— Uz misi?
— Nūjā, uz baznīcu. Kāpēc tu tā brīnies? Manuprāt, ir normāli, ja cilvēki svētdienās iet uz misi, te taču ir Itālija.
— Ret vai tad tas brālēns pēc ticības nav musulmanis?
— Nezinu gan. Droši vien ir. Katrā ziņā viņš ir precējies ar itālieti, un kāzas notika baznīcā. Varbūt viņš ir pārgājis katolicismā, bet es nekur neatradu ziņas, ka būtu reģistrēta viņa ticības maiņa.
— Noskaidro to! Un painteresējies arī par Radžeraju ticību. Uzzini, vai viņi iet uz mošeju. Kādam ir jāzina, vai viņi ir vai nav praktizējoši musulmaņi. Un ko tev izdevās noskaidrot par viņu bankas rēķiniem?
— Neko īpašu. Amins saņem labu algu, ari viņa sievai maksā pieklājīgi. Dzīvošanai viņiem pietiek, kaut ari viņi joprojām maksā kredītu par dzīvokli. Nekādas neizskaidrojamas iemaksas viņu kontos nav ienākušas. Ģimene ir ļoti vienota. Viņi regulāri apciemo ieslodzītos, nes viņiem ēdienu, saldumus, tabaku, drēbes, grāmatas, vienvārdsakot, visu, kas vajadzīgs, lai cietuma dzīve nebūtu tik drūma.
— To es jau zinu. Skatījos cietuma apmeklētāju reģistrā. Šomēnes Amins viņus ir apciemojis divas reizes, kaut arī parasti viņš tur ierodas tikai reizi mēnesī.
— Vai tad tas ir kaut kas aizdomīgs?
— Mums jāpārbauda katrs, pat visnenozīmīgākais sīkums.
— Labi, labi, tomēr nevajadzētu zaudēt arī perspektīvu.
— Zini, kas man šķiet visinteresantākais? Tas, ka viņu mātes brālēns iet uz misi un ir laulājies baznīcā. Musulmaņi savu ticību tik vienkārši nepamet.
— Tu izmeklēsi, vai kādos noziegumos nav iejaukti ari visi tie itāļi, kas baznīcā vairs savu kāju nesper? Zini, man ir paziņa, kura pievērsās jūdaismam tikai tāpēc, ka vienu vasaru nodzīvoja kibucā un iemīlējās kādā izraēlietī. Puiša māte bija ortodoksāla ebrejiete un, protams, nepieļāva pat domu, ka viņas dēliņš varētu precēties ar goju meiteni. Tā nu mana paziņa joprojām sestdienās dodas uz sinagogu. Viņa nekam netic, tomēr iet uz turieni un tēlo ticīgo.
— Tas tomēr ir stāsts par tavu paziņu, bet mums jātiek skaidrībā par diviem turkiem, kuri grib nogalināt mēmo.
— Mēmo grib nogalināt abi brāļi, ne jau viņu mātes brālēns, kurš tev šķiet aizdomīgs tikai tāpēc, ka mēdz iet uz misi.
Kafejnīcā ienāca Pjetro un tūdaļ pamanīja Marko un Minervu. Vēl pēc brītiņa brokastotājiem pievienojās ari Antonīno un Džuzepe. Sofija ieradās pēdējā.
Minerva īsumā izstāstīja pēdējo stundu notikumus, un Marko katram pasniedza izdrukas ar viņas savākto informāciju.
— Ko teiksiet? — jautāja Marko, kad visi bija izlasījuši faktu apkopojumu.
— Viņi nav profesionāli slepkavas, tātad šis darbs viņiem uzticēts tāpēc, ka viņi kaut kādā veidā ir saistīti ar mēmo, vai arī tāpēc, ka tas, kurš viņus ir noalgojis un pazīst mēmo, viņiem uzticas, — sprieda Pjetro.
— Cietumā ir visai daudz vīru, kuri pasūtījuma slepkavības izdarīšanai būtu daudz piemērotāki, — ierunājās Džuzepe. — Varam pieņemt, ka pasūtītājs neprot ar šiem cilvēkiem sazināties un tātad nav piederīgs noziedzīgajai pasaulei, vai arī, kā jau teica Pjetro, viņš mums nezināmu iemeslu dēļ uzticas tieši šiem diviem brāļiem, kuri nc ar ko īpašu neizceļas. Ne viens, ne otrs nekad nav pinušies ar padibenēm, viņi nav pat nočiepuši kaimiņa velosipēdu, nemaz nerunājot par nopietnākiem noziegumiem. Jā, viņi ir nodūruši vienu tipu, taču tas noticis kautiņa laikā.
— Es tev piekrītu, Džuzepe, tomēr pasaki ko tādu, kas mums vēl nebūtu zināms, — norūca Marko.
