Bruņinieks de Sarnē, sava vecā ieročnesēja Saida pavadīts, atkal devās uz mameluku nometni. Kareivji bija satraukti, gaidot drīzo uzbrukumu. Sēdēdami ap ugunskuriem, tie domāja par sen neredzētajiem tuviniekiem, runāja par savām sen atstātajām ģimenēm, sprieda, ka dēli, kas palika mājās kā mazi zēni, tagad droši vien jau izauguši par vīriem.
Trīs dienas templietis uzklausīja, ko karaspēka nometnē pārspriež karavīri, virsnieki un to neskaitāmie kalpi. Beidzot Saids pavēstīja, ka no uzticama avota saņēmis drošas ziņas: uzbrukums Akrai sākšoties jau pēc divām dienām. Dc Sarnē nolēma steigšus atgriezties pie lielmestra.
Naktī viņi slepus pameta mameluku nometni un sasniedza cietoksni agri no rīta, kad pirmā rīta gaisma lika iespaidīgajām akmens sienām mirdzēt zeltā.
Gijoms de Božo pavēlēja saviem bruņiniekiem gatavoties cietokšņa aizstāvēšanai. Toties laicīgos cietokšņa iemītniekus, kristiešus, kas nebija piederīgi ordenim, pārņēma bailes un izmisums, jo vairs nebija iespējams droši pamest Akru, kuras liktenis šķita jau izlemts.
De Šarnē palīdzēja saviem biedriem gatavoties aizstāvībai un izšķīra ne vienu vien strīdu un kautiņu, kas ik pa brīdim uzliesmoja starp kristiešiem, kuri nu bija gatavi nogalināt savu tuvāko, lai tikai pamestu postam lemto cietoksni. Ostā vairs nebija atrodams neviens brīvs kuģis vai laiviņa, un neviens vairs nevarētu atrast pat visnožēlojamāko kleperi, kura mugurā glābties no drīzās sadursmes ar mamelukicm.
Jau bija satumsis vakars, kad lielmestrs aicināja viņu pie sevis.
— Brāli Fransuā, jums būs jādodas projām jāšus. Es pieļāvu lielu kļūdu, sūtīdams jūs uz saracēņu nometni. Tagad vairs nav neviena kuģa, kas varētu jūs uzņemt uz klāja un nogādāt drošībā.
Fransuā de Sarnē dziļi ieelpoja, nopūtās un teica:
— To es zinu, bet cs gribētu jums ko lūgt. Ļaujiet man doties ceļā vienam, tikai mana uzticamā Saida pavadībā.
— Tā būs vēl bīstamāk.
— Neviens nepievērsīs uzmanību mums — diviem paveciem saracēņiem.
— Dariet, kā uzskatāt par labāku.
Lielmestrs un vecais bruņinieks apskāvās. Abi apzinājās, ka šai pasaulē vairs nekad nesatiksies, abu liktenis jau bija izlemts. Un abi skaidrāk par skaidru zināja, ka pavisam drīz lielmestrs kritīs, aizstāvēdams savu cietoksni.
* * *
De Sarnē sameklēja jauna linaudekla gabalu, kas būtu tikpat liels kā svētais līķauts. Viņš gribēja svētumu pasargāt no ceļa grūtībām, — to nedrīkstēja sabojāt ne mitrums, ne putekļi. Turklāt šoreiz koka lāde nešķita piemērota relikvijas uzglabāšanai ceļojuma laikā. De Šarnē zināja, ka Konstantinopoli sasniegt nebūs viegli, un tikpat grūts būs tālākais ccļš līdz Francijai — visticamāk ar kādu kuģi. Tāpēc, jo mazāk saiņu viņam būs līdzi, jo lielākas iespējas, ka viņš savu ceļamērķi sasniegs.
Tāpat kā Saids, arī viņš bija pieradis nakšņot zem klajas debess, pārtikt no tā, ko izdodas nomedīt pa ceļam, kas ved cauri gan mežiem, gan tuksnešiem. Jā, pat vistālākajam ceļam viņiem vajadzēja vien izturīgus zirgus.
Sirdī iedzēla rūgta sāpe — kā lai pamet brāļus, zinot, ka tie visi drīz kritīs no mameluku bultām un zobeniem? Fransuā dc Šarnē zināja, ka pamet šo zemi uz visiem laikiem. Te viņš vairs nekad neatgriezīsies un, staigādams pa Francijas miglainajiem laukiem, ar skumjām atcerēsies tuksneša sauso gaisu un jautribu, kas valdīja saracēņu nometnēs, kur viņš bija ieguvis tik daudz draugu, jo galu galā cilvēki ir un paliek cilvēki un nav svarīgi, kādu Dievu katrs pielūdz. Starp ienaidniekiem Fransuā bija sastapies ar godu un taisnīgumu, sāpēm un prieku, gudrību un ļaunumu — būtībā saracēņi neatšķīrās no viņa kristīgajiem brāļiem. Nē, viņi nebija citādi, tikai cīnījās zem atšķirīgiem karogiem.
