— Vai tu varēsi slepkavību novērst?
— Tev laiks iet projām.
Dženāri, izgājis no kameras, tūdaļ steidzās uz savu kabinetu un zvanīja Marko Valoni uz mobilo telefonu.
Marko vēl nebija aizmidzis, viņš lasīja. Nogurums gan bija pamatīgs.
Dienas pirmā puse bija pagājusi, izmēģinot un līdz pēdīgam sīkumam pārbaudot operāciju, kurai būs jānorit, tikko mēmais iznāks pa cietuma vārtiem. Pēc tam Marko vēlreiz bija atgriezies pazemē un divas stundas staigājis pa tumšajām ejām, klaudzinot te pie vienas, te pie citas sienas un pūloties saklausīt, vai kādā vietā dobjāka skaņa neliecinās par tukšumu. Sapieru komandieris Kolombāri atkal pierādīja, ka ir īsts pacietības iemiesojums, un staigāja Marko līdzi, pūlēdamies viņam ieskaidrot, ka citu, vēl neatklātu eju zem pilsētas nav.
Izvanījās mobilais, un Marko iemeta acis pulkstenī — tas rādīja labu brīdi pēc pusnakts.
— Valoni kungs, te zvana Dženāri.
— Es klausos.
— Jums bija taisnība, mēmo grib nogalināt.
— Stāstiet visu, kas jums zināms.
— Fraskvello ir atklājis, ka divi brāji, pēc tautības turki, uzvārdā Radžeraji, plāno mēmajam pārgriezt rīkli. Izskatās, ka abi jau saņēmuši naudu par šo darbiņu. Pie lietas viņi ķeršoties rītnakt. Jums mēmais pēc iespējas drīzāk jāaizved projām no šī cietuma.
— Nē, to darīt mēs nedrīkstam. Viņu uzreiz pārņems aizdomas, un visa operācija izjuks. Vai Fraskvello ir apņēmies izpildīt savu norunas daļu?
— Es sapratu, ka viņš jau aktīvi rīkojas. Un teica, lai es jums atgādinot, ka arī jums jāpilda solītais.
— Noteikti. Vai jūs šobrīd esat cietumā? -Jā.
— Labi, tad es pamodināšu jūsu direktoru. Pēc stundas būšu pie jums un gribēšu saņemt visu informāciju, kas jums ir par abiem brāļiem.
— Viņi ir turki, patiesībā labi un sirsnīgi puiši. Aiz restēm tika, jo kautiņa laikā kādu nodūra, bet viņi nav slepkavas, tas ir, viņi šai jomā nav profesionāļi.
— Sīkāk visu izstāstīsiet pēc stundas.
Marko pamodināja cietuma direktoru un uzstājīgi pieprasīja steidzamu tikšanos. Tūlīt pēc tam viņš zvanīja Mincrvai.
— Tu gulēji?
— Nē, lasīju. Kas noticis?
— Ģērbies, pēc piecpadsmit minūtēm es tevi gaidīšu lejā vestibilā. Gribu, lai tu doties uz mūsu pārvaldi, sēdies pie datora un sameklē informāciju par dažiem tipiem. Es pats braukšu uz cietumu un no turienes tev piezvanīšu, un pateikšu, kas īsti tev jāmeklē.
— Pasaki vismaz, kas notiek.
— Izrādās, ka mana intuīcija joprojām ir nekļūdīga un divi puiši grib novākt mūsu bezmēli.
— Ak Dievs!
— Tiekamies pēc piecpadsmit minūtēm lejā. Nekavējies!
Kad Marko ieradās cietumā, direktors jau viņu gaidīja savā kabinetā un cīnījās ar žāvām.
— Es gribu visu iespējamo informāciju par brāļiem Badžerajiem.
— Par Badžerajiem? Ko tad viņi nodarījuši? Jūs tiešām ticat visam, ko sastāsta Fraskvello? Starp citu, Dženāri, gribēju jūs brīdināt, ka tad, kad šī lieta būs galā, jūs man izskaidrosiet savas īpatnējās attiecības ar šo ieslodzīto.
Sameklējis mapi ar vajadzīgajiem datiem, direktors to pasniedza Marko, kurš tūdaļ apsēdās uz dīvāna turpat kabinetā un ņēmās šķirstīt un lasīt dokumentus. Vēl pēc neilga laika viņš zvanīja Mincrvai.
— Es jau gandrīz aizmigu, gaidīdama tavu zvanu.
— Tagad mosties un sāc meklēt visu, kas atrodams par šo turku ģimeni. Puiši ir dzimuši šeit, taču viņi ir imigrantu bērni. Gribu zināt visu par viņiem un viņu radiniekiem. Sazinies ar Interpolu, runā ar Turcijas policiju. Dari visu, lai pēc trim stundām es saņemtu pilnīgu informāciju.
— Pēc trim stundām? Tas nav iespējams. Dod man laiku vismaz līdz rītam.
— Nu tad līdz septiņiem.
— Labi, piecās stundās kaut ko sameklēt tomēr varēs.
