Andrē dc Senremī izlikās šos jautājumus nedzirdam un turpināja savu sakāmo:
— Kungs, mums nav noslēpums, kādas grūtības nospiež impēriju, tāpēc atnācām, lai piedāvātu jums palīdzību.
— Palīdzību? Kādu palīdzību?
— Jūs gatavojaties pārdot karalim Luijam svēto Mandilionu. Karalis pie jums ir atsūtījis grāfu dc Dižonu, lai tas vienotos par relikvijas pārdošanu vai nodošanu koncesijā. Tāpat man ir zināms, ka Mandilions jau glabājas pie jums. Zinu arī, ka, tikko būs noslēgts līgums ar Luiju, svēto līķautu paredzēts nogādāt uz Franciju, kur to turpmāk glabās karaļa māte Kastīlijas Blanka. Jums arvien uzstājīgāk uzmācas jūsu kreditori — Dženovas baņķieri. Savukārt Venēcijas vēstnieks jau ir aizrakstījis uz dzimteni, ka pavisam drīz par lētu naudu varēs nopirkt visu, kas būs atlicis no jūsu impērijas. Ja visdrīzākajā laikā nenokārtosiet kaut daļu savu parādsaistību, dženovieši un venēcieši parūpēsies, lai jums vairs nebūtu pār ko valdīt. Jūsu impērija jau tagad pamazām pārvēršas .par tukšu skaņu.
Tcmplieša nesaudzīgie vārdi gluži kā ass nazis plosīja Baldvina sirdi. Nelaimīgais valdnieks, apjucis un izmisis, lauzīja rokas, paslēpis tās savas purpura tunikas platajās piedurknēs. Vēl nekad agrāk Baldvins nebija juties tik vientuļš. Velti viņa skatiens neapzināti meklēja kancleru — templieši bija pieprasījuši, lai saruna ar imperatoru notiek bez lieciniekiem.
— Ko jūs man iesakāt darīt, godātie bruņinieki? — Baldvins jautāja.
— Templis ir gatavs nopirkt no jums Mandilionu. Jau šodien jūs saņemsiet pietiekami daudz naudas, lai varētu apmaksāt visspiedīgākos parādus. Dženovieši un venēcieši jūs vairs nemocīs… ja vien atkal nelūgsiet viņiem jaunus aizdevumus. Mums ir tikai viena prasība: absolūts klusums. Jums ir jāzvēr pie sava goda, ka nekad un nevienam — pat savam uzticamajam kancleram — neatklāsiet, ka Mandilionu esat pārdevis Tempļa ordenim. Neviens to nemūžam nedrīkst uzzināt.
— Kāpēc jūs no manis pieprasāt klusēšanas zvērestu?
— Jūs zināt, ka mums patīk rīkoties neuzkrītoši. Ja neviens nezinās, kur palicis Mandilions, starp kristiešiem šīs relikvijas dēļ neizcelsies jauni strīdi un nesaskaņas. Klusēšana ir daļa no cenas. Mēs paļaujamies uz jums, ticam bruņinieka un imperatora godavārdam, taču pārdošanas līgumā būs rakstīts, ka esat Tempļa parādnieks, ja kādam atklāsiet šī līguma objektu un noteikumus. Ja lauzīsiet klusēšanas zvērestu, jums nekavējoties būs jānomaksā Templim arī visi agrākie parādi.
Imperators tik tikko spēja ievilkt elpu — pēkšņas sāpes bija sažņaugušas pakrūti kā tērauda spīlēs.
— Kā es varu pārliecināties, ka Luijs patiešām ir saņemts gūstā?
— Jūs zināt, ka esam goda vīri, kas neizmanto melus un krāpšanu, lai panāktu savu.
— Kad cs varētu saņemt zeltu?
— Tūlīt pat.
Andrē dc Senremī zināja, ka šis kārdinājums ir pārāk spēcīgs un Baldvins tam nespēs pretoties. Noslēdzot templiešu piedāvāto darījumu, imperators nekavējoties varētu atbrīvoties no lielākās daļas nepatīkamo parādsaistību, — jau šodien viņš varētu ataicināt gan venēciešu, gan dženoviešu pārstāvjus un atdot tiem sen palienēto naudu.
— Galmā neviens neticēs, ka šie zelta maisi piepeši nokrituši no debesīm.
— Sakiet taisnību, sakiet, ka naudu jums iedeva Templis, tikai neatklājiet, kāpēc jūs to saņēmāt. Lai visi domā, ka tas ir kārtējais aizdevums.
— Bet ja es šādam darījumam nepiekritīšu?
— Jums ir tiesības nepiekrist, kungs.
Abi brīdi klusēja. Baldvins — izmisīgi pūlēdamies saprast, kāds lēmums būtu pareizāks. Senremī — pilnīgi mierīgs un pārliecināts, ka imperators viņa priekšlikumu pieņems, — galu galā templiešu komturs bija lielisks cilvēku dvēseļu pazinējs.
Beidzot imperators pacēla skatienu un tikko dzirdamā balsī teica:
— Esmu ar mieru.
Bartolomē dos Kapeloss padeva komturam kādu dokumentu, un tas savukārt to pasniedza Baldvinam.
