— Jūs labi zināt, ka mans karalis vēlas, lai imperators viņam atdod Mandilionu.
— Piedodiet, ka nevēlos risināt garas aplinku sarunas, bet tieši cik daudz Luijs ir gatavs maksāt par svēto līķautu?
— Vai imperators ir ar mieru izpildīt sava tēvoča lūgumu?
— Grāf, esiet tik laipns un desības uzdot jautājumus šoreiz atvēliet man.
— Uz jūsu jautājumiem es varēšu atbildēt vienīgi tad, kad zināšu, vai Baldvins jau ir pieņēmis lēmumu.
Dc Molesms spēra pāris noteiktus soļus, nostājās grāfam tieši pretī un ciešu skatienu iedzēlās viņa acīs, pūlēdamies tikt skaidrībā, ar kādu cilvēku viņam šoreiz ir darīšana. Francūzis galvu nenodūra un drosmīgi izturēja imperatora kanclera skatienu.
— Imperators pašlaik apdomā sava tēvoča priekšlikumu. Taču viņam jāzina, cik daudz Francijas karalis ir gatavs maksāt par Mandilionu. Tāpat imperators vēlas zināt, kurp šis svētums tiks nogādāts un kas garantēs tā drošību. Nezinot šīs un citas detaļas, lēmumu pieņemt viņš nevar un negrib.
— Man pavēlēts šeit sagaidīt imperatora lēmumu. Ja Baldvins būs ar mieru atvēlēt Mandilionu manam karalim, es pats to nogādāšu Francijā un nodošu Luija mātei, dievbijīgajai donjai Blankai, kura svēto audeklu glabās, līdz karalis atgriezīsies no krusta gājiena. Ja imperators vēlēsies Mandilionu pārdot, Luijs viņam dos divus maisus zelta, katru viena vīra svarā, kā arī atdos viņam Namiras grāfisti un uzdāvinās dažus zemes īpašumus Francijā, kas imperatoru nodrošinās ar labu gada renti. Turpretī, ja imperators nolems Mandilionu tikai ieķīlāt uz noteiktu laiku, tad karalis maksās viņam tos pašus divus maisus zelta, kurus Baldvinam noteiktajā laikā būs jāatdod atpakaļ, lai pretī saņemtu Mandilionu; ja nauda netiks atmaksāta līdz noteiktajam brīdim, par kuru abas puses vienosies iepriekš, relikvija pilnībā pāries Francijas karaļa īpašumā.
— Luijs vienmēr ir ieguvējs, — drūmi noteica de Molesms.
— Tas ir godīgs darījums.
— Nē, nav gan. Jūs tikpat labi kā cs zināt, ka Mandilions ir vienīgā īstā relikvija, kas pieder kristīgajai pasaulei.
— Karaļa piedāvājums ir dāsns. Divi maisi zelta Baldvinam ļaus apmaksāt daudzos parādus.
— Visiem tik un tā nepietiks.
— Jūs lieliski zināt, ka divi maisi zelta, katrs viena vīra svarā, palīdzēs atrisināt daudzas no impērijas spiedīgākajām vajadzībām. Karaļa nosauktā cena ir pat ļoti laba — sevišķi, ja imperators būs ar mieru Mandilionu pārdot. Šajā gadījumā viņš taču iegūst drošus ienākumus no rentes līdz pat mūža galam. Relikviju tikai iznomājot, gan noteikumi nav tik labi… bet galu galā, ja imperators uzskata, ka pēc laika varēs tēvocim šos divus maisus zelta atdot…
— Neizliecieties, ka impērijas nākotnes izredzes jums ir noslēpums. Jūs zināt, ka imperatoram droši vien nekad nerastos iespēja Mandilionu atgūt. Labāk sakiet, vai tos divus maisus zelta esat atgādājuši šurp jau tagad?
— Esmu atvedis Luija parakstītu dokumentu, kurā viņš apņemas šo cenu samaksāt. Tāpat man ir līdzi mazāks daudzums zelta, ko esmu gatavs samaksāt nekavējoties.
— Kā jūs varat nodrošināt, ka relikvija neskarta laimīgi sasniegs Franciju?
— Konstantinopolē esmu ieradies ar lielu svītu, taču esmu gatavs pavadoņos pieņemt jebkuru skaitu vīru, kas jums šķitīs nepieciešams Mandiliona drošībai. Esmu licis ķīlā savu godu un dzīvību, lai Mandilions droši sasniegtu Franciju. Ja imperators dos savu piekrišanu, sūtīsim vēstuli karalim.
— Cik daudz zelta varat maksāt tūlīt?
— Aptuveni divdesmit mārciņu.
— Likšu jūs pasaukt, kad imperators būs izlēmis.
— Es gaidīšu. Un atzīstos, ka man patiesi nebūs iebildumu kādu dienu ilgāk atpūsties Konstantinopolē.
