Dženāri piecēlās. Viņš apzinājās, ka nevar vilcināties bezgalīgi, neradot sava priekšnieka un tā sasodītā Romas okšķera aizdomas. Viņa cietums darbojās lieliski —varētu teikt: darbojās precīzi kā pulkstenis. Te it viss noritēja saskaņā ar nerakstītiem likumiem, bet tagad šis Valoni pieprasa, lai viņam atklāj, kurš nosaka likumus un uzrauga, kā uc tiek ievēroti.
Dženāri negribīgi pavēlēja, lai vietnieks izsauc vienu no cietumnieku vadoņiem — vīru, uzvārdā Fraskvello, kurš patlaban noteikti bija iegrimis lietišķā sarunā ar saviem dēliem, pa mobilo tālruni dodams norādījumus, kā labāk attīstīt ģimenes biznesu — narkotiku kontrabandu, kas viņu pašu bija novedusi cietumā.
Fraskvello ienāca sardzes priekšnieka nelielajā kabinetā, neslēpdams neapmierinātību.
— Ko vajag? Kāpēc tu mani traucē?
— Te uzradies viens karabinieris, kurš grib ar tevi aprunāties.
— Es ar karabinieriem nesarunājos.
— Ar šo tev tomēr vajadzēs runāt, citādi no viņa miera nebūs.
— Man nav ko apspriest ar karabinieriem. Ja tev ir kāda problēma, tiec galā pats, bet mani liec mierā.
— Nē, es nelikšu tevi mierā! — ieaurojās Dženāri. — Tu nāksi man līdzi un aprunāsies ar karabinieri! Jo ātrāk viņš būs uzdevis tev visus jautājumus, jo ātrāk viņš aiztīsies no mūsu cietuma!
— Ko viņam no manis vajag? Kāpēc viņš grib runāt tieši ar mani? Es nevienu karabinieri nepazīstu un iepazīties netaisos. Atsienies no manis!
Fraskvello piecēlās, lai ietu ārā no kabineta, taču vēl nebija paguvis atvērt durvis, kad Dženāri jau bija piesteidzies viņam klāt un izlauzis roku aiz muguras.
— Laid mani vaļā! Tu esi nojūdzies, vai? Vari uzskatīt sevi par mironi!
Šai brīdī kabineta durvis atvērās, un uz abiem dusmu pārņemtajiem
vīriem nopietni noraudzījās Marko Valoni.
— Laidiet viņu vaļā! — viņš pavēlēja Dženāri.
Sardzes priekšnieks atbrīvoja Fraskvello roku, bet tas nekustējās ne no vietas un kā novērtēdams pētīja atnācēju.
— Man šķita, ka būs labāk, ja atnākšu šurp un nelikšu jums atgriezties direktora kabinetā. Turklāt direktora kungam kāds piezvanīja, un es nevēlējos traucēt viņa sarunas. Izskatās, ka esmu atnācis īstajā brīdī, jo jums, Dženāri, ir izdevies atrast man vajadzīgo cilvēku. Sēdieties! — viņš pavēlēja Fraskvello.
Cietumnieku boss spītīgi palika stāvam, bet Dženāri nebeidza viņu apšaudīt naidīgiem skatieniem.
— Sēdieties! — Valoni aizkaitināts atkārtoja.
— Es nezinu, kas jūs esat un ko jums vajag, taču es ļoti labi pārzinu savas tiesības. Man nav pienākuma ar jums sarunāties. Es zvanīšu savam advokātam.
— Jūs nevienam nezvanīsiet, mierīgi noklausīsieties visu, ko es jums teikšu, un pēc tam darīsiet, ko es likšu, jo citādi jūs pavisam drīz pārcels uz citu cietumu, kur nebūs jūsu labā drauga Dženāri, kas uz visu skatās caur pirkstiem.
— Jūs nedrīkstat man draudēt!
— Es nedraudu.
— Pietiek! Ko jums vajag?
— Ja jau esat nācis pie prāta, varu to pateikt: es gribu, lai vienam no šeit ieslodzītajiem cilvēkiem pat matiņš no galvas nenokristu.
— Sakiet to Dženāri! Viņš ir apsardzes priekšnieks. Kas man daļas par citu drošību?
— Es tomēr runāšu ar jums, jo tieši jūs būsiet atbildīgs par to, lai šim cilvēkam nekas neatgadītos.
— Ak tā? Un kā, jūsuprāt, lai cs to nodrošinu?
— Nezinu, tā ir jūsu darīšana.
— Ja es jūsu piedāvājumu pieņemtu, kāds man no tā būtu labums?
— Dažas nelielas ērtības šais viesmīlīgajās telpās.
— Smieklīgi… Par to jau gādā mans draugs Dženāri. Tik lēti mums vienoties neizdosies.
— Labi, es apskatīšu jūsu lietu un padomāšu, vai nevaram nokārtot, ka ieslodzījuma termiņš tiek nedaudz samazināts, jo esat sadarbojies ar tiesībsargājošajām iestādēm.
