— Tā ir pēdējā vērtīgā relikvija, kas šeit palikusi. Jūs taču zināt, ka imperatoram nav naudas. Mandilionu viņš pārdos vai aizdos savam tēvocim, Francijas karalim.
— Ņem un pazūdi no manām acīm.
Templietis iegrūda resnim saujā dažas monētas, un tas, kāpdams zirgam mugurā, apsveica sevi ar tik veiksmīgu šī vakara iznākumu. Bruņinieks par viņa atnestajām ziņām bija samaksājis dāsni.
Resnis jau vairākus gadus templiešiem piegādāja ziņas no imperatora pils un zināja, ka pats nav vienīgais spiegs, ko valdnieka namā algo karmīnsarkanā krusta bruņinieki.
Templieši bija tie, kam trūkuma māktajā impērijā joprojām bija daudz naudas, daudz skanīgas naudas, un savus pakalpojumus viņiem piedāvāja pat augstmaņi.
Portugālis nebija izrādījis izbrīnu, padzirdēdams, ka imperators plāno pārdot vai aizdot Mandilionu. Var jau būt, sprieda resnis, ka templiešiem šo ziņu jau paguvuši piegādāt citi spiegi. Vienalga, viņš domāja, tā vairs nav mana bēda, savu algu jau esmu saņēmis.
Savukārt Bartolomē dos Kapcloss aizjāja uz namu, kas Konstantinopolē piederēja Templim. Pareizāk, tas bija pamatīgs mūra cietoksnis netālu no jūras, un tajā parasti mita vairāk nekā piecdesmit bruņinieku, to ieroču nesēji, kalpi un zirgupuiši.
Dos Kapeloss devās uz kapitula zāli, kur šajā stundā vakara lūgšanas skaitīja viņa brāļi. Komturs Andrē de Scnrcmī pamāja, lai ari viņš pievienojas kopīgajām lūgsnām, un tikai pēc laba laika aicināja uz savu darba kambari.
— Sēdieties, brāli, un pastāstiet, ko teica imperatora vīnlējis.
— Viņš apstiprināja ziņas, ko jau bijām saņēmuši no valdnieka apsardzes priekšnieka: imperators gatavojas pārdot vai ieķīlāt Mandilionu.
— Kristus līķautu…
— Ērkšķu vainagu viņš jau ir ieķīlājis.
— Ir daudz viltotu relikviju… Taču Mandilions ir īstāks par īstu. Uz šī linaudekla gabala ir Kristus asinis, un tā ir Pestītāja patiesā seja. Es ceru, ka visdrīzākajā laikā no mūsu lielmestra Gijoma de Sonnaka saņemšu atļauju Mandilionu nopirkt. Jau pirms vairākām nedēļām aizsūtīju viņam vēstuli, izskaidrojot, ka šobrīd Mandilions ir vienīgā īstā relikvija, kas atlikusi Konstantinopolē. Vienīgā īstā un visvērtīgākā. Linaudekls jāiegūst mūsu īpašumā, lai mēs varētu to glabāt un sargāt.
— Bet ko jūs darīsiet, ja Gijoma dc Sonaka atbilde kavēsies?
— Tad pieņemšu lēmumu pats un cerēšu, ka lielmestrs to atbalstīs.
— Un bīskaps?
— Bīskaps šo svētumu negrib atdot imperatoram. Mēs zinām, ka Paskāls de Molcsms ar bīskapu jau tikās, taču viņa lūgumi netika uzklausīti. Bīskaps nepiekāpjas. Tagad pie viņa uz pārrunām dosies pats imperators.
— Kad?
— Pēc septiņām dienām. Arī mēs pasteigsimies laikus satikties ar bīskapu, un es došos arī pie imperatora. Rit no rīta pateikšu, kas jums darāms, bet tagad, brāli, ejiet atpūsties.
Vēl nebija uzaususi gaisma, kad bruņinieki pulcējās uz pirmajām rīta lūgšanām.
Andrē de Senrcmī rakstīja vēstuli imperatoram, lūgdams audienci.
Latīņu impērija agonizēja. Baldvins bija Konstantinopoles un tuvējo zemju imperators, taču no kādreizējās plašās impērijas nekas daudz vairs nebija atlicis. Templieši ar Baldvinu centās uzturēt labas attiecības, turklāt imperators visai bieži aizņēmās no viņiem naudu.
Andrē de Senrcmī vēl nebija paguvis aizlocīt un aizzīmogot vēstuli, kad kambari skriešiem iemetās brālis Gijs de Božo.
— Kungs, tikšanos ar jums lūdz kāds musulmanis. Viņu pavada trīs tādi paši…
Konstantinopoles tcmpliešu komturs nezaudēja savaldību un turpināja rāmi pārlūkot dokumentus, kas stāvēja uz viņa galda.
— Vai mēs šo cilvēku pazīstam?
