Cietumā valdīja klusums. Jau pirms divām stundām ieslodzītie tika ieslēgti katrs savā kamerā. Gaiteņus izgaismoja vārgas spuldzītes, dežurējošie sargi snauduļoja.
Badžeraji vieglītēm pastūma savas kameras durvis un pārliecinājās, ka tās patiešām nav aizslēgtas. Sargs savu solījumu bija turējis. Pieliekušies abi lavījās uz priekšu gar pašu sienu — pretējā gaiteņa galā atradās mēmā kamera. Ja viss notiks kā cerēts, jau pēc desmit minūtēm viņi būs atgriezušies savā kamerā un neviens neko nebūs pamanījis.
Abi bija tikuši līdz gaiteņa vidum, kad jaunākais no brāļiem, kurš gāja aizmugurē, piepieši sajuta, kā ap kaklu apvijas spēcīga roka. Viņš nepaguva pat iekliegties, jo tai pašā mirklī pret viņa galvu triecās smaga dūre un viņš zaudēja samaņu. Vecākais Badžerajs atskatījās kādu sekundi par vēlu, jo tā pati smagā dūre zvēla viņam pa degunu, liekot izsprāgt asiņu straumītei. Arī vecākais no brāļiem nepaspēja sacelt troksni — dzelžains tvēriens aizžņaudza rīkli un neļāva pat ieelpot.
Brāļi nāca pie samaņas savā kamerā — abi bija noguldīti viens otram blakus uz grīdas. Kāds cietumsargs nekavējoties izziņoja trauksmi. Badžeraji klusībā priecājās, ka pēc naksnīgās pastaigas cietuma gaitenī ir palikuši dzīvi, tomēr pa galvu jaucās vēl kāda nepatīkama doma: viņi bija nodoti. Gaiteņa puskrēslā kāds viņus bija sagaidījis.
Ārsts, aplūkojis brāļu traumas, paziņoja, ka abiem kādu laiciņu būs jāpaliek cietuma medicīnas daļā. Abi bija saņēmuši nežēlīgus sitienus pa galvu, un viņu sejas vaibstus izķēmoja brūces un zilumi — aizpampušās acis bija pārvērtušās šaurās spraudziņās. Piekautie žēlojās par stiprām sāpēm, māsiņa viņiem icšļircināja nomierinošas zāles, un abi drīz vien aizmiga.
Kad Marko ieradās pie cietuma direktora, tas satraukts atstāstīja nakts notikumus. Par tiem pienācās ziņot visām augstākstāvošajām instancēm.
Marko centās direktoru nomierināt un lūdza, lai tas ataicina Fraskvello.
— Es savu vienošanās daļu izpildīju, — narkotirgonis svarīgi pavēstīja, ienācis kabinetā.
— Un es izpildīšu savējo. Stāstiet, kā viss notika.
— Neuzdodiet nevajadzīgus jautājumus. Viss notika tā, kā jūs gribējāt. Mēmais ir dzīvs, un turki arī. Kas vēl jums vajadzīgs? Neviens nav cietis. Vienīgi Badžeraji kādu brīdi pastaigās ar zilumiem, bet tas jau nav nekas nopietns. Citādi viņus apturēt nevarēja.
— Es gribu, lai jūs turpināt pieskatīt mēmo. Var notikt atkārtots slepkavības mēģinājums.
— Domājat, Badžeraji mēģinās vēlreiz? Es jums nepiekrītu.
— Es nezinu, briesmas tikpat labi var draudēt gan no viņiem, gan no kāda cita, tāpēc esiet uzmanīgs.
— Kad jūs runāsiet ar Drošības padomi?
— Tikko šī lieta būs galā.
— Un kad tas notiks?
— Ceru, ka pēc trim vai četrām dienām.
Lai jau tā būtu. Bet par meliem parasti nākas dārgi samaksāt…
— Jūs man draudat? Neesiet tāds muļķis!
— Pildiet savu norunas daļu.
Fraskvello apgriezās un izgāja no kabineta, aizcirzdams durvis. Direktors nolūkojās viņam pakaļ gluži apstulbis.
— Marko, jūs tiešām domājat, ka varēsiet ietekmēt Drošības padomes viedokli par Fraskvello?
— Viņš ar mums sadarbojās. Un es tikai lūgšu, lai šis fakts dek ņemts vērā. Sakiet, kad mēs varēsim saņemt mēmā apavus? Uz Turīnu brauc speciālists, un viņš te nevarēs palikt mūžīgi. Tas raidītājs noteikri jāiemontē.
