Adaijs izstāstīja viņiem, kas noticis Turīnas cietumā. Visu astoņu sejās atspoguļojās satraukums.
Hs gribu, lai tu, mans dārgais Bakalbasi, brauc uz Turīnu. Mendibs
no cietuma iznāks pēc divām vai trim dienām un mēģinās sazināties ar mūsējiem. Tas nedrīkst notikt, un mūsu (audis vairs nedrīkst pieļaut kļūdas. Tāpēc ir svarīgi, lai tu būtu tur un visu uzraudzītu. Saskaņo visu darbošanos un ziņo man, kas notiek. Mani māc ļaunas priekšnojautas. Šķiet, mūsu Kopiena nonākusi bezdibeņa malā.
— Es saņēmu ziņas no Turguta.
Visu skatieni pievērsās runātājam — vecam vīram ar možām, dzidri zilām acīm.
— Viņš ir slims un jūtas nomākts. Viņu moka depresija un vajāšanas mānija. Viņš apgalvo, ka viņu kāds visu laiku izsekojot, ka bīskapa kancelejā viņam vairs neuzticoties, ka Romas karabinieri Turīnā uzturoties vienīgi tāpēc, lai arestētu viņu. Manuprāt, Turgutu vajadzētu no katedrāles aizvākt.
— Nē, to mēs nedrīkstam darīt, tas būtu pilnīgs neprāts, — atbildēja Bakalbasi.
— Vai Ismets jau ir gatavs ceļam? — jautāja Adaijs. — Lai viņš savāc savu mantību un nekavējoties brauc pie sava tēvoča, tā būs vislabāk.
— Mēs runājām gan ar Ismctu, gan ar viņa vecākiem. Vecāki ir ar mieru, bet viņš pats nekur negrib braukt, jo viņam šeit ir meitene, ar kuru viņš taisās precēties, — skaidroja Talats.
— Meitene?! Precēties?! Kaut kāda skuķa dēļ viņš ir gatavs pazudināt Kopienu? Runājiet ar viņa vecākiem. Ismetam jau šodien ir jādodas uz Turīnu. Viņš brauks kopā ar Bakalbasi. Un lai Ismeta vecāki nekavējoties piezvana Turgutam un paziņo, ka sūta pie viņa savu dēlu, kurš par viņu parūpēsies. Rīkojieties!
Adaija pavēlošais ronis nepieļāva nekādus iebildumus. Vēl pēc stundas visi astoņi padomes vīri pameta Adaija mājokli — katrs bija saņēmis kādu konkrētu un steidzamu uzdevumu.
36
Anna Himenesa nospieda zvana pogu. Šis elegantais Viktorijas laiku nams vienā no smalkākajiem Londonas rajoniem izskatījās kā bagāta lorda mājvieta. Aiz durvīm atskanēja melodiski džinksti, un tās atvēra sirms majordoms.
— Labdien. Ko jūs vēlaties?
— Es gribētu runāt ar šī institūta direktoru.
— Jums ir sarunāta tikšanās?
— Jā. Es esmu žurnāliste, un mani sauc Anna Himenesa. Tikšanos man sarunāja kolēģis no laikraksta Times, Džerijs Donaldss.
— Nāciet iekšā un, lūdzu, brīdi uzgaidiet.
Mājas vestibils bija plašs un grezni iekārtots. Koka grīdu sedza mīksti persiešu paklāji, pie sienām bija aplūkojamas vairākas reliģiska satura gleznas.
Gaidot majordoma atgriešanos, Anna sāka vērot gleznas un nemanīja, ka viņu pašu pētīgi noskata kāds vecs vīrs.
— Labdien, Himenesas kundze, — vērotājs beidzot ierunājās.
— Labdien, atvainojiet, es nemaz nemanīju…
— Nāciet uz manu kabinetu. Tātad jūs esat Džerija Donaldsa draudzene?
Anna uzskatīja par labāku pasmaidīt un skaidriem vārdiem uz šo jautājumu neatbildēt. Patiesībā viņa savai mūžu pat iztālēm nebija redzējusi šo Džeriju Donaldsu, kurš prata atdarīt visciešāk aizslēgtās Londonas durvis.
Manīgais Times žurnālists bija draugos ar kādu Annai labi pazīstamu diplomātu, kurš savulaik bija strādājis Londonā, bet tagad bija pārcelts uz Briseli, kur darbojās kādā ES iestādē. Nebija viegli viņu pārliecināt, taču beigu beigās viņš bija piekritis Annai palīdzēt un bija iedevis viņai Donaldsa telefona numuru, pats neaizmirsdams žurnālistam aizbilst par savu draudzeni kādu labu vārdu. Džerijs Donaldss bija uzmanīgi uzklausījis Annas vajadzību un palūdzis, lai viņam dod pāris stundu laika. Divas stundas vēl nebija pagājušas, kad viņš jau zvanīja Annai uz Turīnu un paziņoja, ka godājamais profesors Entonijs Makdžils ir atvēlējis viņai tikšanos.
