— Gatavojieties pēc iespējas drīz doties ccļā.
— Ja dosi atļauju, varam pamest cietoksni pēc dažām stundām, kad būs sabiezējusi tumsa, — teica Robērs.
— Vai tas nebūs bīstami? — jautāja komturs.
— Nē, mums labāk doties prom neviena nemanītiem, kad nakts aizdarījusi spiegu acis. Mēs nevienam neteiksim, kurp jājam, — atbildēja de Sarnē.
— Es sagatavošu Mandilionu, lai ceļa grūtības tam nekaitētu. Kad būsiet gatavi doties prom, atnāciet tam pakaļ, lai arī cik vēls būtu. Jūs aizvedīsiet lielmestram Reno dc Višjēram arī manu vēstuli un citus dokumentus. Nekādu iemeslu dēļ nenovirzieties no ceļa uz Akru. Es gribētu jums par pavadoņiem piedāvāt dažus mūsu brāļus — varbūt Giju de Božo, Bartolomē dos Kapclosu…
— Brāli, — viņu pārtrauca Robērs, — lūdzu, ļauj mums ceļā doties vieniem. Tā būs daudz drošāk. Jādami tikai savu ieročnesēju pavadīti, mēs būsim neuzkrītoši un saplūdīsim ar apkārtni. Mūsu pulciņš neraisīs neviena aizdomas, taču, ja mūs pavadīs vairāki labi bruņoti brāļi, ikviens spiegs uzminēs, ka līdzi vedam ko īpaši svarīgu.
— Jūsu rokās būs visvērtīgākais no kristīgās pasaules dārgumiem…
— … un mēs par to atbildam ar savu dzīvību, — atbildēja de Sarnē.
— Labi, rīkojieties, kā uzskatāt par drošāku. Tagad atstājiet mani, lai varu uzrakstīt vēstuli. Ejiet un lūdzieties! Lūdziet, lai Dievs jūs aizvada līdz mērķim. Tikai viņš var nodrošināt mums veiksmi.
Bija satumsusi dziļa nakts. Nevienas zvaigznes stari nespēja izlauzties cauri biezajai mākoņu segai. Robērs de Senremī un Fransuā de Sarnē klusi izlavījās no savām cellēm un devās pie komtura. Cietoksnī valdīja pilnīgs klusums, bruņinieki gulēja cicšā miegā. Vienīgi daži sargi uzraudzīja nocietinājumu mūrus un vārtus.
Robērs de Senremī vieglītēm atgrūda vaļā sava vecākā brāļa kambara durvis. Komturs, nometies ceļos pie krusta, lūdzās.
Samanījis, ka ieradušies abi bruņinieki, viņš piecēlās un sniedza Robēram vidēji lielu saini.
— Te iekšā ir koka lāde, kurā ievietots Mandilions. Bet te būs dokumenti, kas jāatdod lielmestram. Un ņemiet zeltu, ar to jums ceļam pietiks. Lai Dievs stāv jums klāt!
Brāļi sirsnīgi apskāvās. Viņi nezināja, vai vēl kādreiz abiem būs lemts satikties.
Jaunais Fransuā dc Sarnē un Robērs de Senremī, tērpušies saracēņu drānās, tumsas aizsegā aizlavījās uz staļļiem, kur viņus jau gaidīja ieroču nesēji ar zirgiem, kas nepacietīgi mīņājās. Nosaukuši sargiem paroli, bruņinieki izjāja pa vārtiem, pamezdami Tempļa komendas drošību, lai dotos uz tālo Akru.
32
M endibs pastaigājās pa šauro cietuma pagalmu, izbaudīdams rīta saules starus, kas vēl nebija pārlieku svelmējoši.
Viņš bija dzirdējis pietiekami daudz, lai saprastu, ka ne mirkli nedrīkst zaudēt modrību. Gan psiholoģe, gan sociālā darbiniece pēdējā apmeklējuma laikā bija izturējušās tik nervozi un runājušas tik samāksloti, ka nebija šaubu: ir izlikti slazdi un tieši viņš ir medījums, kuram tajos būtu jāiekrīt.
Viņam vēlreiz bija vajadzējis tikties ar ārstiem un psihologiem, izturēt dažādas pārbaudes un testus, un pat cietuma direktors bija atnācis paskatīties, kā viena no psiholoģēm pārbauda viņa reakciju ar muļķīgiem krāsu un skaņu stimuliem. Beigu beigās cietuma Drošības padome bija pieņēmusi lēmumu, ka viņu drīkst atbrīvot pirms termiņa, un nu bija vajadzīgs vien tiesneša lēmums. Tātad nepaies ne septiņas dienas, kad viņš jau būs brīvībā.