— Mums neizdevās izgudrot nevienu aizbildinājumu, un…
— Pasakiet, ka apavi jānodod mazgāšanā. Sakiet, ka ir pieņemts, ka ieslodzītie brīvībā atgriežas pēc iespējas pieklājīgākā izskatā. Ja viņš sarga teikto nesapratīs, jo labāk. Ja sapratīs, šis paskaidrojums izklausīsies pietiekami pārliecinoši. Katrā ziņā labāku cs nespēju izdomāt. Šovakar, kad ieslodzītie atgriezīsies kamerās, es noteikti vēlos saņemt viņa apavus. Un, protams, izmazgājiet tos, lai viss izskatītos ticamāk.
35
Aimijs savā kabinetā strādāja, kad piepeši klusumu satricināja mobilā telefona zvans. Adaijs atbildēja nevilcinoties, un viņa seja, klausoties runātājā, sadrūma. Beidzot sarunu, viņš jau bija dusmās pietvīcis.
— Guner! Guner! — Adaijs nepacietīgi sauca kalpotāju, pavēris durvis uz gaiteni. Šāda klaigāšana viņam nebūt nebija raksturīga.
Kalps uzradās jau nākamajā mirklī.
— Kas noticis?
— Tūlīt sameklē Bakalbasi! Vienalga, kur viņš ir un ko dara. Man viņš jāredz. lai pēc pusstundas visi astoņi padomes locekļi būtu šeit! Nekavējies! Ej un sameklē viņus!
— Es to izdarīšu, bet vispirms pasaki, kas noticis.
— Notikusi katastrofa. Bet tagad ej un dari, ko es lūdzu.
Palicis viens, Adaijs piespieda plaukstas pie deniņiem. Neizturami sāpēja galva. Jau vairākas dienas sāpes nekādi negribēja atkāpties. Viņš gulēja slikti un maz, arī apetīte bija pazudusi. Patiesībā negribējās arī dzīvot — visu bija pārmācis neizmērojams nogurums. Likās, atbildības nasta viņu nožņaugs. Kāpēc gan tieši viņam ticis šis mokošais uzdevums — būt Kopienas virsganam?
Tikko saņemtās ziņas bija ļaunākas par ļaunu. Brāļi Badžeraji bija atmaskoti. Kāds cietumā lieliski zināja, ko viņi iecerējuši, un šos plānus bija izjaucis. Varbūt Badžeraji bija pļāpīgi muļķi, bet varbūt kāds sargāja mēmo. Tie varēja būt viņi, jau atkal viņi. Vai varbūt pie vainas bija tas sasodītais karabinieris, kurš visu laiku jaucas, kur nevajag. Pēdējās dienas viņš gandrīz vai esot apmeties uz dzīvi cietuma direktora kabinetā.
Vai viņš kaut ko perina? Un ja perina, tad ko? Kopienas cilvēki ziņoja, ka šis Valoni jau divas reizes esot saticies ar kādu narkotiku tirgoni vārdā Fraskvello. Droši vien karabinieris tieši šim narkomafijas tipam bija uzticējis pienākumu parūpēties par Mendibu. Puisis taču bija karabinieru vienīgā iespēja — skaidrs, ka viņi to sargāja. Līdzīgu domu viņš tikko bija dzirdējis pa telefonu. Zvanītājs teica vēl kaut ko svarīgu, bet ko tieši? Sāpes plosīja galvu un neļāva domāt. Adaijs sameklēja atslēdziņu, atvēra skapīti, izņēma no tā zāļu pudelīti un norija divas tabletes. Pēc tam apsēdās un aizvēra acis, ccrot, ka sāpes pierims. Ja paveiksies, pēc pusstundas, kad ieradīsies pārējie, viņš jutīsies nedaudz labāk.
* * *
Guners klusītēm pieklauvēja pie kabineta durvīm. Astoņi Kopienas gani gaidīja Adaiju lielajā zālē. Iegājis kabinetā, Guners ieraudzīja savu kungu nekustīgi nolīkušu pār galdu — aizvērtām acīm, noguldījis galvu uz rokām, vadonis šķita miris. Guners piegāja tuvāk un atvieglojumā uzelpoja: Adaijs bija dzīvs. Viņš papurināja to aiz pleca un pamodināja.
— Tu biji aizmidzis.
— Jā… Man sāpēja galva.
— Tev vajadzētu parādīties ārstam, citādi tās sāpes tevi nobeigs pavisam.
— Neuztraucies, es esmu vesels.
— Nē, neesi vis. Bet tagad tev jāiet, jo gani tevi gaida. Tikai nekāp lejā pie viņiem šādā izskatā.
— Jā, tūlīt noskalošu seju. Bet tu pa to laiku uzlej man tasīti tējas.
— Jau uzlēju.
Pēc dažām minūtēm Adaijs iegāja zālē, kur viņu gaidīja astoņi Kopienas padomes vīri. Tērpušies melnās drānās, tie sēdēja ap masīvu sarkankoka galdu.