— Nezinu, viņa seja ir aizsegta, un abi brāļi, kas sargā vārtus, uzskatīja par labāku nepieprasīt, lai viņš, iejādams pagalmā, atklāj savus vaibstus. Svešinieks sargiem pasniedza šo bultu, kas izdrāzta no koka zara. Redzat, tajā iegrieztas kaut kādas zīmes. Viņš teica, ka jūs šo bultu pazīšot.
Gijs de Božo pasniedza bultu Senrcmī un bažīgi vēroja, kā komtura skatiens apmācas, uzmanīgi nopētot raupjo strēli, kurā bija iegriezti pieci ierobi.
— Vediet viņu iekšā.
Pēc dažām minūtēm zālē ienāca gara un spēcīga auguma vīrs, ģērbies vienkāršās, tomēr dārgās drānās, kas skaidri liecināja, ka šis cilvēks piederīgs dižciltīgai ģimenei.
Senrcmī valdonīgi pamāja abiem Tempļa brāļiem, kuri pavadīja svešo saracēni, likdams pamest viņus divatā. Brāļi nevilcinoties paklausīja pavēlei.
Palikuši divatā, abi vīrieši brīdi cieši raudzījās viens otram acīs un tad sāka skaļi smieties.
— Bet, Robēr, kāpēc tu esi pārģērbies par musulmani?
— Vai tu būtu mani pazinis, ja nebūtu saņēmis manu bultu?
— Protams! Vai tiešām tu domā, ka es nespētu pazīt savu miesīgu brāli?
— Tas gan slikti, tātad neesmu piedekami pārliecinoši pārveidojis savu izskatu, tātad neizskatos pēc īsta saracēņa.
— Citi ordeņa brāļi tevi nepazina.
— Var jau būt. Katrā ziņā šādā izskatā cs jāju jau daudzas nedēļas un Konstantinopoli sasniedzu, šķērsodams mūsu ienaidnieku zemes, kur mēs nevienam neradījām aizdomas. Priecājos, ka tu neesi aizmirsis mūsu bērnības rotaļas, to, kā darinājām bultas un iezīmējām tās ar ierobiem — es allaž ar pieciem, bet tu ar trim.
— Vai ceļā nekādi sarežģījumi negadījās?
— Nekā tāda, ko mēs ar jauno brāli Fransuā de Šarnē kopīgiem spēkiem nebūtu spējuši atrisināt.
— Cik lielā pulkā jūs ceļojat?
— Mēs abi un vēl divi musulmaņu ieroču nesēji. Tā mums ir daudz vieglāk pārvietoties nepamanītiem.
— Saki, kādas ziņas tu man atnesi no lielmestra?
— Gijoms de Sonnaks ir miris.
— Kā? Kā tas notika?
— Templis cīnījās kopā ar Francijas karali, un mūsu atbalsts bija vērtīgs un nesa uzvaru, jo, kā tu zini, Damjcta tika ieņemta. Taču karalis dega nepacietībā jo drīzāk uzbrukt Almanzūrai, kaut arī Gijoms de Sonnaks visiem spēkiem pūlējās viņu no šīs neapdomīgā soļa atrunāt, brīdinādams, ka uzvaras prieks ātri var pārvērsties sakāves sūrumā. Kā zināms, karalis ir ietiepīgs, turklāt ir devis zvērestu atkarot Svēto Zemi. Viņa vēlēšanās pēc iespējas drīzāk iejāt Jeruzalemē bija pārlieku spēcīga.
— Nojaušu, ka esi atnesis sliktas ziņas.
— Tā ir. Karalis gribēja iekarot Almanzūru. Viņš bija iecerējis nemanīti aplenkt saracēņus un uzbrukt tiem no aizmugures, taču kļūdu pieļāva karaļa brālis Robērs de Artuā. Viņš nopostīja kādu nelielu apmetni, tādējādi brīdinot aijubus par mūsu uzbrukumu. Kauja bija nežēlīga.
Robērs dc Senrcmī ar delnas virspusi izberzēja acis, kā vēlēdamies padzīt atmiņas par neskaitāmajiem mirušajiem, kas joprojām apdzīvoja viņa prātu. Atmiņā viņš skatīja sarkano zemi, kas piesūkusies saracēņu un krustnešu asinīm, savus biedrus, kuri cīnījās līdz spēku izsīkumam, zobenus, kas šķita esam daļa no cīnītāju rokām un kas tik alkatīgi plosīja ienaidnieku miesu. Kaulos aizvien vēl bija nogurums, bet dvēselē — pieredzētās šausmas.
— Krita daudz mūsu brāļu. Lielmestru ievainoja, taču mums izdevās viņu iznest no cīņas karstuma.
Andrē de Scnremī klusēja, raudzīdamies, kā jaunākā brāļa sejā atspoguļojas sāpīgas atmiņas un pārdzīvojumi.
— Kopā ar bruņiniekiem īvu de Pajēnu un Beltranu dc Aragonu mēs ievainoto Gijomu de Sonnaku iznesām no kaujas lauka. lielmestru bija ķērusi nodevīga bulta. Mēs steidzāmies projām, taču mūsu pūles bija veltīgas. Atkāpšanās laikā liclmestrs, drudža nomocīts, nomira.