— Un ko karalis?
— Tai kaujā mēs uzvarējām. Zaudējumi bija neaptverami, tūkstošiem vīru gulēja zemē nokauti vai ievainoti. Pirms kaujas Luijs bija apgalvojis, ka Dievs esot ar viņu un dāvāšot uzvaru. Tādējādi viņš iedvesa drosmi kareivjiem. Un viņam bija taisnība, mēs guvām uzvaru, taču vēl nekad neviena uzvara nebija bijusi tik trausla. Kristīgā armija devās ccļā uz Damjetu, taču karalis sasirga ar dizentēriju, karavīri bija izbadējušies un pārguruši. Nezinu, kā viss īsti notika, zinu tikai, ka karaspēks padevās, bet Luijs tika saņemts gūstā.
Smags, nospiedošs klusums piepildīja zāli, abi brāļi, visdrūmāko domu pārņemti, sēdēja kā sastinguši un lūkojās tukšumā. Aizritēja ilgs laika sprīdis, taču ne viens, ne otrs nebilda ne vārda.
Pa logu ieplūda bruņinieku sasaukšanās un ieroču šķinda — tie vingrinājās cietokšņa ieņemšanā, bija dzirdama arī ratu riteņu graboņa un kalēja vesera klaudzieni.
Beidzot Andrē de Senrcmī darīja galu ieilgušajam klusuma brīdim.
— Saki, kurš ir ievēlēts par lielmestru?
— Mūsu lielmestrs ir Reno dc Višjērs, Ordeņa maršals, Francijas preceptors. Tu viņu pazīsti?
— Jā, Reno de Višjērs ir apdomīgs un dievbijīgs vīrs.
— Viņš aizsūtīja brāļus pie saracēņicm runāt par Luija atbrīvošanu. Sūtņus izraudzījās un nosūtīja ari karaļa galma augstmaņi, pieprasot, lai gūstītāji nosauc izpirkuma maksu. Kad devos ccļā uz Konstantinopoli, tirgošanās par karaļa brīvību nekādi nevirzījās uz priekšu, taču lielmestrs paļaujas, ka beigu beigās Luiju tomēr izdosies atbrīvot.
— Cik liela varētu būt izpirkuma maksa?
— Kaut arī Luijs tiek labi aprūpēts un par viņu gādā saracēņu ārsti, vislielākās ciešanas viņam sagādā tieši pieprasītais izpirkums. Saracēņi pieprasa, lai kristiešu spēki atdod Damjetu.
— Un Luija augstmaņi patiešām ir gatavi likt karaspēkam no Damjctas atkāpties?
— Viņi darīs to, ko pavēlēs karalis. Vienīgi viņš var izlemt, ka armijai jāpadodas. Reno de Višjērs aizsūtīja karalim vēstuli, mudinādams šos noteikumus pieņemt. Mūsu spiegi apgalvo, ka pieprasītā izpirkuma maksa būšot tieši tāda un mainīta netikšot.
— Un kādas lielmestra pavēles tu man esi atnesis?
— Man lika atgādāt tev šo aizzīmogoto vēstuli, bet ir vēl daudz citu rīkojumu, kas nododami mutiski.
— Es klausos.
— Mums jāiegūst Mandilions. Lielmestrs apgalvo, ka tā esot vienīgā relikvija, par kuru pilnīgi droši zināms, ka tā nav viltojums. Kad būsi Mandilionu ieguvis, tas jānogādā mūsu cietoksnī Akrā. Neviens nedrīkst uzzināt, ka audekls nonācis mūsu īpašumā. Tev Mandilions jānopērk vai jāiegūst ar tādiem paņēmieniem, kādus uzskati par labiem, taču neviens nedrīkst zināt, ka relikviju iegādājas Templis. Lai tikai dabūtu savā varā Mandilionu, kristīgo zemju karaļi būtu gatavi apkaut cits citu. Un arī pāvests to pieprasītu sev. Mēs viņam jau esam uzdāvinājuši daudzas no relikvijām, ko tu šais gados esi nopircis no Baldvina. Daudz citu šīs pilsētas relikviju ir nonācis Francijas Luija rokās — nabaga krustdēls tās viņam atdāvinājis un pārdevis. Mēs skaidri zinām, ka Luijs kāro iegūt arī Mandilionu. Pēc uzvaras pie Damjetas viņš nosūtīja ziņnesi, kuram bija jāatgādā vēstule imperatoram, kā arī jānes viņa pavēles uz Franciju.
— Zinu, pirms dažām dienām te ieradās grāfs de Dižons un pasniedza imperatoram Luija vēstuli. Luijs savam krustdēlam sola palīdzību, taču pretī pieprasa Mandilionu.
Robērs de Senremī vēl pasniedza brālim vairākus aizzīmogotus dokumentu rituļus, Andrē tos pagaidām nesteidzās lasīt un salika uz galda.