Profesors apsēdās mīkstā ādas krēslā un mudināja Annu iekārtoties uz dīvāna. Kabinetā ienāca arī sirmais majordoms, nesdams paplāti ar tējas piederumiem.
Dažas minūtes Anna atbildēja uz Makdžila jautājumiem par viņas darbošanos žurnālistikā un par politisko situāciju Spānijā. Beidzot profesors nolēma, ka pienācis laiks ķerties pie lietas.
— Tātad jūs interesējaties par templiešiem.
— Jā, es biju ļoti pārsteigta, uzzinot, ka tie joprojām pastāv un ka tiem ir pat sava mājaslapa internetā. Sekojot tās reģistrācijas adresei, es nokļuvu pie jums.
— Šis ir tikai zinātnisks pētniecības centrs, nekas vairāk. Bet sakiet, ko tieši jūs vēlaties uzzināt.
— Ja mūsdienās templieši joprojām pastāv, es gribētu zināt, ar ko viņi nodarbojas, kādi ir viņu mērķi… un, ja būtu iespējams, es vēlētos uzdot arī dažus jautājumus par vēstures notikumiem, kuros Tempļa ordeņa bruņinieki bija iesaistīti.
— Redziet, jaunkundz, templieši, kādus jūs viņus iztēlojaties, vairs neeksistē. Laiki ir mainījušies, un templieši līdz ar tiem.
— Vai tad informācija, ko atradu internetā, ir nepatiesa?
— Nē, un pierādījums ir tas, ka šobrīd jūs šeit sarunājaties ar mani. Es tikai gribētu jūs brīdināt, lai neļaujat pārlieku vaļu savai iztēlei. Bruņiniekus ar zobenu rokās jūs vairs nesastapsiet, mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā.
— To es saprotu.
— Mēs esam organizācija, kas nodarbojas ar vēsturiskiem pētījumiem. Mūsu darbošanās galvenokārt norit sociālajā un intelektuālajā jomā.
— Taču jūs esat patiesie Tempļa mantinieki?
— Kad pāvests Klements V likvidēja Tempļa ordeni, tā bruņinieki iekļāvās citos ordeņos. Aragonā tie kļuva par Montesas ordeņa brāļiem, Portugālē karalis Dinišs izveidoja jaunu ordeni — Orden Do Cristo, Vācijā templieši pārgāja Teitoņu ordeni, bet Skotijā Tempļa ordenis nekad nav ticis izklīdināts. Tikai Skotijas Tempļa ordeņa nepārtrauktā pastāvēšana izskaidro, kāpēc templiešu gars ir saglabājies līdz mūsdienām. Skotijas templieši kļuva par daļu no Francijas Garde Escossaise, kurai kopš XV gadsimta ir uzdevums sargāt karali. Skotijā viņi atbalstīja Stjuartu dinastiju. Kopš 1705. gada ordenis vairs neslēpjas. Tai gadā rika pieņemta jauna ordeņa regula un par mestru tika ievēlēts Luijs Filips d'Orleāns. Daļa templiešu piedalījās franču revolūcijā, daudzi aktīvi darbojās Napoleona valdīšanas laikos, tāpat templieši aktīvi cīnījās par Grieķijas neatkarību, Otrā pasaules kara laikā iesaistījās Francijas pretošanās kustībā…
— Kā? Ar kādas organizācijas starpniecību? Kā viņus sauca?
— Visu šo laiku templieši ir dzīvojuši klusi un neuzkrītoši, viņu dzīve galvenokārt bijusi veltīta pārdomām un pētījumiem, un minētajos notikumos viņi piedalījās individuāli, kaut arī allaž uzturot sakarus ar saviem brāļiem. Ir vairākas organizācijas, ko mēs varētu dēvēt ari par klubiem, kurās mēdz pulcēties bruņinieku grupas. Šie klubi ir pilnīgi legāli un pastāv vairākās valstīs. Es negribētu, lai jums par Tempļa ordeni ir nepareizs priekšstats, tāpēc uzsvēršu vēlreiz: mūsdienās jūs vairs neatradīsiet tādu organizāciju, kāda pastāvēja XII un XIII gadsimtā. Tie laiki ir pagājuši. Mūsu institūts nodarbojas ar vēstures pētniecību, mēs cenšamies izzināt notikumus, kuros bija iesaistīts gan ordenis kopumā, gan atsevišķi tā brāļi kopš ordeņa dibināšanas dienas līdz pat tagadnei. Mēs pārmeklējam arhīvus, mēģinām citādām acīm palūkoties uz neskaidriem faktiem un atgadījumiem, dzenam pēdas seniem dokumentiem. Redzu, ka jūsu sejā parādījusies vilšanās…