34
Marko visus biia uzaicinājis pusdienās. Minerva, Pjetro un Antonīno bija atlidojuši uz Turīnu ar pirmo rīta reisu.
Pjetro pret Sofiju izturējās atturīgi vai pat drīzāk vēsi un noraidoši — šāda attieksme Sofijai lika justies nelāgi. Taču viņa zināja, ka citu iespēju nav: kamēr viņa strādā Mākslas nodaļā, allaž būs jāspēj sadarboties arī ar Pjetro. Šī apziņa vēl jo vairāk nostiprināja viņas apņemšanos pamest nodaļu, tikko būs atrisināta Sindones lieta.
Viņi tikko bija paēduši, kad iezvanījās Sofijas mobilais.
— Klausos…
Izdzirdusi zvanītāja balsi, Sofija spēji piesarka, piecēlās no galda un izsteidzās no restorāna zāles, tā negribot piesaistīdama visu kolēģu uzmanību. Kad viņa atgriezās, neviens neko nejautāja, taču skaidri bija redzams, ka Pjetro saspringumā gluži vai vibrē.
— Marko, zvanīja D'Alakva un aicināja mani rit pusdienās kopā ar doktoru Bolāru un pārējiem no zinātniskās komisijas. Viņš rīko sava veida atvadu pusdienas.
— Tu taču piekriti, vai ne? — jautāja Marko.
— Nē, — mazliet samulsusi atteica Sofija.
— Slikti, es taču teicu, ka gribu, lai tu viņus visus neizlaid no acīm.
— Ja nemaldos, mums rīt ir ieplānots visas operācijas ģenerālmēģinājums, un varbūt tu esi aizmirsis, ka manos pienākumos ietilpst šī pasākuma koordinēšana.
— Tev taisnība, tomēr tā bija laba iespēja vēlreiz satikties ar komisijas locekļiem, sevišķi ar to Bolāru.
— Vismaz D'Alakvu es satikšu parit.
Visi pārsteigti uzlūkoja Sofiju. Un pat Marko nespēja apslēpt smaidu.
— Parit? Kā tā?
— Viņš vienkārši pārcēla ielūgumu uz nākamo dienu, un vienīgā atšķirība būs tā, ka parīt pusdienās nepiedalīsies komisijas locekļi.
Minerva pamanīja, kā Pjetro sažņaudz dūres un piespiež to izspīlētos kauliņus galda malai. Arī Antonīno jutās nelāgi, manīdams, kā Sofijas un Marko dialogs ietekmē Pjetro. Tā nu viņš pamudināja Marko drīzāk lūgt rēķinu un ievirzīja sarunu drošākā gultnē — proti, pievērsās nākamās dienas darbiem.
* * *
Džinsu biksēs un ādas jaciņā, zirgastē saņemtiem matiem un bez rūpīgi veidota grima dodamās uz D'Alakvas namu, Sofija pamazām sāka nožēlot, ka šīm pusdienām par godu nav apģērbusies pārdomātāk.
Neglīta viņa, protams, neizskatījās tik un tā, un galu galā džinsenes un ādas jaka nāca no Versačes veikala. Sī vienkāršā ietērpa galvenais uzdevums bija nodemonstrēt D'Alakvam, ka Sofija arī šodien strādā un tikšanos ar viņu uztver tikai kā vienu no daudziem darba pienākumiem.
Automašīna izbrauca no Turīnas un pēc dažiem kilometriem nogriezās šaurā celiņā, kas aizveda līdz iespaidīgam renesanses laiku palaco, ko slēpa mežs.
Vārti atvērās paši kā pēc burvju mājiena, kaut arī šoferis nebija nospiedis tālvadības pults pogu un neviens arī nebija pārbaudījis, kas piestājis ccļa galā. Sofija nosprieda, ka novērošanas kameras te ir izvietotas ik uz soļa.
Namdurvīs jau gaidīja Umberto D'Alakva, tērpies elegantā tumši pelēkā uzvalkā.
Iegājusi viņa pilī, Sofija nespēja slēpt izbrīnu. Tas bija īsts muzejs vai, pareizāk, muzejs, kas pielāgots dzīvošanai.
— Uzaicināju jūs pie sevis, jo domāju, ka labprāt apskatīsiet dažas manas kolekcijas gleznas.
