Saule pamazām jau grima aiz apvāršņa, kad de Molesms pamanīja, ka ir nonācis netālu no Tempļa nama. Viņš cienīja Andrē de Senrcmī, Konstantinopoles komendas komturu — godīgu un skarbu vīru, kas par savas dzīves pamatu bija izvēlējis zobenu un krustu. Viņi abi — gan de Molesms, gan de Senremī — bija dižciltīgi francūži, un abus liktenis bija nometinājis šeit, Konstantinopolē.
De Molesmam uzmācās vēlēšanās aprunāties ar savu tautieti, taču nakts ēnas stiepās aizvien garākas un melnākas, bet bruņinieki šai laikā gremdējās vakara lūgšanās, un de Molesma apciemojums viņus iztraucētu. Labāk tomēr nogaidīt līdz rītam, aizsūtīt Senremī vēstuli un vienoties par tikšanos.
* * *
Baldvins II de Kurtcnē niknumā trieca dūri pret sienu. Par laimi, krumšļus no nobrāzumiem pasargāja mīksts gobelēns.
Paskāls de Molesms tikko sīki un smalki bija atstāstījis savu sarunu ar bīskapu un pavēstījis par tā kategorisko atteikumu atdot Mandilionu.
Imperators jau iepriekš bija zinājis: cerība, ka bīskaps relikviju varētu atdot no laba prāta, ir gaužām niecīga, tomēr viņš visu šo laiku bija pavadījis, dedzīgi lūgdams Dievu un paļaudamies, ka Viņš tomēr paveiks šo brīnumu, lai izglābtu impēriju.
Baldvina dusmu uzliesmojums francūzim šķita kaitinošs, un viņš raudzījās uz valdnieku, neslēpdams nosodījumu.
— Neskaties uz mani tā! Esmu nelaimīgākais no cilvēkiem!
— Kungs, nomierinieties. Bīskapam nebūs citas iespējas kā vien atdot jums Mandilionu.
— Kā tu to panāksi? Gribi, lai eju pie viņa un atņemu ar varu? Izceltos skandāls. Mani pavalstnieki nemūžam nepiedotu, ja es viņiem nolaupītu līķautu, ko viņi uzskata par brīnumdarītāju, bet pāvests Inocents mani ekskomunicētu, un tu vēl prasi, lai es nomierinos, it kā pastāvētu kāds risinājums! Tu pats labi zini, ka risinājuma nav.
— Reizēm valdniekiem nākas pieņemt nepatīkamus un nepateicīgus lēmumus, jo tikai tā var izglābt valsti. Patlaban tādā situācijā esat nonācis jūs. Beidziet žēloties un rīkojieties!
Imperators smagi iezvila krēslā — uzmācās bezspēks un nogurums. Valdīšana nebija nekāda saldā — vismaz viņš, būdams imperatora godā, rūgtu žulti bija baudījis daudz biežāk par saldu medu. Un, lūk, jau atkal pienācis kārtējais pārbaudījums: lai glābtu impēriju, viņam jānostājas pret Baznīcu.
— Izdomā ko citu!
— Vai tad jūs saskatāt citu iespēju?
— Tu esi mans padomnieks, tāpēc domā! Domā!
— Kungs, Mandilions pieder jums, pieprasiet to atpakaļ kā savai īpašumu, dariet to valsts labā. Tāds ir mans padoms.
— Ej prom.
De Molesms izgāja no valdnieka istabas un devās uz kancelejas zāli. Tur sev par lielu izbrīnu viņš sastapa Bartolomē dos Kapelosu.
Imperatora kanclers ar lielu prieku sveicināja templicti un laipni izjautāja viņu par komturu un citiem pazīstamiem Tempļa brāļiem. Pēc dažu minūšu pieklājīgas tērzēšanas de Molesms apvaicājās, kāda vajadzība ordeņa brāli atvedusi uz pili.
— Mans komturs Andrē de Senremī vēlētos pēc iespējas drīzāk tikties ar imperatoru.
Bruņinieka nopietnais tonis darīja de Molesmu bažīgu.
— Kas noticis, mans labais draugs? Vai esat saņēmuši kādas sliktas ziņas?
Portugālim bija stingri piekodināts neteikt neviena lieka vārda un neatklāt, cik kutelīgā situācijā nonācis Francijas Luijs, — to pavēlēdams, komturs sprieda, ka imperatora pilī šie jaunumi droši vien vēl nav zināmi, jo tobrīd, kad Damjetu pameta grāfs de Dižons, pilsēta bija franču rokās un karaspēks uzvaroši virzījās uz priekšu.
Bartolomē dos Kapeloss atbildēja izvairīgi:
— Andrē de Senremī jau sen nav ticies ar imperatoru, taču pēdējos mēnešos bijis daudz svarīgu notikumu. Tos pārrunāt būtu gan imperatora, gan komtura interesēs.
