Grāfs dc Dižons tuvojās kancleram.
— Sakiet, de Molesma kungs, vai imperators beidzot ir pieņēmis lēmumu?
— Mans dārgais grāf, Viņa Majestāte patiešām visai drīz dos jums skaidru atbildi.
— Kāda būs šī atbilde? Kāpēc tāda vilcināšanās?
— Mums vēl jāapspriež dažas detaļas, kas uztrauc imperatoru.
— Kādas detaļas?
— Neesiet tik nepacietīgs. Izbaudiet šos svētkus un nāciet pie manis rīt desmitajā stundā.
— Vai jūs parūpēsieties, lai imperators mani pieņemtu?
— Pirms jūsu tikšanās ar imperatoru mums vēl jāpārrunā daži jautājumi. Esmu pārliecināts, ka mums izdosies nonākt pie vienošanās, kura apmierinās gan manu valdnieku, gan jūsējo.
— Gribu jums atgādināt, ka esat francūzis tāpat kā es un tāpēc jūsu pienākums ir kalpot karalim Luijam.
— Ak, mans labais karalis Luijs! Sūtīdams mani uz Konstantinopoli, viņš piekodināja kalpot imperatoram Baldvinam no visas sirds un dvēseles un tik uzticīgi, it kā tas būtu viņš pats.
Šāda atbilde grāfam dc Dižonam ļāva saprast, ka de Molesms par savu īsteno kungu jau sen uzskata Baldvinu un tieši viņa intereses aizstāvēs visiem spēkiem.
— Desmitos būšu pie jums.
— Gaidīšu.
Palocīdams galvu, grāfs atv adījās no kanclera un ar skatienu dzīrotāju pulkā jau meklēja Baldvina māsīcu Mariju, kura viņa uzturēšanos
Konstantinopolē vērta tik patīkamu.
* * *
Andrē de Senremī izgāja no kapelas, un bruņinieki viņam sekoja. Rcfektorijā visus jau gaidīja dienišķā rīta maltīte: vīns un maize.
*
Konstantinopoles komendas komturs bija askētisks un skarbs vīrs, kuram bija izdevies savu cietoksni pasargāt no pagrimušās Konstantinopoles
izgarojumiem — pilsētas greznā dīkdienība un miesaskāri* š.11 nama nekad nebija iekļuvušas. Rīta gaisma vēl nebija uzaususi, un bruņinieki pēc pirmajām lūgšanām brokastoja, mērcēdami vīnā maizi. Ar šo pieti cīgo ēdienu vajadzēja pietikt, lai gūtu spēku dienišķajiem darbiem. Iestiprinājušies ordeņa brāļi Bartolomē dos Kapeloss, Gijs de Božo un Rodžers Pārķers devās uz Andrē de Senremī darba kambari.
Komturs viņus jau gaidīja, neslēpdams nepacietību, kaut ari pats te bija ieradies tikai pirms īsa brīža.
— Kanclers joprojām nav pavēstījis, kad imperators būs gatavs mani pieņemt. Iespējams, valdnieks bijis ļoti aizņemts pēdējo dienu notikumu dēļ. Mandilions ir pie viņa. Mums zināms, ka Baldvins relikviju glabā lādē savā guļamkambari. Jau šodien viņš un de Molesms uzsāks pārrunas ar grāfu dc Dižonu, lai vienotos par cenu un samaksas laiku. Galmā pagaidām neviens nenojauš, kāds liktenis piemeklējis Francijas karali, tomēr jo drīz no Damjetas varētu ierasties kāds vēstnesis ir ļaunajām ziņām. Mēs ilgāk nedrīkstam gaidīt. Kaut arī kanclers nav mums pavēstījis tikšanās laiku, dosimies uz pili un pieprasīsim steidzamu sarunu ar imperatoru. Mums jāpavēsta, ka viņa godātais tēvocis ir kritis saracēņu gūstā. Jūs nāksiet man līdzi, bet par sarunu ar imperatoru nevienam nedrīkstat teikt ne vārda.
Bruņinieki piekrītoši pamāja un steidzīgiem soļiem sekoja savam komturam. Pie cietokšņa vārtiem viņus jau gaidīja staļļu puiši ar zirgiem. Turpat bija ari kalpi ar trim smagi apkrautiem mūļiem. Andrē de Senremī, trīs bruņinieki un kalpi ar nastu nesējiem lopiņiem devās uz pili.
Saule tikko bija uzlēkusi, kad templieši ieradās Blakcrnes pilī. Imperatora kalpi brīnījās, redzēdami, ka ieradies pats Konstantinopoles tcmpliešu komendas vadītājs, — šāds apmeklējums nozīmēja, ka noticis kas īpašs, ko bruņinieki kā parasti uzzinājuši pirmie.