— Manuprāt, Džuzcpes un Pjetro secinājumi ir ļoti vērtīgi, — iebilda Antonīno. — Mums jāatrod kāds svarīgs ķēdes posms. Ir cilvēki vai cilvēks, kas grib, lai mēmais tiktu nogalināts, jo viņš neviļus varētu mums parādīt ceļu. Un tas nozīmē, ka ir notikusi informācijas noplūde, šis cilvēks vai cilvēki zina par operāciju "Trojas zirgs". Ja tā nebūtu, mēmais nevienu neinteresētu ari turpmāk vai ari būtu nogalināts jau sen, nevis tieši tagad, kad viņam jāiziet no cietuma.
Visi brīdi klusēja. Antonīno spriedumi bija trāpījuši tieši mērķī.
— Kam bija zināms par ieplānoto operāciju? — jautāja Sofija.
— Pārāk daudziem, — atbildēja Marko. — Un Antonīno ir taisnība, mēmo grib nogalināt, lai viņš mūs neaizvestu pie šīs slepkavības pasūtītājiem. Viņiem jau iepriekš zināmi mūsu iecerētie gājieni. Minerva, Antonīno, es gribu, lai jūs sameklējat visu iespējamo informāciju par Radžeraju ģimeni. Viņi ir svarīgs ķēdes posms, jo nepārprotami ir saistīti ar kādu, kurš grib, lai mēmais no cietuma dzīvs neizkļūtu. Pārrakņājict visu iespējamo, nozīmīgs var izrādīties pat šķietami vismuļķīgākais sīkums. Es braukšu atpakaļ uz cietumu.
— Kāpēc mēs nevarētu aprunāties ar Radžeraju vecākiem un mātes brālēnu? — jautāja Pjetro.
— Tā mēs varam neviļus viņus brīdināt. Labāk, lai mūsu klātbūtne ir nemanāma un viņi pat nenojauš, ka mums zināms par ieplānoto slepkavību. Izlaist mēmo no cietuma ātrāk mēs arī nedrīkstam, jo tad aizdomas savukārt pārņemtu viņu un līdz savai organizācijai viņš mūs nemūžam neaizvestu. Mēmajam jāpaliek dzīvam, viņš rikai jānosargā no Badžerajiem.
— Kurš par to parūpēsies? — jautāja Sofija.
— Viens no cietumnieku barvežiem, narkotiku tirgonis Fraskvello. Apsolīju, ka aizbildīšu par viņu kādu labu vārdu Drošības padomei. Labi, tagad ķersimies pie darba.
* * *
Viesnīcas vestibilā viņi sastapa Annu Himenesu, kura vilka prāvu čemodānu uz ārdurvju pusi.
— Droši vien esat tikuši uz pēdām kaut kam nopietnam, ja jau visi atkal esat sapulcējušies te, — noteica žurnāliste.
— Tu brauc projām? — apvaicājās Sofija.
— Jā, braukšu uz Londonu un pēc tam uz Franciju.
— Darba darīšanās? — neatlaidās Sofija.
— Jā gan. Fls tev vēlāk piezvanīšu, Sofij. Man būs vajadzīgs tavs padoms.
Pienāca šveicars un pavēstīja, ka Himenesa jaunkundzes taksometrs gaidot pie durvīm. Anna smaidot atv adījās no Sofijas un viņas kolēģiem.
— Tā meitene padara mani nervozu, — atzinās Marko, kad Anna bija izgājusi no viesnīcas.
— Tev jau viņa nekad nav patikusi, — pārmetoši noteica Sofija.
— Nē, tu maldies. Viņa man patīk, es tikai nevaru ciest, ka viņa jaucas mūsu darbā. Kāpēc viņa tagad brauc uz Londonu? Un vēl paziņo, ka pēc tam došoties uz Franciju. Kāds tam sakars ar Sindoni? Fs nesaprotu, vai viņai tiešām ir zināms kaut kas tāds, kas mums paslīdējis garām nepamanīts. Varbūt viņa tikai pārbauda kādu no savām trakajām teorijām.
— Viņa ir ļoti gudra, — atbildēja Sofija, — un viņas teorijas nemaz nav tik trakas. Slīmani arī visi uzskatīja par galīgi jukušu, taču viņš atrada Troju.
— Tai meičai nudien pietrūka labas advokātes! Jauki, ka tu esi uzņēmusies šo darbu. Varu tev atklāt: mani kaitina tas, ka es nezinu, kāda velna pēc viņa brauc uz Londonu. Kas viņai tur meklējams? Un ir pilnīgi skaidrs, ka viņas brauciens ir saistīts ar Sindoni. Vajadzēs piezvanīt Santjago.
* * *
Sargs naudu bija pieņēmis. Tā bija pat ļoti pieklājīga samaksa par tik niecīgu darbu: vajadzēja vien atstāt neaizslēgtas divu kameru durvis. Kas gan tur ļauns, ja mēmais un Badžcraji vienu nakti pārlaidīs ar atvērtām durvīm? Galu galā viņš pats taču nekādu noziegumu nav pastrādājis, viņš tikai aizmirsa pagriezt atslēgu.