Vīrieši atvadījās ar pieklājīgu galvas mājienu.
jauno bruņinieku, gluži tāpat kā komtura miesīgo brāli Robēru, pēc izskata pavisam viegli varētu noturēt par musulmani. Abi pārliecinoši apgalvoja, ka šāda maskēšanās ir nepieciešama, lai bez kavēkļiem un pārmērīgām briesmām varētu šķērsot ienaidnieku zemes. Tāpat Robērs un Fransuā pilnībā uzticējās saviem saracēņu ieroču nesējiem un izturējās pret tiem sirsnīgi kā pret vislabākajiem biedriem.
Ilgajos Austrumos aizvadītajos gados Tempļa bruņinieku ordenis pamazām bija pārvērties. Viņi bija iemācījušies novērtēt savus ienaidniekus: tagad viņi pret tiem ne tikai cīnījās, bet ari pūlējās tos iepazīt arvien labāk un pārņemt to gudrības. Pašreizējos apstākļos Tempļa bruņinieku un saracēņu karotāju savstarpēja pazīšanās bija neizbēgama.
Iepriekšējais lielmestrs Gijoms de Sonnaks bija izslavēts kā apdomīgs un gudrs bruņinieks, un acīmredzot viņš bija samanījis, ka tieši Fransuā un Robēram piemīt kādas īpašas dotības, kuras ar laiku tiem ļautu kļūt par labiem spiegiem, — jo galu galā tieši tāds bija viņu maskēšanās galvenais iemesls.
Abi tekoši runāja arābiski un bija apguvuši arī austrumniekiem raksturīgos žestus un mīmiku. Saule bija gādājusi, lai abu āda kļūtu brūngana, ber viņu tērpi nepārprotami bija tieši tādi, kādus nēsāja dižciltīgi saracēņi. Neviens, uzlūkodams šos divus vīrus, nenojaustu, ka patiesībā tie ir kristīgam ordenim piederīgi bruņinieki.
Robērs un Fransuā jau bija paguvuši Andrē de Senremī izstāstīt visai daudz par saviem piedzīvojumiem Svētajā Zemē. Viņi bija stāstījuši par tuksneša burvību, par to, kā iemācījušies izdzīvot bezgalīgajos smilšu klajumos, par to, kā lasījuši senatnes grieķu filosofii darbus, kas saglabājušies, tikai pateicoties arābu gudrajiem vīriem. Pie arābu gudrajiem Robērs un Fransuā bija apguvuši ari to medicīnas mākslu.
Puiši nespēja un negribēja slēpt, ka patiesi apbrīno ienaidniekus, pret kuriem paši cīnījās, — šāda apbrīna būtu darījusi bažīgu Andrē dc Senremī, taču komturs skaidri zināja, ka vēl spēcīgāka ir abu uzticība Templim un dotajam zvērestam.
Bija nolemts, ka Robērs de Senremī un Fransuā dc Sarnē paliks Konstantinopolē tik ilgi, līdz komturs varēs viņu rokās nodot Mandilionu, — abu uzdevums bija nogādāt svētumu Akras cietoksnī, kur glabajas lic lākā daļa templiešu dārgumu. Komturs gan savam miesīgajam brālim izteica šaubas, vai patiešām būs droši tik vērtīgu relikviju tālajā ceļā laist bez pienācīgas apsardzes, taču Robērs atbildēja, ka vienīgi tā Mandi lions neskarts varēs sasniegt drošo patvērumu Akrā.
Taču ceļā uz Akru varēs doties vienīgi tad, kad Andrē dc Senremī būs izdevies paveikt savu darba daļu: iegūt Kristus līķautu ordeņa īpašumā. Par laimi, Konstantinopoles komendas komturs bija apveltīts gan
ar pacietību, gan ar viltību, gan ar pārējiem īsta diplomāta talantiem.
* * *
Gatavodamies gājienam pie bīskapa, Baldvins apvilka savu labāko tērpu. Dc Molesms viņam bija piekodinājis par ieplānoto apciemojuma nevienam nebilst ne pušplēsta vārda.
Paskāls de Molesms pats personīgi bija izraudzījies karavīrus, kuriem tika uzdevums pavadīt valdnieku uz bīskapa pili, kā arī aplenkt Blakernes Sv. Marijas baznīcu.
Iecere bija pavisam vienkārša: tikko pār pilsēm nolaidīsies nakts tumsa, imperators dosies uz bīskapa pili un laipni palūgs, lai tas atdod Mandilionu. Ja bīskaps šo lūgumu no laba prāta nevēlēsies pildīt, karavīri dosies iekšā Blakernes Sv. Marijas baznīcā un vajadzības gadījumā lietos spēku. Tā vai citādi Mandilions nonāks imperatora rokās.
De Molesms bija iegalvojis imperatoram, ka bailes un bijība bīskapa priekšā jāatmet, — labāk pašam likt lietā draudus. Lai piedraudējumi skanētu pārliecinošāk, bija nolemts, ka imperatoru un de Molesmu pavadīs arī Vlads — ar pārcilvēcisku spēku un niecīgām prāta spējām apveltīts ziemeļzemju milzis, kurš, lieki nedomādams un nešaubīdamies, pildīja ikvienu Baldvina pavēli.