— Šis ir mūsu līgums. Izlasiet to, te uzskaitīti visi noteikumi, par kuriem jau esam vienojušies. Parakstiet dokumentu, un mani kalpi tūdaļ atnesīs zeltu, ko esam atveduši sev līdzi.
— Jūs jau iepriekš zinājāt, ka piekritīšu jūsu piedāvājumam? — žēli noprasīja Baldvins.
Andrē dc Senremī neatbildēja un tikai klusēdams cieši raudzījās uz imperatoru. Tas beidzot satvēra zoss spalvu, parakstījās un uzspieda savu valdnieka zīmogu.
— Gaidiet šeit, atnesīšu jums Mandilionu.
Imperators atbīdīja no sienas gobelēnu, kas slēpa nelielas durvis. Izgājis pa tām, viņš atgriezās jau pēc dažām minūtēm, nesdams rūpīgi salocīta linaudekla vīstokli.
Templieši to atritināja un aplūkoja, pārliecinādamies, ka tas patiesi ir īstais Mandilions. Kad audekls atkal bija salocīts, komturs deva zīmi saviem bruņiniekiem. Portugālis Bartolomē dos Kapeloss un skotietis Rodžcrs Pārķers tūdaļ izsteidzās no istabas un devās uz pils pagalmu, kur tos gaidīja kalpi ar smagi apkrautajiem mūļiem.
Paskāls de Molesms, kuram valdnieka un templiešu sarunā piedalīties nebija ļauts, norūpējies vēroja, kā bruņinieki un to kalpi šaudās šurpu turpu, nesdami uz imperatora istabām smagas nešļavas. Viņš zināja, ka būtu veltīgi bruņiniekus izprašņāt, kas slēpjas šais maisos. Dīvaini, ka imperators tā ari nebija aicinājis viņu pie sevis. Atlika vienīgi gaidīt, jo nebūtu gudri izraisīt Baldvina dusmas, ierodoties apspriežu telpā neaicinātam.
Vēl pēc divām stundām, kad zelta maisi jau bija noglabāti slepenā kambarī, Baldvins atvadījās no templiešiem.
Bruņiniekiem doto zvērestu viņš nemūžam nelauzīs un ne rikai tāpēc, ka imperatora vārdam jābūt cietākam par tēraudu, — galvenais iemesls bija bailes no Andrē de Senremī. Templiešu komturs bija dievbijīgs un taisns vīrs, kurš uzticīgi kalpo Dievam, taču viņa acīs jautās skadrs mirdzums, kas liecināja, ka šim vīram nedrebētu roka, aizstāvot savu ticību un sava ordeņa intereses.
Paskāls dc Molesms beidzot uzdrošinājās doties uz valdnieka istabām un sastapa Baldvinu domās iegrimušu, taču rāmu un mierīgu — šķita, imperators atbrīvojies no kāda smaguma.
Baldvins kancleram izstāstīja, kāda nelaime piemeklējusi Francijas karali. Tāpat viņš piebilda, ka šajos apstākļos uzskatījis par nepieciešamu pieņemt templiešu piedāvāto aizdevumu. Tagad viņš varēšot nokārtot parādus ar Venēcijas un Dženovas baņķieriem un gaidīt, līdz labais karalis Luijs atgūs brīvību.
Kanclers norūpējies klausījās valdnieka vārdos un nojauta, ka tas no viņa slēpj ko ļoti svarīgu, tomēr savas aizdomas skaļi neizpauda.
— Un ko jūs, kungs, darīsiet ar Mandilionu?
— Neko. Glabāšu to slepenā vietā un gaidīšu Luija atbrīvošanu. Tad arī izlemsim, kā rīkoties tālāk. Varbūt Luija gūstniecība ir uzlūkojama kā Mūsu Kunga sūtīts brīdinājums, lai negrēkojam, pārdodami viņa svēto atveidu. Ej un aicini šurp Venēcijas un Dženovas pārstāvjus, un saki, ka esmu gatavs atdot viņiem naudu. Pasauc arī grāfu de Dižonu. Gribu
viņam pastāstīt, kāds liktenis piemeklējis Francijas karali.
* * *
Andrē dc Senremī rūpīgi atritināja audeklu visā garuma. Bruņinieku skatieniem atklājās Krustā Sistā augums, tie nometās ceļos un, komtura vadīti, uzsāka lūgšanas.
Nekad agrāk neviens no templiešiem nebija redzējis svēto līķautu visā pilnībā. Sudraba šķirsts, kurā relikvija glabājās Blakerncs Sv. Marijas baznīcā, bija veidots tā, ka saskatāma bija vienīgi Jēzus seja. Taču tagad audekls bija izplāts viņu priekšā un redzams bija viss Pestītāja ķermenis ar pārciesto mocību zīmēm. Bruņinieki lūdzās ilgi, zaudēdami apjēgu par laika ritumu. Tikai kad satumsa vakars, Andrē de Senremī piecēlās, saudzīgi salocīja svēto linaudeklu un aiznesa to uz savu darba kambari. Pēc dažām minūtēm viņš lika pasaukt savu brāli Robēru un jauno bruņinieku Fransuā dc vSarnē.