Baldvinam uzmācās šaubas. Viņš zināja, ka bīskaps tikai vēlas iegūt laiku. Taču kā lai noraida priekšlikumu, kurš šķiet tik godīgs un pareizs?
Nākamajā mirklī bīskapa priekšā nostājās Paskāls dc Molesms un iedzēlās prclāta acīs ar dzedru, plēsīgu skatienu.
— Man šķiet, ka jūs, Gaišība, neesat sapratis imperatora teikto.
— De Molesma kungs, lūdzu, nejaucieties mūsu sarunā! — iebrēcās bīskaps.
— Jūs man aizliedzat runāt? Ar kādām tiesībām? Es tāpat kā jūs esmu imperatora Baldvina pavalstnieks, un mans pienākums ir aizstāvēt impērijas intereses. Atdodiet Mandilionu, kas jums nemaz nepieder, un beigsim šo strīdu!
— Kā jūs uzdrošināties tā runāt ar mani!? Kungs, apklusiniet savu kancleru!
— Rimstieties abi! — ierunājās Baldvins, jau atguvies no šaubu uzplūdiem. — Jūsu Gaišība, manam kancleram ir taisnība. Mēs esam ieradušies, lai pieprasītu to, kas pieder impērijai. Atdodiet relikviju tūlīt. Ja vilcināsieties vēl kaut minūti ilgāk, pavēlēšu saviem kareivjiem ņemt Mandilionu ar varu!
Straujiem soļiem bīskaps devās pie durvīm un, tās atvēris, ņēmās saukt palīgā. Sargi bija klāt vienā mirklī. Nu bīskaps sajutās drošāk un mēģināja atvadīties no nelūgtajiem nakts viesiem.
— Ja uzdrīkstēsieties kaut piedurt pirkstu svētajam līķautam, es rakstīšu pāvestam un pieprasīšu, lai jūs ckskomunicē! Ejiet prom! — viņš pavēlēja.
Negaidītās pretestības pārsteigts, Baldvins pat nepakustējās un palika sēžam ērtajā zvilni, turpretī Paskāls de Molesms pārskaities metās pie durvīm, pie kurām stāvēja bīskaps.
— Kareivji! — imperatora kanclers ierēcās.
Tūdaļ augšup pa kāpnēm uzsteidzās pulks imperatora karavīru, ko prelāta sargi uzlūkoja neticīgām acīm.
— Jūs metat izaicinājumu imperatoram? Tādā gadījumā cs pavēlēšu jūs arestēt par valsts nodevību, un par šādu noziegumu, kā zināt, pienākas nāvessods, — pavēstīja de Molesms.
Bīskaps drebēja pie visām miesām un izmisis raudzījās uz saviem sargiem, ccrēdams, ka tie beidzot iejauksies, taču prelāta bruņotie kalpi nekustējās.
Paskāls de Molesms uzrunāja apstulbušo Baldvinu.
— Kungs, lūdzu, pavēliet, lai Viņa Gaišība pavada mani uz Blakernes baznīcu un nodot manās rokās Mandilionu, ko tūdaļ pēc tam nogādāšu uz pili.
Baldvins piecēlās, cenzdamies atgūt imperatoram piedienīgu stingrību, un tuvojās bīskapam.
— De Molesma kungs mani pārstāv. Vediet viņu uz baznīcu un atdodiet viņam Mandilionu. Ja nepakļausieties šai pavēlei, mans uzticamais sargs Vlads nevilcinoties jūs nogādās uz pils pagrabiem, no kuriem jūs vairs nekad neizkļūsiet. Man gan labāk patiktu jūs redzēt svētdien katedrālē celcbrējam misi…
Neko vairāk Baldvins neteica. Pat nesagaidījis bīskapa atbildi, pagriezās un noteiktiem soļiem izgāja no istabas, savu kareivju pavadīts, —
pārliecināts, ka beidzot rīkojies, kā īstam imperatoram pieklājas.
— Mandilionu es jums atdošu un par šiem notikumiem ziņošu pāvestam.
Karavīru ielenkti, Vlada modrā skatiena pavadīti, viņi devās uz Blakcrnes Sv. Marijas baznīcu, kur sudraba šķirstā glabājās svētā relikvija.
Noņēmis no kakla ķēdītē iekārtu atslēdziņu, bīskaps atslēdza šķirstu un, nespēdams valdīt asaras, izņēma no tā līķautu un pasniedza de Molesmam.
— Jūs apgānāt svētumu, un Dievs jūs bargi sodīs!
— Varbūt pastāstiet, kādu dievišķu sodu esat saņēmis par tām neskaitāmajām relikvijām, ko, gūdams labu peļņu, esat pārdevis bez pāvesta ziņas?
— Kā jūs uzdrošināties mani apsūdzēt šādos nodarījumos?
— Ja esat Konstantinopoles bīskaps, jums vajadzētu zināt, ka no imperatora pils saskatāms it viss, kas notiek šajā pilsētā.
Kanclers saudzīgi izņēma līķautu no bīskapa rokām. Prclāts saļima uz ceļiem un izmisumā ļāva vaļu asarām.
