Uz mazāka galdiņa rindojās dārga stikla pudeles ar vircotu vīnu, bet uz milzīgas paplātes daudzkrāsainu un kārdinošu kalnu veidoja visdažādākie saldumi, kas gatavoti netālajā klosterī.
Bīskaps Paskāla dc Molesma vārdos klausījās diezgan vienaldzīgi. Teju stundu no vietas dižciltīgais francūzis minēja gan tādus, gan citādus argumentus, pūlēdamies viņu pārliecināt, ka Mandilions jāatdod imperatoram. Bīskaps cienīja Baldvinu un zināja, ka tam ir krietna sirds, — tā nebija imperatora paša vaina, ka viņa valdīšanas laiks šķita esam vien nebeidzama neveiksmju virtene.
Paskāls de Molesms apklusa, ievērojis, ka bīskaps ir iegrimis pārdomās un viņa teiktajā vairs neklausās. Piepešais klusums lika bīskapam iztrūkties no apcerīgās noskņas.
— Es uzklausīju katru jūsu minēto argumentu un saprotu, kāda ir jūsu pārliecība. Taču gribu aizrādīt, ka Francijas karalim nav tiesību izturēties tā, it kā visas Konstantinopoles liktenis būtu atkarīgs no viena vienīgi apstākļa: vai viņam izdosies vai neizdosies iegūt Mandilionu.
— Visukristīgais karalis Luijs solīja mūsu imperatoram nopietnu palīdzību. Ja Mandilionu neesot iespējams pārdot, Viņa Augstība Francijas karalis lūdz, lai relikvija viņam uz kādu laiku tiktu aizdota, noslēdzot koncesijas līgumu. Luijs vēlas, kaut viņa māte dievbijīgā Kastīlijas Blanka varētu ieraudzīt Mūsu Pestītāja īsteno seju un pielūgt šo svētumu. Baznīca nezaudētu savu saikni ar Mandilionu un pat varētu lepoties ar nopietnu ieguvumu, jo arī tai ir vienlīdz svarīgi palīdzēt Konstantinopolei izkļūt no pašreizējām grūtībām. Ticiet man, šai gadījumā jūsu un imperatora intereses sakrīt.
— Nē, tās nesakrīt. Zelts ir vajadzīgs imperatoram, lai varētu saglābt savas impērijas pēdējās atliekas.
— Konstantinopole agonizē, šī impērija jau gandrīz uzskatāma par fikciju, un pienāks diena, kad kristiešiem būs rūgti jānožēlo, ka tā zaudēta.
— De Molesma kungs, es zinu, ka esat apveltīts ar pārsteidzoši asu prātu, tāpēc nedomāju, ka jūs no tiesas ticat, ka tikai Mandilions un nekas cits spēs izglābt Konstantinopoli. Cik tad daudz Luijs solīja samaksāt? Cik viņš sola, ja Mandilionu viņam pārdos, un cik, ja tikai aizdos koncesijā? Lai izglābtu šo impēriju, ir nepieciešams vesels kalns zelta, un nedomāju, ka Francijas karalis, lai ari cik bagāts būdams, būtu nolēmis izputināt savu valsti. Viņš nesamaksās pietiekami lielu summu, lai ari cik ļoti mīlētu savu krustdēlu un lai arī cik ļoti vēlētos iegūt Mandilionu.
— Ja piedāvātā summa būtu pietiekami liela, vai Jūsu Gaišība tomēr atvēlētu Mandilionu pārdot vai aizdot?
— Nē. Sakiet imperatoram, ka Mandilionu es viņam neatdošu. Ja es piekāptos viņa lūgumam, pāvests Inocents mani ekskomunicētu. Ari viņš jau sen vēlas iegūt Mandilionu, taču es allaž esmu viņa lūgumus atvairījis, aizbildinādamies, ka tik tāls ceļš svētajai relikvijai būtu bīstams. lai atdotu Mandilionu imperatoram, man būtu vajadzīga pāvesta atļauja, bet atbildes vēstulē pāvests noteikti nosauktu arī ccnu. Šī cena nebūtu nekāda mazā, un pat, ja krietnais karalis Luijs to spētu samaksāt, naudu saņemtu Baznīca, nevis viņa krustdēls imperators.
Paskāls de Molesms nolēma izspēlēt pēdējo kārti.
— Es, Jūsu Gaišība, vēlētos atgādināt, ka patiesībā Mandilions jums nemaz nepieder. Uz Konstantinopoli to atgādāja imperatora Romana Lekapēna karaspēks, un impērija no savām īpašuma tiesībām nekad nav atteikusies. Baznīca ir tikai un vienīgi Mandiliona uzglabātāja. Bet tagad Baldvins lūdz, lai jūs to viņam atdodat no laba prāta, un sola būt dāsns gan pret jums, gan pret svēto Baznīcu.
Sie vārdi bīskapu sāpīgi aizskāra.
— Vai jūs man draudat, de Molcsma kungs? Vai imperators uzdrošinās draudēt Baznīcai?