— Ar manas lietas apskatīšanu nepietiks. Jums jāgarantē, ka termiņš tiks samazināts.
— Nē, cs jums neko nesolīšu. Runāšu ar cietuma direktoru un Drošības padomei ieteikšu izvērtēt jūsu uzvedību, psiholoģisko stāvokli un iespējas iekļauties atpakaļ sabiedrībā. Taču neko vairāk es nedarīšu.
— Tad nekas nesanāks.
— Ja mēs tomēr nevienosimies, jūs drīz zaudēsiet daudzas no privilēģijām, pie kurām jūs pieradinājis Dženāri. Jūsu kamerā notiks nopietna kratīšana, un turpmāk būsiet spiests burtiski ievērot visus reglamenta noteikumus, bet jūsu draugu Dženāri pārcels darbā uz citu cietumu.
— Sakiet — kas ir tas pieskatāmais cilvēks.
— Vai darīsiet, ko es jums lūdzu?
— Nosauciet viņa vārdu.
— Tas ir jauns puisis, mēmais, kurš…
Skaļi Fraskvello smiekli pārtrauca Marko.
— Jūs gribat, lai es sargāju to nelaimīgo? Viņš nevienu netraucē, un neviens viņam nepievērš uzmanību. Viņš ir tukša vieta! Parasts!, nelaimīgs kroplis.
— Es gribu, lai nākamajās septiņās dienās viņš būtu pilnīgā drošībā.
— Kurš gan varētu gribēt viņam kaut ko nodarīt?
— Nezinu. Bet jūs parūpēsieties, lai nekas nodarīts netiktu.
— Par mēmo neviens neliekas ne zinis. Kuru viņš interesē?
— Tas uz jums nekādi neattiecas. Dariet, ko es jums lūdzu, un ari turpmāk varēsiet mierīgi izbaudīt šīs valsts apmaksātās brīvdienas.
— Labi. Piestrādāšu par auklīti mēmulim.
Marko izgāja no kabineta, juzdamies atvieglots. Tikko sastaptais vīrs bija pietiekami gudrs un saprātīgs cilvēks, lai izpildītu visu, ko Marko lūdzis. Tagad viņš varēja justies mierīgs.
Bija atlicis vien pēdējais no priekšdarbiem: raidītāja ievietošana bezmēļa sporta kurpēs — vienīgajā apavu pārī, kas mēmajam piederēja. Direktors bija apsolījis, ka jau šovakar pat, kad mēmais atgriezīsies kamerā, viens no uzraugiem viņa kurpes paņemšot. Pagaidām iemesls vēl nebija izgudrots, taču direktors solīja, ka tāds noteikti atradīšoties.
Džons uz Turīnu bija solījis atsūtīt Leriju Smitu, pieredzējušu speciālistu, kurš, kā stāstīja, protot iemontēt mikrofonu pat mazā pirkstiņa nagā. Pavisam drīz būs redzams, vai Lerija slava atbilst īstenībai.
33
Hercogs de Vaiāns bija lūdzis kancleram audienci. Norunatajā stundā hercogs ieradās kopā ar kādu grezni tērpušos jaunu tirgotāju.
— Sakiet, kas gan ir tas svarīgais jautājums, ko visdrīzākajā laikā gribat apspriest ar pašu imperatoru? — jautāja kanclers.
— Kanclera kungs, lūdzu, uzklausiet šo jauno tirgotāju, kurš mani pagodinājis ar savu draudzību. Viņš ir ietekmīgs Edesas pilsonis.
Paskāls de Molesms visai garlaikotu seju pagriezās pret jaunekli, lai uzklausītu, kas tam sakāms. Tirgotājs neielaidās garās un pieklājīgās aplinku runās un uzreiz ķērās pie lietas.
— Man zināms, kādas grūtības nomāc impēriju, un esmu ieradies izteikt imperatoram izdevīgu priekšlikumu.
— Jūs gribat izteikt imperatoram priekšlikumu? — vienlaikus saniknots un uzjautrināts iesaucās kanclers. — Kādu priekšlikumu?
— Es pārstāvu turīgu un ievērojamu Edesas tirgotāju grupu. Kā jums labi zināms, pirms daudziem gadiem viens no Bizantijas imperatoriem, likdams lietā ieroču spēku, nolaupīja manai pilsētai tās visdārgāko relikviju Mandilionu. Mēs esam miera un saticības ļaudis, dzīvojam godīgi un ne ar vienu negribam naidoties, tomēr mēs vēlētos atgūt savas Kopienas īpašumu, kas reiz ticis atņemts ar varu. Es, protams, neesmu nācis lūgt, lai jūs Mandilionu mums atdodat. Ir zināms, ka mūsu svētums tagad pieder imperatoram. Nevienam nav noslēpums, ka viņš piespieda bīskapu to atdot. Savukārt Francijas karalis zvēr, ka viņam Mandilions joprojām nav pārdots. Ja Mandilions aizvien glabājas pie Baldvina, mēs gribētu to nopirkt. Esam gatavi maksāt jebkādu cenu.