Tumsa pārklāja pilsētu, tās ielas bija pilnīgi tukšas, un vienīgi vārās sveču un eļļas lampiņu liesmas vēstīja, ka šī pilsēta joprojām ir apdzīvota.
Konstantinopoles bīskaps šajā vēlajā vakara stundā rāmi malkoja Kipras vīnu un lasīja slepenu pāvesta Inocenta vēstuli, kad namu sadrebināja dobji klauvējieni pie durvīm. Kāds no kalpiem steidzās noskaidrot, kurš gan uzdrošinās traucēt bīskapa mieru. Atvēris durvis un ieraudzījis pašu imperatoru, viņš sastinga neticīgās šausmās.
Nama ārdurvīm piesteidzās arī bīskapa sargi, taču tiem de Molesms pavēlēja tūdaļ mesties ceļos un izrādīt godu valdniekam.
Atnācēji drošiem soļiem devās dziļāk bīskapa mājoklī. Baldvinu mocīja neviltotas šausmas, un vienīgi kanclera apņēmība un bargais skatiens imperatoram liedza skriešiem pamest šo vietu.
Negaidīto trokšņu satraukts, bīskaps atvēra sava kambara durvis un uz mirkli zaudēja valodu, viņpus slieksnim ieraugot Baldvinu, Paskālu de Molesmu un krietnu pulku kareivju.
— Kas noticis?! Ko jūs šeit darāt? -rbīskaps iesaucās.
— Vai tā tu uzņem imperatoru? — viņa jautājumus pārtrauca de Molesms.
— Nomierinieties, Jūsu Gaišība, — bīskapam teica Baldvins. — Esmu ieradies viesos. Man ļoti žēl, ka nebija iespējas jūs iepriekš brīdināt par šo apciemojumu, jo manas dienas no agra rīta līdz pašam vakaram aizņem valdīšanas pienākumi.
Baldvina smaids tomēr nepārliecināja bīskapu, ka bailēm un satraukumam nav iemesla. Viņš stāvēja istabas vidū apjucis un nespēdams izlemt, kā rīkoties tālāk.
— Vai tad nepiedāvāsiet mums apsēsties? — jautāja imperators.
— Nāciet, nāciet iekšā, jūsu apmeklējums ir tik negaidīts, ka cs mazliet apmulsu. Tūlīt pasaukšu kalpus, lai tie jūs pienācīgi apkalpo. Likšu, lai viņi iededz sveces un…
— Nē, — viņu asi aprāva dc Molesms. — Te nekā netrūkst, un jums nekas nav jādara. Imperators jūs ir pagodinājis ar savu klātbūtni, tāpēc klausieties, kas viņam sakāms.
Bīskaps aizvien vēl stāvēja, cīnīdamies ar šaubām, bet durvīs, Viņa Gaišības pavēles gaidīdami, bikli drūzmējās kalpi, ko bija satraukusi pēkšņā jezga.
Paskāls de Molesms drošiem soļiem tuvojās durvīm un pavēlēja kalpotājiem doties prom, teikdams, ka Konstantinopoles imperators ieradies draudzīgā vizītē pie bīskapa, bet tik vēlā nakts stundā nekāds cienasts un apkalpošana nebūs vajadzīgi — ja kādam sagribčsics iemal kot vīnu, gan jau glāzi varēs piepildīt arī, neaicinot talkā sulaiņus.
Imperators apsēdās vienā no ērtajiem zviļņiem un smagi nopūtās. Paskālam de Molesmam bija izdevies viņu pārliecināt, ka naksnīga vizīte pie bīskapa ir vienīgā iespēja izglābt Konstantinopoli.
Atguvies no pirmā izbīļa un apjukuma, bīskaps vērsās pie imperatora visai augstprātīgā tonī:
— Sakiet, kas jūs pamudinājis iztraucēt šī nama mieru tik vēlā nakts stundā? Vai smagums nomāc jūsu dvēseli, vai varbūt vēlaties padomu kādā valstiski svarīgā jautājumā?
— Mans labais bīskap, esmu te ieradies kā uzticīgs Baznīcas dēls, lai pārspriestu ar jums grūtības, kas piemeklējušas valsti. Jūs gādājat par dvēselēm, taču katrai dvēselei nepieciešams arī ķermenis. Un es vēlos ar jums runāt par pasaulīgajām likstām, jo smagos brīžos, kad cieš valsts, ciest nākas arī cilvēkiem.
Baldvins atkal nopūtās un ar skatienu meklēja pēc Paskāla de Molesma atbalsta. Padomnieks tikko manāmi pamāja, lai valdnieks turpina iesākto runu.