— Baldvins, kā jūs labi zināt, ir uzticams un mīlošs Baznīcas dēls, un, ja būtu nepieciešams, ziedotu tās labā savu dzīvību. Taču Mandilions ir impērijas īpašums, un imperators to pieprasa sev. Pildiet savu pienākumu.
— Mans pienākums ir sargāt un glabāt Kristus atveidu, lai tas būtu pieejams ticīgajiem.
— Jūs taču neko neiebildāt, kad Francijas karalim tika pārdots Kristus ērkšķu vainags, kas iepriekš glabājās Pantokratora klosteri.
— Es zinu, ka esat gudrs cilvēks, dc Molesma kungs. Vai tiešām jūs ticat, ka tas ērkšķu vainags bijis galvā arī Jēzum?
— Vai tad jūs neticat?
Bīskapa zilajās acīs icgailējās dusmas. Sadursme bija sasniegusi kulmināciju, un abi to apzinājās.
— Dc Molesma kungs, jūsu minētie apsvērumi mani nepārliecināja. Pasakiet to imperatoram.
Paskāls de Molesms nodūra galvu. Divkauja bija galā, taču pavisam drīz šai cīņai būs jāatsākas ar jaunu sparu, jo pagaidām nebija ne uzvarētāja, ne uzvarētā.
Viņš izgāja no greznās istabas drūms un izkaltušu rīkli, pat nepagaršojis Rodas vīnu, ko viņa kausā bija ielējis bīskaps. Žēl gan, šis bija viens no viņa visiecienītākajiem dzērieniem.
Pie bīskapa pils vārtiem dc Molesmu gaidīja kalpi ar viņa zirgu brašu sarķi, kas nemierīgajā un intrigu pilnajā Konstantinopolē bija viņa uzticamākais biedrs.
Vai vajadzētu Baldvinam ieteikt doties uz bīskapa pili karavīru pavadībā un pieprasīt, lai tas atdod Mandilionu? Citas iespējas nemaz nebija. Pāvests Inocents nemūžam neuzdrošināsies ckskomunicēt Baldvinu — jo sevišķi, uzzinājis, ka Mandilions nonācis pie visukristīgā karaļa Luija. Ja izdotos relikviju aizlienēt Luijam par dārgu maksu, impērija vismaz daļēji varētu atgūt trūkstošās dzīvības sulas.
Pūta maigs novakares vējš, un Paskāls de Molesms nolēma izjāt līkumu līdz Bosfora piekrastei un tikai tad atgriezties imperatora pilī. Viņam patika palaikam izbēgt no žņaudzošajām pils sienām — pilī intrigas pina ikviens, bet nodevība un nāve uzglūnēja no katra kakta. Valdnieka mājoklī grūti bija apjēgt, kurš ir tavs draugs, bet kurš — ienaidnieks, jo izlikšanās un liekulība bija galma dāmu un augstmaņu vislabāk apgūtās mākslas. De Molesms uzdcējās tikai Baldvinam, kuram, gadiem ritot, bija pieķēries no visas sirds tāpat, kā reiz bija mīlējis labo karali Luiju.
Bija pagājušas daudzas ziemas kopš tās dienas, kad Francijas karalis bija atsūtījis dc Molesmu uz Konstantinopoles galmu, devis tam uzdevumu pieskatīt ievērojamu zelta daudzumu, kas tikko bija nonācis Baldvina rokās, — karalis Konstantinopoles imperatoram bija labi samaksājis par dažām vērtīgām relikvijām un Namiras grāfisti. Tāpat de Molesma uzdevums bija palikt Baldvina galmā un ziņot Luijam par visiem ievērības cienīgajiem notikumiem Konstantinopolē. De Molesms imperatoram bija nodevis Luija vēstuli, kurā tas savam krustdēlam piekodināja it visā paļauties uz Paskālu de Molesmu, kurš esot godīgs cilvēks un krietns kristietis un visiem spēkiem rūpēšoties par Baldvina laimi un labklājību.
Dc Molesms un Baldvins jau pirmajā tikšanās reizē bija sajutuši spēcīgu savstarpēju simpātiju vilni, un abu labā saprašanās ar gadiem nebija mazinājusies — taisni otrādi, šo piecpadsmit gadu laikā de Molesms bija kļuvis par imperatora draugu, padomdevēju un kancleru. Dc Molesms prata novērtēt Baldvina centienus saglābt impērijas godu, nosargāt
Konstantinopoli, turoties pretī bulgāru spiedienam no vienas puses un arvien nopietnākajiem saracēņu draudiem no otras.
Ja pienākums un uzticība nesaistītu viņu ar karali Luiju un imperatoru Baldvinu, de Molesms jau sen būtu lūdzis atļauju kļūt par vienu no Tempļa bruņiniekiem, lai varētu cīnīties Svētajā Zemē. Taču liktenis viņu bija nolicis tieši šeit — Konstantinopoles galma pašā centrā, kur briesmu nebūt nebija mazāk kā asiņainā cīņas laukā.