Es? Nē, es negribu. Es gribu būt kopā ar jums.
— Nezinu, ar ko mums iznāks saskarties. Tu neesi nekāds karabinieris, un cs nevaru iztēloties, kā tu pa Turīnas ielām skraidi pakaļ bezmēlim.
— Tu mani nepazīsti, es lieliski varētu viņu izsekot.
— Kādam ir jāpaliek arī centrālē, un tu esi piemērots cilvēks. Mēs pa rācijām visu laiku ar tevi sazināsimies, tu zināsi katru sīkumu. Džonam Bcrijam izdevās pārliecināt savus CIP kolēģus, lai tie mums neoficiāli aizdod mikrokameras, ar kurām varēsim uzņemt katru mēmā soli. Kameru uzfilmēto tu saņemsi centrālē un redzēsi visu tikpat skaidri, it kā būtu kopā ar mums uz ielas. Džuzepe vienojās ar cietuma direktoru, lai mums ļauj uzmest aci bezmēļa kurpēm.
— Gribi tajās ielikt raidītāju?
— Jā, mēģināsim to izdarīt. Nelaime tā, ka viņš nēsā nevis kurpes, bet sporta apavus, un tādos raidītāju ir grūtāk ievietot. Taču CIP puiši solīja palīdzēt, viņi ASV ir pieraduši strādāt ar sporta apaviem, tur tādus nēsā biežāk nekā Eiropā, kur vairums tomēr valkā kurpes.
— Man nekad tas nebija ienācis prātā… Vai mums jau ir atļauja veikt šo operāciju?
— Domāju, ka līdz rit rītam ari šī problēma būs atrisināta.
Viņi bija nonākuši pie katedrāles. Tēvs īvs jau gaidīja un aizvadīja viņus līdz telpai, kur strādāja Bolārs un pārējie zinātniskās komisijas locekļi. Atvainojies un aizbildinājies ar steidzamiem darbiem, tēvs īvs pameta viņus zinātnieku sabiedrībā.
31
— Kungs, tikko ir ieradies ziņnesis no jūsu tēvoča.
Baldvins tūdaļ izlēca no gultas, izberzēja miegainās acis un pavēlēja, lai galminieks nekavējoties ved ziņnesi pie viņa.
— Mans kungs, jums visupirms pieklātos apģērbties. Galu galā jūs esat imperators un ari ziņnesis ir Francijas karaļa galma augstmanis.
— Paskāl, ja tu man to palaikam neatgādinātu, es jau sen būtu aizmirsis, ka esmu imperators. Nu tad palīdzi man! Vai man vēl ir kāds sermuļādas apmetnis, kas nebūtu pārdots vai ieķīlāts?
Paskāls de Molesms, dižciltīgs Francijas karaļa vasalis, kuru tā senjors bija norīkojis allaž būt līdzās neveiksmīgajam krustdēlam Baldvinam, uzskatīja par labāku uz šo jautājumu neatbildēt.
Naudas patiešām nebija. Pavisam nesen bija dots rīkojums noņemt no pils jumtiem svina plāksnes un ieķīlāt tās venēciešiem — šie apsviedīgie veikalnieki strauji iedzīvojās bagātībā, izmantodami Baldvina finansiālos sarežģījumus.
Kad imperators apsēdās troņa zālē, galminieki jau nepacietīgi sačukstējās, bažīgi gaidīdami ziņas no Francijas karaļa.
Ienāca Robērs dc Dižons, nometās uz viena ceļa un nolieca galvu imperatora priekšā. Valdnieks tūdaļ pamāja, aicinādams vēstnesi piecelties.
— Saki — kādas ziņas esi atnesis no mana tēvoča?
— Viņa Majestāte karalis drosmīgi cīnās Svētajā Zemē, lai atbrīvotu Mūsu Kunga kapu. Esmu jums atnesis labu vēsti: Damjeta ir iekarota. Karalis un viņa karaspēks ar uzvarām virzās uz priekšu un iekaros zemes otrpus Nīlas, lai dotos uz Jeruzalemes pusi. Šobrīd Viņa Majestāte nevar jums palīdzēt, kā vēlētos, jo karagājiena izmaksas ir lielākas par kroņa ienākumiem. Karalis jums iesaka būt pacietīgam un ticēt uz Mūsu Kungu. Drīz viņš jūs aicinās stāties sev līdzās kā mīļoto un uzticīgo krustdēlu, tāpat palīdzēs atrisināt visas grūtības, kas jūs tik smagi nospiež.
Baldvins sadrūma, šķita, viņš teju teju sāks raudāt. Par laimi, Paskāla dc Molcsma bargais skatiens viņam atgādināja, ka tāda uzvedība valdniekam nepiedien.