— Jūs Konstantinopoles vajadzības pārzināt tikpat labi kā es. Nav jābūt iesvētītam galma noslēpumos, lai zinātu, ka valsts kasē palicis gaužām maz naudas, bet mūsu kaimiņi kļūst arvien uzmācīgāki un draudīgāki. Karavīri pilnu algu nav saņēmuši jau vairākus mēnešus, tāpat atalgojums nav izmaksāts pils kalpotājiem un maniem vēstnešiem. Mani sarūgtina arī tas, ka, būdams mīlošs Baznīcas dēls, nespēju tai pasniegt bagātīgus ziedojumus.
Baldvins uz bridi pieklusa, gaidīdams, ka tūdaļ sekos skarba atbilde. Taču bīskaps, saspringts un nopietns, klusēja.
— Kaut ari šobrīd neesmu pie grēksūdzes, — turpināja Baldvins, — uzticēšu jums domas, kas nospiež manu sirdi. Mans pienākums ir glābt valsti, taču vienīgā iespēja ir pārdot Mandilionu Francijas karalim Luijam, lai Dievs viņu sargā. Luijs ir gatavs samaksāt mums tik daudz zelta, ka ar to pietiks, lai nokārtotu visspiedīgākos parādus. Pārdodot Mandilionu viņam, es izglābšu Konstantinopoli. Tāpēc, Jūsu Gaišība, es kā imperators pieprasu, lai jūs atdodat līķautu man. Šis svētums ari turpmāk glabāsies kristiešu rokās.
Bīskaps cieši uzlūkoja imperatoru, nokrekstējās, atbrīvodams dusmu aizžņaugto balsi, un teica:
— Kungs, jūs te esat ieradies kā imperators, lai pieprasītu sev to, kas pieder svētajai Baznīcai. Jūs apgalvojat, ka šādi izglābsiet Konstantinopoli. Taču uz cik ilgu laiku valsts būs paglābta? Es nevaru jums atdot Mandilionu, jo tas nepieder man — tas pieder Baznīcai un visai kristīgajai pasaulei. Pārdot šo svētumu būtu zaimojoši. Konstantinopoles ticīgie to nemūžam nepieļautu, viņi šo Kristus atveidu pielūdz kā brīnumdarītāju. Nejauciet savas pasaulīgās likstas ar dievišķiem jautājumiem, iemācieties atšķirt savas intereses no tā, kas svarīgi visiem kristiešiem. Jums jāsaprot, ka nevaru atdot līķautu, pie kura ik piektdienu tik dedzīgi lūdzas mana draudze. Šīs pilsētas ticīgie neļautu jums Mandilionu pārdot, neļautu to sūtīt tālajā ceļā uz Franciju, lai arī kā jūs censtos iegalvot, ka pie karaļa Luija tas būs drošās rokās.
— Jūsu Gaišība, nevēlos ar jums strīdēties, taču esmu spiests paskaidrot, ka nelūdzu, lai jūs man atdodat Mandilionu. Es to pavēlu.
Baldvins jutās visnotaļ apmierināts ar sevi: tomēr bija izdevies veiksmīgi un pārliecinoši izrunāt pēdējo teikumu. Viņš atkal pavērsa skatienu sāņus, meklēdams atbalstu Paskāla de Molesma acīs.
— Mans pienākums ir cienīt jūs kā imperatoru, savukārt jūsu pienākums ir pakļauties man kā priesterim, — atbildēja bīskaps.
— Gaišība, es nepieļaušu, ka manas impērijas pēdējās paliekas iznīkst un izplēn tikai tāpēc, ka jūs visdārgāko relikviju gribat paturēt sev. Arī es esmu kristietis, un šķiršanās no Mandiliona mani apbēdinās, taču pienākums liek man rīkoties kā imperatoram, kurš glābj valsti. Es jūs lūdzu atdot relikviju… no laba prāta.
Bīskaps pielēca kājās un iekliedzās niknumā drebošā balsī:
— Jūs uzdrošināties man draudēt? Ja sacelsieties pret Baznīcu, pāvests jūs ckskomunicēs!
— Vai viņš ekskomunicēs arī Francijas karali, kurš Mandilionu nopirks? — atcirta Baldvins.
— Svēto līķautu es jums neatdošu. Tas pieder Baznīcai, un vienīgi pāvests var izlemt, kā rīkoties ar vissvētāko no relikvijām…
— Nē, līķauts nepieder Baznīcai, un jūs to lieliski zināt. Šo svētumu no Edesas uz Konstantinopoli atgādāja imperators Romāns Lekapēns. Relikvija pieder impērijai, tā pieder imperatoram. Visu šo laiku Baznīca ir bijusi rikai Mandiliona glabātāja, bet tagad tam jāatgriežas pie sava patiesā īpašnieka.
— Jūs darīsiet tā, kā izlems pāvests. Aizrakstīsim viņam vēstuli, kurā jūs izklāstīsiet visus savus argumentus. Sagaidīsim atbildi, un cs bez vārda runas pakļaušos pāvesta lēmumam.