— Saki, Andrē, vai tev ir kādas ziņas par mūsu vecākiem?
Andrē dc Senremī lūpas nodrebēja, viņš zemu nodūra skatienu, tomēr, apvaldījis smago nopūtu un norijis sāpīgo kamolu, atbildēja brālim.
— Mūsu māte ir mirusi. Ari mūsu māsa Kasilda ir aizgājusi viņsaulē. Nāve viņu aizrāva sev līdzi, kad Kasilda laida pasaulē piekto dēlu. Mūsu tēvs, kaut ari vecs, vismaz pagājušajā ziemā vēl bija dzīvs. Viņš vada dienas, sēdēdams lielajā zālē pie pavarda. Ģikts dēļ viņa kājas ir tā pietūkušas, ka viņš tik tikko var paiet. Mūsu vecākais brālis Umberto pārvalda grāfisti, un mūsu novads plaukst un zeļ. Dievs mūsu vecāko brāli aplaimojis ar četriem veseliem bērniem. Ilgs laiks gan pagājis, kopš pametām savu dzimto Senremī…
— Bet es aizvien vēl atceros papeļu ieskauto ceļu, kas ved uz pili, atceros tikko no krāsns izvilktas maizes smaržu un mūsu mātes dziesmas.
— Robēr, mēs izvēlējāmies kļūt par templiešiem, tāpēc nedrīkstam gremdēties šādās saldsērīgās atmiņās un ilgās.
— Ak, brāli, tu vienmēr esi bijis pārāk skarbs pret sevi.
— Labāk pastāsti par sevi. Kā gan tas nākas, ka tavs ieroču nesējs ir saracēnis?
— Esmu iepazinis saracēņus un esmu iemācījies viņus cienīt. Ari starp viņiem ir daudz gudru vīru, arī viņiem nav svešs gods un bruņnieciskums. Viņi ir izcili un apbrīnojami ienaidnieki, kurus es patiesi cicnu. Varu tev atzīties, ka man saracēņu vidū ir ari daži draugi. Citādi nemaz nebūtu iespējams, jo galu galā mēs uzturamies viņu zemē. Lielmestrs gribēja, lai mēs visi apgūstam viņu valodu, bet dažiem no mums lika sīki iepazīt ari viņu paražas. Tas nepieciešams, lai mēs nemanīti varētu iekļūt viņu pilsētās un ciemos, novērot, ievākt ziņas un paveikt svarīgus uzdevumus par godu Templim un visai kristīgajai pasaulei. Mana tumsnējā āda karstajā Austrumu saulē ir kļuvusi vēl brūnāka, un melnie mati man palīdz tēlot vienu no vietējiem. Ari valodu esmu apguvis. Varu palielīties, ka nebija nemaz tik grūti iemācīties to saprast un izsacīties ari rakstiski. Man bija labs skolotājs — tas pats ieroču nesējs, kas mani pavada arī šajā ceļojumā. Atceries, brāli, ka Templī es iestājos ļoti jauns, bet Gijoms de Sonnaks tieši visjaunākajiem lika apgūt visas saracēņu gudrības tik labi, lai mēs droši varētu iejukt starp viņiem.
Taču tu man jautāji par Alī, manu ieroču nesēju, — Robērs turpināja. — Viņš nav vienīgais musulmanis, kurš sadarbojas ar Templi. Viņa ciemu krustneši nolīdzināja līdz ar zemi. Viņam un vēl diviem zēniem izdevās palikt dzīviem. Gijoms de Sonnaks viņus atrada dažu dienu jājuma attālumā no Akras. Bērni bija izvārguši, un Alī, jaunāko no trijiem, mocīja drudzis. Lielmestrs zēnus aizveda uz mūsu cietoksni, tur viņi atlaba un tur arī palika.
— Un viņi vienmēr bijuši jums uzticīgi?
— Gijoms de Sonnaks viņiem ļāva lūgt Allāhu un izmantoja viņus kā starpniekus. Viņi nekad nav mūs nodevuši.
— Un kā pret viņiem izturēsies Reno de Višjērs?
— Nezinu, taču viņš neko neiebilda pret manu priekšlikumu, ka mēs ar brāli Fransuā de Šarnī ceļosim tikai Alī un Saida pavadībā.
— Labi, atpūties un atsūti pie manis savu ceļabiedru Fransuā dc Šarnī.
— Tūlīt, brāl.
Tikai palicis vienatnē, Andrē dc Senrcmī atritināja brāļa dotos dokumentu rituļus un izlasīja Reno de Višjēra, Tempļa ordeņa jaunā lielmestra, rakstītās pavēles.
* * *
Purpursarkanām drapērijām rotātā telpa atgādināja nelielu troņa zāli. Mīkstie, ērtie sēdekļi, no dārga koka darinātais galds ar smalkiem griezumiem, tīra zelta krucifikss un neskaitāmas sudrablietas skaidri apliecināja šī nama iemītnieka turīgumu.