De Molesms saprata, ka no portugāļa neko vairāk neizspiedīs, un nojauta, ka iecerētā saruna ir ārkārtīgi svarīga.
— Ņemšu vērā jūsu lūgumu. Tikko imperators būs nolicis tikšanās dienu un stundu, es pats došos uz Tempļa namu, lai jums to paziņotu. Turklāt būšu pateicīgs, ja varēšu pats pārmīt dažus vārdus ar jūsu komturu.
— Gribu uzsvērt, ka imperatora un mūsu komtura tikšanās ir steidzama. Lūdzu, gādājiet, lai Viņa augstība atvēlē audienci pēc iespējas drīzāk.
— Tā es darīšu. Zināt, ka esmu Tempļa draugs. Lai Dievs jūs sargā un pavada!
— Lai Viņš sargā arī jūs!
Izvadījis templieti, de Molesms iegrima domās. Portugāļa saspringtā un noslēgtā seja liecināja, ka Tempļa rīcībā nonākušas kādas īpaši svarīgas ziņas, kuras tas vēlas pavēstīt tikai un vienīgi pašam imperatoram, — bet kas zina, ko templieši gribēs apmaiņai pret informāciju.
Drudžainajā pasaulē, kurā ritēja de Molesma un viņa laikabiedru dzīve, templieši bija vienīgie, kam netrūka ne informācijas, nc naudas. Un abas šīs bagātības — informācija un nauda — apveltīja viņus ar īpašu varu, kas savā ziņā stāvēja pāri karaļu un imperatoru varai un pat paša pāvesta varenībai.
Baldvins bija pārdevis Templim vairākas relikvijas, pretī saņemdams bagātīgu samaksu. Imperatora un Konstantinopoles komtura de Senremī attiecību pamatā bija savstarpēja cieņa. Templiešu vadonis juta līdzi valdniekam, kura impērija ar katru dienu jo vairāk zaudēja spēkus. Ne reizi vien Templis Baldvinam bija aizdevis naudu, kuru tas pēcāk nebija spējis atdot un tāpēc parādu bija dzēsis, atdodams Templim dažas vērtīgas relikvijas, — tās sākumā tika nodotas glabāšanā, bet pamazām pārgāja ordeņa īpašumā. Līdzīgi arī daudzi citi vērtīgi priekšmeti neatgriezīsies imperatora pilī, iekams nebūs nomaksāti parādi, bet uz šādu pavērsienu cerēt bija grūti.
De Molesms padzina šīs domas un sāka gatavot Baldvina vizīti pie bīskapa. Imperatoram pie Baznīcas pārstāvja bija jādodas labi bruņotu kareivju pavadībā — turklāt kareivju skaitam jābūt pietiekamam, lai aplenktu gan bīskapa pili, gan Blakernes Sv. Marijas baznīcu, kur glabājās Mandilions.
Neviens nedrīkstēja pat nojaust, kāds pasākums tiek gatavots, — nedrīkstēja satraukt tautu un brīdināt bīskapu, kurš taču Baldvinu joprojām uzskatīja par godīgu kristieti, kas nemūžam neuzdrošinātos sacelties pret Baznīcas gribu.
De Molesms zināja, ka valdnieks, lai arī negribot, tomēr jau visā nopietnībā apsver iespēju Mandilionu atņemt ar varu, lai pēc tam atdotu karalim Luijam, — gluži vienkārši citas izejas nebija.
Kanclers lika pasaukt grāfu de Dižonu, nolēmis, ka pienācis laiks sīkāk apspriest svētā līķauta nodošanu Francijas karalim. Viņa Majestāte grāfam bija devis smalkus norādījumus, kā rīkoties pēc tam, kad krustdēls būs nolēmis līķautu atdot, — tieši dc Dižons varēs pateikt, cik daudz un kad Luijs gatavs samaksāt.
Robērs dc Dižons bija aptuveni trīsdesmit gadu vecs vidēja auguma spēcīgs vīrs zilām acīm un ērgļa degunu — šis franču dižciltis jau bija paguvis izraisīt Baldvina galma dāmu interesi.
Dc Molesma sūtītajam kalpam šo vīru atrast nenācās viegli. Tikai samaksājis vēl pāris pils kalpotājiem, viņš izdibināja, ka dc Dižons meklējams imperatora māsīcas, nesen atraitnēs palikušās Marijas apartamentos.
Kad grāfs de Dižons ieradās kancelejā, ap viņu aizvien vēl vēdīja godājamās dāmas saldeno smaržu mākonis.
— Es jūs klausos, de Molesm… Un sakiet, kamdēļ tāda steiga?
— Grāf, man nepieciešams uzzināt, kādus norādījumus jums devis Viņa Majestāte Luijs, jo tikai tad es varēšu jums palīdzēt tos izpildīt.