— Jūsu Gaišība, labāk rimstieties un, gudrs cilvēks būdams, ieklausieties savā saprāta balsī. Novērsiet Romas un impērijas sadursmi, jo šādas nesaskaņas nenāks par labu nevienam. Neaizmirstiet, ka, nostājoties pret Bladvinu, jūs par savu ienaidnieku padarāt arī Francijas karali.
Apdomājieties, iekams neesat spēris kādu pārsteidzīgu soli!
beidzot atskanēja steidzīgi soļi. Baldvins steidzās pretī nācējam, cerēdams ieraudzīt savu kancleru.
Un tas patiesi bija viņš. Vlada pavadīts, de Molesms, apmierināti smaidot, ienāca imperatora istabā, nesdams salocītu linaudeklu.
— Vai nācās likt lietā spēku? — bažīgi apvaicājās Baldvins.
— Nē, kungs. Nebija nekādas vajadzības. Viņa Gaišība izturējās saprātīgi un relikviju atdeva no laba prāta.
— No laba prāta? Neticu. Viņš noteikti rakstīs pāvestam un lūgs, lai tas mani ekskomunicē.
— Jūsu tēvocis Francijas karalis neko tādu nepieļaus. Vai tiešām domājat, ka Inoccnts nostāsies pret Luiju? Nē, pāvests nemūžam neuzdrošināsies pieprasīt, lai Luijs Mandilionu atdod. Neaizmirstiet, ka svēto līķautu jūs paņēmāt tikai tāpēc, lai beigu beigās tas nonāktu pie Uuija. Turklāt pēc tiesas un taisnības relikvija ir jūsu īpašums, kas Baznīcai nekad nav piederējis. Jūsu sirdsapziņa var būt mierīga.
De Molesms pasniedza audeklu Baldvinam, un tas drebošām rokām ieguldīja relikviju bagātīgi rotātā lādē, kas stāvēja līdzās viņa gultai. Pievērsies Vladam, imperators piekodināja, lai milzis no šķirsta neatkāpjas
ne soli, bet tā saturu sargā, nežēlodams dzīvību.
Konstantinopolē neatņemama ikdienas sastāvdaja bija visdažādākās derības. Pilsētnieki bija iemanījušies pārvērst par spēli un joku teju ik vienu notikumu. Šoreiz par iemeslu derībām kalpoja imperatora un bīs kapa ķīviņš. Jo vairāk baumu par Mandiliona pazušanu klīda pilsētā, jo augstāk kāpa derību likmes. Daži apgalvoja, ka bīskaps tik un tā ieradīšoties uz svētdienas misi, citi turpretī bija pārliecināti, ka aizvainotais prelāts misi necelebrēs un tādējādi pasludinās, ka starp pāvestu un imperatoru sācies karš.
Gaidot dievkalpojuma sākumu, Venēcijas vēstnieks glaudīja bārdu, bet Dženovas pārstāvis nenolaida acis no durvīm. Abām jūras republikām neapšaubāmi atlēktu savs labums, ja pāvests ekskomunicētu Baldvinu. Taču vai Inocents uzdrošināsies naidoties arī ar Francija karali?
Baldvins ienāca bazilikā, ģērbies imperatora cienīgā purpursarkanā tērpā. Viņu pavadīja sieva un uzticamākie galminieki. Turpat blakus, protams, bija arī kanclers Paskāls dc Molesms. Valdnieks apsēdās greznā, ar zeltu un sudrabu rotātā krēslā un pārlaida skatienu draudzei. Pilsētnieki brīnījās, nemanīdami šai skatienā pat nemiera ēnu.
Laiks ritēja, sekundes šķita mūžību garas, taču beidzot — tikai dažas minūtes aizkavējies — bazilikā ienāca Viņa Gaišība Konstantinopoles bīskaps. Svinīgiem soļiem viņš devās pie altāra. Dievnamam pārvilnīja čuksti, taču imperators sēdēja tronī joprojām tikpat nesatricināmi vienaldzīgs.
De Molesms jau laikus bija nodrošinājies pret apkaunojošiem brīžiem katedrālē: ja bīskaps būtu kavējies vēl kaut mirkli ilgāk, misi būtu celebrējis cits priesteris, kuram kanclers bija dāsni samaksājis. Taču dievkalpojums noritēja bez starpgadījumiem, un bīskaps, sprediķi teikdams, visus mudināja uz saticību un piedošanu. Imperators pieņēma komūniju no bīskapa rokām, pie dievgalda gāja ari viņa sieva un bērni un pat kanclers nometās ccļos un paplēta lūpas hostijai. Šī dievkalpojuma vēsts bija skaidrāka par skaidru: Baznīca tomēr nenostāsies pret Francijas karali. Kad ceremonija bija galā, imperators rīkoja dzīres, kurās galdi vai lūza no ēdieniem un dzērieniem. Dzīrotāju kausos lija stiprs un biezs vīns ar izteikti Sveķainu garšu — tas bija atvests no Atēnu hercogistes. Baldvins bija lieliskā noskaņojumā.