— Es jums atvedu arī Viņa Majestātes vēstuli.
Bruņinieks izvilka aizzīmogotu vēstuli un pasniedza to imperatoram. Valdnieks apātiski paņēma sūtījumu un, pat neuzmetis tam skatienu, tūdaļ atdeva Paskālam de Molesmam. Tad pastiepa roku pret Robēru Dižonu, lai augstmanis varētu simboliski noskūpstīt gredzenu, kas apliecināja imperatora varu.
— Vai gribēsiet atbildēt uz karaļa vēstuli?
— Vai jūs atgriežaties Svētajā Zemē?
— Vispirms man jādodas uz Kastīlijas Bjankas galmu. Mans pienākums ir nogādāt viņai vēstuli, ko rakstījis viņas dēls, mans labais karalis Luijs. Taču viens no bruņiniekiem, kas mani pavada, alkst drīzāk atgriezties Svētajā Zemē un cīnīties līdzās karalim. Viņš aizgādās vēstuli, ko Jūsu Augstībai labpatiksies uzrakstīt jūsu tēvocim.
Baldvins piekrītoši pamāja un piecēlās. Pat neuzlūkojis galminiekus, viņš nomākts pameta troņa zāli. Ziņa, ka labais tēvocis Francijas karalis atsakās viņam palīdzēt, bija pārlieku bēdīga.
— Ko lai es tagad daru, Paskāl?
— To pašu, ko šādos gadījumos vienmēr esat darījis arī iepriekš, mans kungs.
— Tu gribi, lai es atkal diedelēdams apceļoju Eiropas galmus? Lai dodos pie saviem radiniekiem, kuri nevēlas saprast, cik svarīgi ir, lai Konstantinopolc ari turpmāk paliktu kristiešiem? Nē, viņi to nesaprot un negrib man palīdzēt. Konstantinopole ir pēdējais cietoksnis, pēdējais atbalsts cīņā pret musulmaņiem, šī ir kristīga zeme. Taču viņi nesaprot. Venēcieši ir alkatīgi un man aiz muguras slēdz vienošanās ar otomaņiem, arī dženovieši domā tikai par peļņu, bet mani Flandrijas brālēni žēlojas, ka neesot pietiekami bagāti, lai palīdzētu man. Meli! Man atkal jāmetas zemē visu to prinču priekšā un jālūdz, lai viņi man palīdz uzturēt'impēriju. Tu domā, Dievs man piedos to, ka esmu ieķīlājis viņa Krustā Sistā Dēla ērkšķu vainagu?
— Man nav naudas, ko maksāt karavīriem, nav naudas, ko maksāt pils kalpiem, — Baldvins turpināja žēloties. — Nav naudas, ko dot maniem galminiekiem. Man vairs nav nekā, itin nekā. Es kļuvu par Konstantinopoles karali divdesmit viena gada vecumā, un tolaik es sapņoju, kā likšu šai valstij iemirdzēties agrākajā diženumā, kā atgūšu zaudētās zemes, taču ko esmu paveicis? Neko. Kopš krustneši impēriju sašķēla un izlaupīja Konstantinopoli, es tikai ar pūlēm esmu saturējis valsti kopā un pasargājis no pilnīga sabrukuma. Bet manus lūgumus pēc palīdzības neuzklausa pat labais pāvests Inocents.
— Nomierinieties, kungs. Jūsu tēvocis jūs nepametīs nelaimē.
— Bet tu taču dzirdēji, ko teica viņa vēstnesis?
— Jā, viņš teica, ka karalis Luijs jūs aicinās pie sevis, tikko būs sakāvis saracēņus.
Domīgi plūkādams bārdu, Baldvins sēdēja pamatīgā krēslā, kurš sen bija zaudējis bijušo greznumu, — tā zeltījuma kārtiņa bija nokasīta un pārdota.
— Kungs, jums jāizlasa Francijas karaļa vēstule.
Paskāls de Molesms sniedza ar zīmoglaku aizdarīto dokumentu, par kura esamību Baldvins jau bija paguvis aizmirst. Nākotne rādījās pārlieku drūmās krāsās.
— Ak, jā! Es, arī vēstuli nelasījis, varu uzminēt, ko tēvocis man raksta. Droši vien piekodina, lai esmu krietns kristietis un nezaudēju paļāvību uz Mūsu Kungu.
Imperators pārlauza zīmogu un sāka lasīt, un ar katru bridi pārsteigums viņa sejā bija saskatāms arvien skaidrāk.
— Ak Dievs! Tēvocis pats neapjēdz, ko lūdz.
— Vai karalis jums izsaka kādu lūgumu, kungs?