Vairāk nekā stundu abi staigāja pa pils zālēm, ko rotāja izcili mākslas darbi, — pārsteidzošs un apbrīnas vērts bija pat to meistarīgais izvietojums.
Sofija un D'Alakva ilgi un aizrautīgi runājās par mākslu, politiku un literatūru. Laiks ritēja nemanāmi, un Sofija apjuka, kad D'Alakva atvainojās un teica, ka viņam diemžēl jādodas uz lidostu, jo septiņos ieplānots lidojums uz Parīzi.
— Atvainojiet, ka aizkavēju jūs tik ilgi.
— Ko jūs! Pulkstenis ir seši, un, ja pienākumi mani nespiestu šovakar noteikti ierasties Parīzē, es ar vislielāko prieku uzaicinātu jūs arī uz kopīgām vakariņām. Turīnā atgriezīšos pēc desmit dienām. Ja vēl būsiet šeit, ceru, ka varēšu jūs satikt.
— Nezinu gan. Iespējams, ka tobrīd viss jau būs galā vai vismaz tuvu beigām.
— Kā jūs to domājat?
— Es runāju par izmeklēšanu. Par ugunsgrēkiem katedrālē.
— Ak tā! Un kā jums veicas?
— Labi. Tuvojamies atrisinājumam.
— Vai nevarat pastāstīt sīkāk?
— Diemžēl…
— Neuztraucieties, es jūs saprotu. Pastāstīsiet man tad, kad viss būs atrisināts un vairs nebūs slēpjams.
Sofija atviegloti nopūtās, redzot, ka D'Alakva pat nedomā apvainoties par viņas izvairibu. Marko bija aizliedzis izpaust jel kādas ar izmeklēšanu saistītas detaļas, un, kaut arī Sofija viņa aizdomas uzskatīja par nepamatotām, tomēr šo aizliegumu pārkāpt neuzdrīkstējās.
Pie palaco durvīm jau gaidīja divas automašīnas. Viena vedīs Sofiju uz viesnīcu Alexandra, bet otra nogādās D'Alakvu lidostā, kur ceļam
jau sagatavota viņa privātā lidmašīna. Abi atvadījās ar rokas spiedienu.
* * *
— Kāpēc viņu grib nogalināt?
— Nezinu. Viņi to plāno jau vairākas dienas. Tagad ir nolemts samaksāt vienam no sargiem, lai viņš mēmā kameras durvis atstāj neaizslēgtas.
Ritnakt viņi ir nolēmuši ielavīties pie mēmā, pārgriezt viņam rīkli un mierīgi atgriezties savā kamerā. Neviens neko nemanīs, mēmie jau pa kliegt nevar.
— Vai sargs darījumam piekritīs?
— Ļoti iespējams. Viņi lielās, ka viņiem esot daudz naudas. Ja pareizi sapratu, sargam viņi piedāvās piecdesmit tūkstošus ciro.
— Kam vēl tas ir zināms?
— Vēl diviem mūsu biedriem. Viņi mums uzticas, jo mēs tāpat kā viņi esam turki.
— Labi, vari iet.
— Vai tu man par informāciju samaksāsi?
— Samaksāšu, samaksāšu.
Fraskvello, palicis viens, iegrima domās. Kāpēc brāļi Badžcraji plāno mēmajam pārgriezt rīkli? Tā neapšaubāmi būtu pasūtījuma slepkavība. Taču kas varētu būt pasūtītājs?
Viņš pasauca savus vietniekus, divus vīrus, kas izcieta mūža ieslodzījumu par slepkavību, un apspriedās ar tiem teju pusstundu. Tad lūdza, lai uzraugs atved pie viņa Dženāri.
Kad sardzes priekšnieks ienāca Fraskvello kamerā, bija jau pāri pusnaktij. Ietekmīgais un priviliģētais cietumnieks mierīgi skatījās kādu televīzijas pārraidi un pat nepagriezās pret atnācēju.
— Apsēdies un klausies, ko es teikšu. Tu vari savam draugam karabinierim pateikt, ka viņam bija taisnība. Mēmo patiešām grib novākt.
— Kas?
— Brāļi Badžeraji.
— Kāpēc? — izbrīnīts jautāja Dženāri.
— Kā lai cs to zinu! Un mani tas nemaz neinteresē. Es pildu savu vienošanās daļu, lai viņš pilda savējo.