Fransuā lūgs, lai Saids viņu pavada tikai kādu gabalu, bet tālāko ceļu turpinās vienatnē. Viņš nevar prasīt, lai draugs pamet savu zemi, nē, Saids nemūžam nespētu iedzīvoties Francijā. Viņš nespētu iemīlēt dc Sarnē dzimtas mājvietu Lirī netālu no Truā, lai arī cik brīnišķīga tā būtu — vismaz Fransuā atmiņās tā bija saglabājusies tieši tāda. Tur pletās zaļas pļavas un plaši tīrumi, tur Fransuā bija mācījies jāt un rīkoties ar mazo zobenu, ko tēvs īpaši bija pasūtījis ciema kalējam, gribēdams, lai dēli izaug par veikliem un stipriem vīriem.
Saids bija novecojis līdzās Fransuā, un bija par vēlu sākt gluži citādu dzīvi.
Iegrimis šādās domās, de Sarnē ieritināja svēto līķautu tīrā, nesen austā linaudekla gabalā un noglabāja savā vecajā somā, no kuras nekad nešķīrās. Tad devās pie Saida un pastāstīja, ko pavēlējis lielmestrs. Viņš vaicāja, vai Saids būtu ar mieru pavadīt viņu kādu gabalu, lai pēc tam šķirtos uz visiem laikiem. Saids piekrītoši pamāja. Viņš zināja, ka tai dienā, kad viņš atgriezīsies Akrā, te vairs nebūs neviena kristieša. Vecumdienas viņš pavadīs kopā ar savas ticības ļaudīm.
* * *
Pār cietokšņa mūriem lija uguns lietus. Degošas bultas šāvās pāri nocietinājumiem, iznīcinot visu, ko sastapa savā ccļā. Mūsu Kunga 1291. gada 6. aprīlī mameluki bija uzsākuši Akras aplenkumu. Jau vairākas dienas tic uzbruka cietoksnim, kuru aizvien vēl drosmīgi aizstāvēja templiešu bruņinieki.
Dienā, kad sākās aplenkums, Gijoms de Božo bija licis visiem izsūdzēt grēkus un iet pie dievgalda. Lielmestrs zināja, ka retais no ordeņa brāļiem paliks dzīvs, kad cietoksnis būs kritis ienaidnieku rokās, tāpēc visiem vajadzēja sagatavoties, lai godam varētu doties nāvē.
Mierinošas bija domas par Fransuā de Šarnē, kurš steidzās projām no zemes, kas bija kļuvusi par viņa īstenajām mājām. Lielmestrs paļāvās, ka vecais bruņinieks spēs izglābt Kristus līķautu un nogādāt to Francijā. Sirdsbalss bija mudinājusi pieņemt tieši šādu lēmumu un ar vissvētāko audeklu ceļā sūtīt tieši de Šarnē. Relikviju uz Rietumiem aizvedīs tas pats cilvēks, kurš pirms četrdesmit gadiem to bija atvedis no Konstantinopoles. Insh'Allah!
Cik bruņinieku vēl bija atlicis cietoksnī? Ne vairāk par piecdesmit. Tie pēdējiem spēkiem sargāja cietokšņa sienas, bet daudzi no kristīgajiem ļaudīm, kas neprata rīkoties ar ieročiem, ļāva vaļu izmisumam un pat nedomāja palīdzēt cietokšņa aizstāvjiem. Brīžos, kad cilvēks tveras pie savas plikās dzīvības, cerēdams, ka izdosies izglābt vismaz to, atklājas mirstīgo iedabas tumšākās puses.
Visā pilsētā bija vērojamas biedējošas ainas. Kāds kuģis bija nogrimis pie paša krasta, nespēdams pamest ostu ar tik pārmērīgu kravai — ļaudīm, kas pūlējās izbēgt no drošas nāves.
Bet Akras cietoksnī turpinājās cīņas. Bruņinieki nedomāja piekāpties ne par sprīdi, tic aizstāvēja katru zemes pleķīti, netaupīdami dzīvību, un tikai tad, kad kārtējais cīnītājs saļima bez dzīvības, ienaidnieks varēja pavirzīties uz priekšu.
Gijoms dc Božo jau daudzas stundas kāvās, ncizlaizdams no rokām zobenu. Pārgurums bija nežēlīgs, un lielmestrs vairs nemācētu pateikt, cik vīru šai dienā nogalējis pats un cik daudzus redzējis krītam turpat līdzās. Viņš bija lūdzis, lai brāļi cietoksni pamet ienaidniekiem un steidzas prom, taču šie vārdi bija veltīgi. Visi cīnījās, apzinādamies, ka pavisam drīz stāsies Dieva priekšā.