Mendibs zināja, kas darāms tālāk. Viņš ilgi klejos pa pilsētu, līdz pārliecināsies, ka neviens viņu neizseko. Pēc tam dosies uz Karrāras parku un paskatīsies uz Arslanu. Šo vīru viņš novēros vairākas dienas, nelikdams manīt savu klātbūtni. Viņš nemetis tam pie kājām zīmīti ar norādi par tikšanās vietu, iekams nebūs drošs, ka nedraud nekādas briesmas.
Mendibs negribēja mirt. Bet nojauta vēstīja, ka viņa dzīvība ir apdraudēta. Karabinieris, kurš viņu ne tik sen bija apciemojis, radīja nopietna cilvēka iespaidu. Un šis nopietnais cilvēks bija draudējis, ka darīs visu iespējamo, lai Mendibs līdz mūža galam nīktu cietumā. Taču piepeši viss bija mainījies un viņu gatavojās atbrīvot pirms termiņa. Tātad karabinieri kaut ko gatavo. Mendibam uzmācās aizdomas, ka viņam šai spēlītē uzticēta ēsmas loma, — viņam jāpamet cietums un jāaizvada izmeklētāji līdz pārējiem biedriem. Lūk, ko vēlas panāk karabinieri. Patiešām jābūt piesardzīgam.
Mēmais, domās iegrimis, staigāja šurpu turpu pa cietuma pagalmu un nemanīja, ka viņu paslepus vēro divi puiši. Šie padruknie gara auguma tēvaiņi, kuru vaibstos bija saredzamas cietuma dzīves atstātās pēdas, bija brāļi Badžeraji, kas klusītēm pārsprieda, kā labāk paveikt slepkavību, kurai tikko bija noalgoti.
Tai pašā laikā Marko Valoni runājās ar cietuma direktoru un sardzes priekšnieku.
— Maz ticams, ka radīsies kādi sarežģījumi, taču mēs vēlētos nodrošināties pret visām iespējām. Tāpēc nepieciešams garantēt absolūtu mēmā drošību šajās nedaudzajās dienās, kas atlikušas līdz viņa atbrīvošanai, — uzstājīgi teica Marko.
— Kungs, mēmais nevienu neinteresē. Viņam nav draugu, viņš vispār nekādi nesazinās ne ar vienu no ieslodzītajiem un ir tik nepamanāms, ka varētu domāt — viņš nemaz neeksistē. Ticiet man, neviens viņam neko ļaunu nedarīs, — apgalvoja sardzes priekšnieks.
— Lūdzu, pacentieties saprast, ka mēs nedrīkstam riskēt. Mēs nezinām, kas ir mūsu pretspēlētāji. Iespējams, šis mēmais ir tikai nožēlojams zaglens, bet iespejams arī, ka patiesība ir citāda. So operāciju gatavodami, mēs centāmies rīkoties maksimāli neuzkrītoši, tomēr informācija par mēmā atbrīvošanu var būt sasniegusi ārpasauli. Kādam ir jāparūpējas, lai mēmais būtu drošībā.
— Marko, — iebilda direktors, — šai cietumā nekad nav notikušas asiņainas rēķinu kārtošanas vai slepkavības. Nekā tamlīdzīga! Tāpēc es nespēju saprast tava satraukuma iemeslus.
— Manuprāt, iemeslu netrūkst. Jūs, Dženari kungs, pārraugāt cietumsargu darbu, tāpēc esmu pārliecināts, ka jums labi zināms, kuri ir cietumnieku vadoņi. Gribu ar šiem cilvēkiem aprunāties.
Dženāri neapmierināti saviebās. Kā lai iestāsta šim karabinierim, ka nevajadzētu jaukties cietuma iekšējās lietās? Kādas muļķīgas iedomas!
Pieprasīt, lai viņš, Dženāri, atklāj, kurš patiesībā nosaka kārtību cietumā! Šāda atklātība viņam maksātu pārāk dārgi.
Marko nojauta Dženāri vilcināšanās iemeslus, tāpēc mēģināja savu lūgumu izteikt citādiem vārdiem.
— Labi, Dženāri, jums te iekšā noteikti ir kāds vīrs, kuru pārējie cietumnieki cicna vairāk nekā citus. Atvediet viņu šurp.
Cietuma direktors nervozi sagrozījās krēslā, bet sardzes priekšnieks joprojām ietiepīgi klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmis. Beidzot direktors nolēma iejaukties un aizstāvēt Marko intereses.
— Dženāri, jūs šī cietuma dzīvi pazīstat labāk nekā citi un noteikti mācēsiet atrast kādu, kurš atbilstu Valoni kunga dotajam raksturojumam. Atvediet šo cilvēku šurp.