Kanclers lasīja, kad viņa istabā iesteidzās kalpotājs un pavēstīja, ka Andrē dc Senrcmī un viņa bruņinieki pieprasa steidzamu sarunu ar imperatoru.
Paskāla dc Molesma sejā atspoguļojās satraukums. Andrē dc Senremī, kuru viņš tik ļoti apbrīnoja, bez uzaicinājuma uz audienci galmā nekad neierastos, ja vien nebūtu noticis kas sevišķi svarīgs.
Norūpējies kanclers steidzās pretī templiešiem.
— Mans draugs, nebiju jūs gaidījis šai stundā…
— Man steidzami jāsatiek imperators, — neielaizdamies pieklājības frāzēs, stingri noteica de Senremī.
— Sakiet, kas noticis?
Templietis atbildēja izvairīgi:
— Man ir jaunumi, kas imperatoram noteikti šķitīs svarīgi. Mūsu sarunai jānotiek bez lieciniekiem.
De Molesms saprata, ka no templieša neizvilinās ne vārda. Viņš gan būtu varējis tcikr, ka imperators pašlaik ir ļoti aizņemts, tāpēc atnācējus uzklausīs viņš, valdnieka kanclers, un pēc tam visus jaunumus pavēstīs Viņa Majestātei. Taču nebija vērts izmantot tik primitīvus paņēmienus, tiekoties ar tcmpliešu vadoni, — dc Senrcmī vienkārši pagrieztos un, ne vārda neteicis, dotos prom.
— Gaidiet tepat, — de Molesms teica. — Ziņošu imperatoram, ka vēlaties viņu tūdaļ satikt.
Četri templieši palika stāvam kancelejas zālē. Viņi klusēja, apzinādamies, ka šeit viņus modri vēro neredzamas acis, kas prot nolasīt no lūpām katru, pat visklusāk izčukstēto vārdu. Viņi vēl gaidīja tepat, kad zālē ienāca grāfs dc Dižons, kuram bija sarunāta tikšanās ar kancleru.
— Bruņinieku kungi…
Visi sasveicinājās, palocīdami galvu: templieši diezgan nevērīgā vienaldzībā, grāfs de Dižons — bezgala pārsteigts, te ieraudzījis Tempļa komendas svarīgākos pārstāvjus.
Bija aizritējusi pusstunda, kad zālē atgriezās kanclers. Pamanījis grāfu, viņš nepatikā saviebās, lai gan apzinājās, cik svarīga ir saruna ar Francijas karaļa sūtīto augstmani.
— Imperators jūs tūdaļ pieņems savās istabās, — kanclers teica templiešiem. — Bet jums, grāf de Dižon, nāksies mani pagaidīt, jo ordeņa brāļu un imperatora sarunas laikā man jābūt turpat tuvumā, lai vajadzības gadījumā es varētu pakalpot Viņa Majestātei.
Baldvins templiešus sagaidīja nelielā telpā līdzās troņa zālei. Viņa acīs jautās šī negaidītā apmeklējumu modinātais satraukums. Valdnieks nojauta, ka bruņinieki atnesuši sliktas ziņas.
— Es klausos, godātie bruņinieki. Kāda steidzama vajadzība jūs atvedusi pie manis, neļaujot sagaidīt audiencei iepriekš atvēlētu dienu un stundu?
Andrē de Senrcmī runāja tieši valodu:
— Kungs, mums tapis zināms, ka jūsu tēvocis Francijas Luijs ir kritis saracēņu gūstā pie Almanzūras. Šobrīd notiek sarunas par viņa atbrīvošanu. Stāvoklis ir smags. Un cs uzskatīju, ka ari jums šie jaunumi jāuzzina pēc iespējas drīzāk.
Imperators nobālēja — šķita, asinis piepeši aizplūdušas no viņa dzīslām. Kādu bridi valdnieks nespēja izrunāt ne vārda. Viņš juta, ka sirds sitas neprātīgi, bet apakšlūpa sāk nodevīgi drebēt tāpat kā bērnībā, kad uzmācās raudiens un elpu aizžņaudza bailes, ka tēvs tūdaļ sodīs par mīkstčaulību un asarām.
Tcmpliešu komturs redzēja, kādā emociju atvarā nonācis Baldvins, tāpēc turpināja runāt, ļaudams viņam atgūties no satricinājuma.
— Es zinu, cik sirsnīgas jūtas jūs saista ar jūsu tēvoci Luiju. Varu jums droši apgalvot, ka tiek darīts viss iespējamais, lai Francijas karali atbrīvotu.
Neiedomājams juceklis piepeši bija pārņēmis Baldvina prātu un sirdi, un viņš ar pūlēm izstostīja vien strupus jautājumus:
— Kad jūs to uzzinājāt? Kas jums to teica?