Viesnīcas kafejnīcu, kurā pasniedza brokastis, vēra vaļā precīzi septiņos. Minervas acis bija apsārtušas no negulēšanas un ilgām pie datora pavadītām stundām, gurdeniem soļiem viņa ienāca ēdamzālē, pārliecināta, ka tc sastaps Marko.
Sets patiešām sēdēja pie galdiņa, dzēra kafiju un lasīja avīzi. Arī viņa sagurusi seja liecināja, ka nakts pavadīta nomodā.
Minerva nolika uz galda divas mapītes un smagi atkrita krēslā.
— Uffffl Es vairs nevaru…
— Varu iztēloties. Vai uzraki ko interesantu?
— Viss atkarīgs no tā, ko tu uzskati par interesantu.
— Mēģini stāstīt visu pēc kārtas.
— Brāļi Badžcraji ir turku imigrantu bērni. Viņu vecāki no dzimtenes vispirms pārcēlās uz Vāciju, bet pēc tam tālāk uz Turīnu. Frankfurtē viņi nepalika, kaut arī darbu tur izdevās atrast. Galvenais tālākās pārceļošanas iemesls bija tas, ka māte nespēja pielāgoties vāciskajai videi. Tā kā Turīnā dzīvoja daži viņu radinieki, tika nolemts laimi izmēģināt šeit. Abi brāļi jau ir dzimuši Turīnā un attiecīgi ir Itālijas pilsoņi. Tēvs strādāja Fiat rūpnīcā, bet māte uzkopa dzīvokļus. Skolā abi brāļi nc ar ko īpašu neizcēlās, varētu teikt, viņi nebija ne labāki, ne sliktāki par citiem. Vecākais bija mazliet kauslīgāks un arī apķērīgāks par jaunāko brāli. Atzīmes abiem bija ciešamas. Pēc vidusskolas vecākais aizgāja strādāt uz Fiat tāpat kā tēvs, bet jaunākais kļuva par šoferi kādam Reģionālās domas deputātam uzvārdā Redžo. Puisis šo darbu dabūja, jo viņa māte ilgus gadus bija uzkopusi arī Redžo dzīvokli. Vecākais Fiat rūpnīcā ilgi neizturēja, viņš nebija radīts stāvēšanai pie konveijera, tā nu viņš noīrēja vietu tirgū un sāka pārdot augļus un dārzeņus. Katrā ziņā abi dzīvoja klusi un neuzkrītoši — ne vienam, ne otram nav bijis nekādu nesaskaņu ar policiju vai nodokļu inspekciju. Pilnīgi nekā. Viņu tēvs ir aizgājis pensijā, arī māte vairs nestrādā, abi saņem valsts pensiju, un ģimenei ir arī šādi tādi agrāko laiku ietaupījumi. Nekādi īpašumi ģimenei nepieder — vienīgi mājiņa, ko viņi nopirka pirms piecpadsmit gadiem.
Pirms pāris gadiem, — Minerva turpināja, — kādā sestdienas vakarā brāļi Radžeraji ar savām meitenēm bija diskotēkā. Uzradās kaut kādi piedzērušies tipi un sāka uzmākties meitenēm. Laikam viens no viņiem pat piešāva roku pie pakaļas vecākā brāļa iecerētajai. Sākās kautiņš, un brāļi pirmie esot izvilkuši nažus. Vienu no uzbāzīgajiem tipiem viņi nodūra, bet otru nopietni ievainoja, tā ka viena roka viņam ir paralizēta joprojām. Rrāļiem piespriests divdesmit gadu cietumsods, un tas ir gandrīz vai mūža ieslodzījums. Meitenes, kuru dēļ kautiņš izcēlās, savus izredzētos nolēma tik ilgi negaidīt un jau ir apprecējušās ar citiem.
— Kas zināms par viņu ģimeni Turcijā?
— Neuzkrītoši ļaudis. Viņi nāk no Urfas pilsētas, kas atrodas netālu no robežas ar Irāku. Ar Interpola starpniecību turku policija mums atsūtīja visu, kas viņiem ir zināms par Radžeraju ģimeni. Un jāsaka, neko daudz viņi nezina. Mūsu ieslodzīto tēvam ir jaunākais brālis, kurš dzīvo Urfa un drīz ies pensijā, pagaidām viņš strādā kādā naftas atradnē. Vēl viņam ir māsa, kura ir precējusies ar pamatskolas skolotāju, viņiem ir astoņi bērni. Visi Radžeraji ir kārtīgi cilvēki, kuriem nekad nav bijis darīšanu ar policiju. Katrā ziņā turku kolēģi bija ļoti pārsteigti par mūsu jautājumiem. Varbūt mēs tos Badžerajus tagad netīšām iegrūžam nepatikšanās…
— Kas vēl zināms?
— Vēl varu pateikt, ka šeit, Turīnā, dzīvo mātes brālēns Amins — pēc visa spriežot, īsts paraugpilsonis. Viņš ir grāmatvedis un daudzus gadus strādā kādā reklāmas aģentūrā. Precējies ar itālieti, kura savukārt strādā apģērbu veikalā. Viņiem ir divas meitas, vecākā studē universitātē, jaunākā drīz beigs vidusskolu. Visa ģimene katru svētdienu iet uz misi.