— Nē, es tikai…
— Jūs domājāt, ka uz šo tikšanos ieradīsies bruņinieks ar zobenu rokā? Man ļoti žēl, ka lieku jums vilties. Es esmu tikai pensionēts Kembridžas universitātes profesors, kurš ir ne tikai dziļi ticīgs, bet arī ir apvienojies ar līdzīgi domājošiem brāļiem, kuri augstāk par visu liek divus principus: patiesības mīlestību un taisnīgumu.
Anna nojauta, ka aiz Entonija Makdžila vārdiem slēpjas daudz atklāti nepateikta. Nebija šaubu, ka patiesība nevar būt tik nevainīga un vienkārša. Viņa nolēma turpināt sarunu un izmēģināt laimi, uzdodot konkrētākus jautājumus.
— Jūs esat tik laipns, ka cs uzdrošināšos pārbaudīt jūsu pacietību ar kādu lūgumu. Vai jūs varētu man palīdzēt izprast kādu pagātnes notikumu, kurā, manuprāt, ir iesaistīti templieši?
— Ar vislielāko prieku. Ja nemācēšu jums atbildēt, varēsim ielūkoties mūsu informātizētajā arhīvā. Sakiet, kāds vēstures notikums jūs interesē?
— Es gribētu zināt, vai Baldvina II valdīšanas laikā templieši aizveda svēto līķautu projām no Konstantinopoles. Tieši tobrīd līķauta pēdas pagaist, bet vēlāk tas atkal uzrodas Francijā.
— Ak, svētais līķauts! Cik daudz leģendu par to sacerēts un cik daudz strīdu noticis… Varu jums apliecināt, ka cs kā vēsturnieks uzskatu: Tempļa ordenis nekādi nav saistīts ar līķauta pazušanu.
— Vai par to var pārlieci nādes ari jūsu arhīvā?
— Protams. Profesors Makfeidens jums palīdzēs.
— Profesors Makfeidens?
— Jā, es jūs atstāšu drošās rokās. Man pašam diemžēl jādodas uz kādu sanāksmi. Profesors jums palīdzēs atrast visus jūs interesējošos materiālus. Kā lai nepalīdz cilvēkam, kuru šurp atsūtījis mūsu draugs Džerijs Donaldss!
Profesors Makdžils pašķindināja sīku sudraba zvaniņu. Durvis nekavējoties atvērās, un kabinetā ienāca majordoms.
— Ričard, pavadi Himcnesas kundzi uz bibliotēku. Tur viņu sagaidīs profesors Makfeidens.
— Paldies par palīdzību, profesor Makdžil.
— Ceru, ka tiešām varēsim būt jums noderīgi. Uz redzēšanos!
37
Gijoms de Božo, Tempļa lielmestrs, rūpīgi noglabāja dokumentu sava darba galda slepenajā atvilktnē. Viņa kalsnajā sejā atspoguļojās satraukums. Francijas brāļi vēstulē rakstīja, ka Filipa galmā ordenim vairs nav tik daudz draugu un labvēļu kā krietnā karaļa Luija laikos — lai Dievs mielo viņa dvēseli, jo visā kristīgajā pasaulē nav redzēts cits tik godīgs un drosmīgs valdnieks.
Filips IV ordenim bija parādā daudz zelta, ļoti daudz zelta, un, jo lielāki auga viņa parādi, jo spēkā pieņēmās arī viņa naids pret aizdevējiem. Arī Romā daži mūku ordeņi nemaz nedomāja slēpt, cik ļoti apskauž Tempļa varu un bagātību.
Taču šajā 1291. gada pavasari Gijomam de Božo bija arī cits iemesls satraukumam — daudz nopietnāks par intrigām Romā un Francijas galmā. Pavisam nesen ar sliktiem jaunumiem no mameluku nometnes bija atgriezušies Fransuā de Sarnē un Saids.
Veselu mēnesi viņi bija nodzīvojuši mameluku armijas nometnē, kur bija klausījušies kareivju sarunās, dalījuši ar tiem ūdeni un maizi un kopīgi lūguši žēlsirdīgo Allāhu. Dc Sarnē un Saids bija uzdevušies par tirgotājiem, kuri karaspēku grib apgādāt ar pārtiku.
Mameluki valdīja Ēģiptē un Sīrijā, viņi bija iekarojuši arī Nācareti, pilsētu, kurā bija uzaudzis Jēzus, Mūsu Pestītājs, un tagad viņu karogs plīvoja ari Jafas ostā tikai nedaudzas jūdzes no Akras cietokšņa.
Fransuā de Sarnē drīzāk izskatījās pēc musulmaņa, nevis pēc kristiešu bruņinieka. Viņš starp vietējiem ļaudīm prata iejukt tā, it kā pats būtu dzimis un audzis šeit, nevis tālajā Francijā. De Sarnē liclmcstram bija skaidri un gaiši pavēstījis: pavisam drīz, ne vēlāk kā pēc dienām piecpadsmit, sākies uzbrukums Akrai. To apspriežot kareivji un to apgalvojot arī virsnieki, ar kuriem viņi bija iedraudzējušies nometnē. Mameluki runājot, ka pēc neilga laiciņa būšot bagāti, jo sagrābšot visas bagātības, kas glabājas Akras cietoksnī. Akra kritīšot viņu rokās, tāpat kā bija noticis ar daudziem citiem kristiešu anklāviem.