— Luijs apgalvo, ka par spīti grūtībām un lielajām krusta kara izmaksām viņš esot gatavs man piešķirt ievērojamu daudzumu zelta, ja vien es viņam atdošu Mandilionu. Viņš vēloties to parādīt savai mātei, dievbijīgajai donjai Blankai. Luijs lūdz, lai cs viņam šo relikviju pārdodu vai arī vismaz aizdodu uz dažiem gadiem. Viņš arī raksta, ka esot iepazinis cilvēku, kurš viņam stāstījis, ka Mandilionam piemītot brīnumdaritājas spējas: tas jau esot izdziedējis spitālīgo Edesas valdnieku, bet ikvienu savu īpašnieku pasargājot no visām ciešanām. Ja es esot ar mieru Luija lūgumu uzklausīt, visos sīkumos šis darījums man esot jāpārrunā ar grāfu dc Dižonu.
— Un kā jūs rīkosieties?
— Tu man vēl jautā? Mandilions taču nepieder man. Pat ja es gribētu, es nevarētu to atdot savam tēvocim, krietnajam Francijas karalim.
— Jūs varat mēģināt pierunāt bīskapu, lai viņš jums to atdod.
— Tas nav iespējams! Sarunas un strīdi vilktos mēnešiem ilgi, un beigu beigās es neko nepanāktu. Bet gaidīt es nevaru. Labāk saki, ko vēl es varētu ieķīlāt? Vai varbūt mums ir atlikusi vēl kāda pietiekami svarīga relikvija?
-Jā.
— Kāda? Saki!
— Mandilions, ja vien pierunāsiet bīskapu, lai viņš to atdod…
— Viņš nemūžam to nedarīs.
— Vai tad mēģinājāt lūgt?
— Viņš Mandilionu sargā kā vislielāko dārgumu. Šī relikvija brīnumainā kārtā necieta, kad pilsētu izlaupīja krustneši. Mandilionu viņš saņēma no sava priekšgājēja rokām un zvērēja, ka, to aizstāvēdams, nežēlos pat dzīvību.
— Jūs esat imperators.
— Bet viņš — bīskaps.
— Viņš ir jūsu pavalstnieks. Ja viņš jums nepakļaujas, piedraudiet viņam nogriezt ausis un degunu.
— Kādas šausmas!
— Jūs zaudēsiet impēriju. Tas auduma gabals ir svēts. Tam, kuram tas pieder, nc no kā nav jābaidās. Mēģiniet runāt ar bīskapu.
— Labi, runā ar bīskapu tu. Saki, ka esi nācis manā vārdā.
— Es to darīšu, taču ar mani garās runās viņš neielaidīsies. Lūgumu tomēr nāksies izteikt jums pašam.
Imperators nervozi lauzīja rokas, ar bīskapu tikties viņam bija bail. Kādus iemeslus gan viņš var minēt, pieprasīdams Mandilionu sev?
Baldvins iedzēra malku granātsārta vīna, tad pamāja ar roku Paskālam de Molesmam, likdams saprast, ka vēlas palikt vienatnē. Vajadzēja visu kārtīgi apdomāt.
* * *
Bruņinieks pastaigājās pa liedagu, vērodams, kā viļņi nošķiež putām krasta oļus. Viņa zirgs, kā jau uzticamam cīņubicdram pieklājas, rāmi gaidīja turpat līdzās.
Vēlīna vakara gaisma apspīdēja Bosforu, un šī mirkļa skaistumā Bartolomē dos Kapeloss sajuta Dieva elpu.
Zirgs piepeši saspicēja ausis, Bartolomē pagriezās un tālumā saskatīja pa taku tuvojamies kādu jātnieku.
Bruņinieks nolaida roku uz zobena spala, taču šī kustība drīzāk bija instinktīva, nevis apzināta gatavošanās aizsargāties. Viņš sasprindzināja acis, pūlēdamies saskatīt, vai patiešām tuvojas cilvēks, ar kuru šeit norunāta tikšanās.
Piejājis tuvāk, vīrietis nolēca no zirga un smagiem soļiem nāca uz liedagu, kur gaidīja portugālis.
— Tu nokavējies, — pārmetoši aizrādīja Bartolomē.
— Man bija jāapkalpo imperators līdz pat vakariņu beigām. Ātrāk izlavīties no pils nekādi nevarēju, — druknais, strupais vīrs sīkām, tauku krokās iegrimušām žurkas ačelēm mēģināja taisnoties.
— Labi, kas tev sakāms?
Strupiķis uzmanīgi nopētīja Tempļa bruņinieku. Ar šo vajadzēja būt piesardzīgam, ļoti piesardzīgam.
— Kungs, zinu, ka imperators runās ar bīskapu un lūgs, lai tas viņam atdod Mandilionu.
Bartolomē dos Kapelosa sejā nenodrebēja ne vaibsts, it kā šī ziņa viņu atstātu absolūti vienaldzīgu.
— Un kā tu to zini?
— Noklausījos, ko imperators runā ar de Molcsma kungu.
— Ko imperators grib iesākt ar Mandilionu?