Viegls marta vējiņš vēstīja, ka tuvojas karstie vasaras mēneši, kas atkal nežēlīgi kveldēs Svēto Zemi, kur lijis tik daudz kristiešu asiņu. Jau divas dienas pulks lielmestra izraudzītu bruņinieku pildīja lādes ar zeltu un citiem dārgumiem, ko ordenis uzglabāja šajā cietoksnī. Gijoms de Božo bija teicis, ka vistuvākajā laikā šiem brāļiem būs jākāpj kuģos un jādodas uz Kipru, bet no turienes tālāk uz Franciju. Neviens negribēja pamest Akru, visi kā viens lūdzās, lai lielmestrs atļauj palikt cietoksnī un cīnīties kopā ar pārējiem. Taču lielmestrs bija nelokāms: ordeņa izdzīvošana lielā mērā būs atkarīga no tiem vīriem, kuri dosies prom un centīsies izglābt ilgos gados iekrātās bagātības.
Nomākts vēl vairāk par citiem bija Fransuā dc Sarnē. Sis bruņinieks dkai ar pūlēm apspieda asaras, kad dc Božo pavēstīja, ka viņam tiks uzticēts svarīgs uzdevums tālu no Akras. Francūzis lūdzās, lai viņam ļauj cīnīties par Krustu tepat cietoksnī, bet lielmestrs jau bija pieņēmis lēmumu, un tas nebija grozāms.
Gijoms de Božo nokāpa vēsajos cietokšņa pagrabos, kur stingri apsargātā telpā glabājās uz Franciju vedamās dārgumu lādes. Te lielmestrs runāja ar tiem bruņiniekiem, kuriem bija uzticēts pienākums šos dārgumus pavadīt tālajā ceļā.
— Lādes vienlīdzīgi sadalīsim un iekrausim trijās galcrās. Tā mums ir lielākas cerības, ka vismaz daļa mūsu bagātību sasniegs mērķi. Jums jābūt gataviem kuru katru brīdi doties ceļā. Jūs jau zināt, kurš ar kuru kuģi brauks.
— Es gan to vēl nezinu, — ierunājās Fransuā de Sarnē.
— Jūs, brāli, tagad nāksiet man līdzi uz kapitula zāli. Tur aprunāsimies, un es pateikšu, kāds uzdevums ir ticis jums.
Gijoms dc Božo cieši un nopietni raudzījās Fransuā dc Sarnē acīs. Lielmestrs cienīja un apbrīnoja šo vairāk nekā sešdesmit gadu veco vīru ar saules nobrūnināto seju, kurš joprojām nebija zaudējis spēkus. De Sarnē bija viens no visvecākajiem templiešiem un bija pieredzējis visdažādākās briesmas. Ordenim nebija labāka un meistarīgāka spiega — vecajam dc Sarnē savulaik spēja līdzināties vienīgi nelaiķis Robērs de Senremī, kurš bija kritis, aizstāvot Tripoli, kad saracēņu bulta bija ietriekusies viņam sirdī.
Lielmestrs vecā bruņinieka acīs manīja nemieru un bažas — de Sarnē negribēja pamest zemi, kas bija kļuvusi par viņa otro dzimteni. Viņš negribēja šķirties no ierastā dzīvesveida: te viņš, meklējot vajadzīgās ziņas, klejoja kopā ar karavānām, nakšņoja tuksnesī, veroties zvaigznēs, un bieži apmetās saracēņu ciemos. Fransuā de Sarnē šķita, ka atgriešanās dzimtajā Francijā ir īsta traģēdija.
— Brāli Fransuā, jums jāzina, ka tikai un vienīgi jūs spēsiet paveikt šo uzdevumu, citam es to uzticēt nevaru. Pirms daudziem gadiem, kad vēl bijāt jauns puisis, kas tikko iestājies ordenī, jūs kopā ar bruņinieku Robēru de Senremī no Konstantinopoles atgādājāt šurp vienīgo īsteni drošo Jēzus relikviju — linaudekla gabalu, kas tam kalpojis par līķautu un kurā redzams tā sejas un auguma atveids. Tikai šis svētais līķauts mums ļāvis iepazīt Jēzus seju. Jūs jau esat vecs, taču spēks un drosme jūs nav pametuši. Tāpēc tieši jums es vēlos uzticēt pienākumu izglābt Mūsu Kunga līķautu. No visiem dārgumiem, kas pieder mūsu ordenim, tieši šis ir visvērtīgākais, jo tajā saglabājušās Pestītāja asinis un sejas vaibsti. Jūs to izglābsiet. Taču es vēlos, lai vispirms jūs vēlreiz atgriežaties mameluku nometnē. Mums jāzina, vai mūsu galeras nav apdraudētas, vai ienaidnieki var aizkavēt to ceļu uz mērķi, vai jūrā jau negaida saracēņu kuģi. Kad būsiet šo uzdevumu izpildījis, dodieties uz Kipru un tālāk uz Franciju. Ceļabiedros varat ņemt tik cilvēku, cik uzskatāt par nepieciešamu. Arī ceļu izvēlieties pats. Varat k'uģot pa jūru, varat jāt ar zirgu. Es paļaujos uz jums un zinu, ka tieši jūs spēsiet svēto līķautu aizgādāt līdz Francijai. Neviens nedrīkst zināt, ko jūs vedat. Tagad ejiet un sagatavojieties savam uzdevumam.