Lielmestrs cirtās zobeniem ar diviem saracēņiem, viņa vairogs veikli atvairīja asinskāros asmeņus, bet… piepeši asas sāpes caururba krūtis, un acīs viss satumsa. Insh'Allah!
Zanam de Perigoram izdevās izvilkt lielmestra miesas no cīņas mutuļa un noguldīt pie cietokšņa sienas. Drīz vien izplatījās ziņa: lielmestrs ir miris. Un neviens vairs nešaubījās, ka Akra kritīs pavisam drīz. Tomēr Dievs bija lēmis, ka šai nakti tam vēl nebija jānotiek.
Mameluki atgriezās savā nometnē, no kuras cietoksni sasniedza ceptas, vircotas jērgaļas smarža un līksmas dziesmas, kas vēstīja par uzvaru. Bet pārgurušie templieši sapulcējās kapitula zālē. Nekavējoties vajadzēja izraudzīties jaunu lielmestru, ilgāk vilcināties nekādi nedrīkstēja. Nogurums un ievainojumu sāpes bija nežēlīgas, tomēr vīri iegrima lūgšanās, lūdzot, lai Dievs norāda, kuram jākļūst par jauno ordeņa vadītāju. Bet kāda gan tam nozīme, ja arī jaunais lielmestrs kritīs jau rit vai parīt kopā ar pārējiem brāļiem? Padzinuši šīs drūmās domas, bruņinieki par savu lielmestru un drosmīgā Gijoma de Božo sekotāju izraudzījās Tibo Godēnu.
1291. gada 28. maijā Akrā bija karsts un smirdēja pēc trūdošas miesas. Saule vēl nebija uzlēkusi, kad Tibo Godēns lika visiem noklausīties svēto misi. Drīz asās bultas atkal šāvās gaisā, meklējot savus upurus, un skani šķindēja zobeni. Bet jau pirms saulrieta virs Akras plīvoja ienaidnieku karogs. Insb'Allab! Cietoksnis šai stundā drīzāk līdzinājās kapsētai. Dzīvajos bija palikuši vien daži bruņinieki.
38
Viņa pamodās, skaļi kliegdama. Šķita, visapkārt plosās asiņaina kauja. Taču patiesībā viņa bija šeit, pašā Londonas sirdī, Dorchester Hotel istabā. Anna Himenesa, uzrāvusies sēdus, juta, kā pa muguru norit sviedru tērcīte. Deniņos sāpīgi pulsēja, sirds sitās strauji un neritmiski.
Neizskaidrojamu baiļu mākta, Anna piecēlās no gultas un gāja uz vannasistabu. Mati slapjās šķipsnās lipa pie sejas, naktskrekls bija caurcaurēm iz.mircis. Viņa novilka piesviedrēto apģērba gabalu un iegāja dušā. Jau otro reizi viņai bija rādījušies murgi ar kaujas skatiem. Ja Anna ticētu dvēseļu pārceļošanai, viņa būtu gatava apzvērēt, ka pati ir bijusi tur — Akras cietoksnī un redzējusi, kā mirst pēdējie tā aizstāvji templieši. Viņa varētu precīzi aprakstīt, kā izskatījies Gijoms de Božo, varētu pateikt, kādā krāsā bijušas acis Tibo Godēnam. Akras cietoksnis viņai nebija svešs, viņa tur pabijusi jau agrāk — šī mulsinošā sajūta bija spēcīga. Un savā sapnī viņa bija pazinusi ikkatru bruņinieku un bija gatava to apzvērēt.
No dušas Anna iznāca moža un puslīdz atguvusies no murgos redzētā. Cita naktskrekla līdzi nebija, tāpēc viņa apvilka t-kreklu. Taču arī gulta bija izmirkuši sviedros, un tādā gulties nebija nekādas patikas, tāpēc Anna ieslēdza datoru un nolēma nedaudz paklejot internetā plašumos.
Profesors Makfeidens viņu bija satriecis ar informācijas pārbagātību. Viņš Annu burtiski bija apbēris ar Tempļa vēstures faktiem un apbrīnojami sīki bija stāstījis par Akras cietokšņa krišanu — viņaprāt, vienu no visskumjākajām dienām ordeņa vēsturē.
Varbūt tāpēc Anna sapni bija redzējusi tieši Akras ieņemšanu, tāpat kā pēc Sofijas Galloni izteiksmīgā stāsta murgos bija redzējusi, kā bizantieši iekaro Edesu.
Nākamajā dienā Anna bija iecerējusi vēlreiz tikties ar profesoru Mak feidenu un izdibināt vēl vairāk par pārsteidzošo ordeņa vēsturi, kas viņu bija aizrāvusi tik ļoti, ka senie notikumi rādījās spilgtos murgos.
39
Jūras smarža ki.iedēja drūmās domas un mudināt mudināja uz visu paraudzīties ar gaišāku skatu. Tikai neatskatīties, tikai neskatīties atpakaļ un neredzēt, kā attālinās krasts. Viņš nebija spējis savaldīt asaras, kāpdams uz kuģa šai Kipras ostā. Viņš apzinājās, ka, pamezdams Kipru, uz visiem laikiem pamet Austrumus. Ordeņa brāļi steigšus bija atgriezušies pie saviem darbiem, lai nevajadzētu noskatīties viņa asarās. Droši vien viņš patiešām bija novecojis, ja jau raudāja, nekaunēdamies no citu acīm. Viņš bija raudājis arī, atvadīdamies no Saida. Tik daudzus gadus nodzīvojuši līdzās, abi vīrieši pirmoreiz cieši apskāva viens otru. Raudāja abi, jo šī šķiršanās bija pārlieku sāpīga, — likās, uz pusēm tiek pāršķelts viens veselums.
Saidam bija laiks atgriezties pie savas tautas, bet viņš, Fransuā dc Sarnē, devās atpakaļ uz dzimteni, kura ilgajos gados bija kļuvusi gluži sveša. Viņa īstenā dzimtene bija Tempļa ordenis, viņa mājas — Austrumi. Francijā atgriezās vien nogurušais un novecojušais ķermenis, bet savu dvēseli Fransuā dc Šarnē bija atstājis pie Akras cietokšņa mūriem.
Ceļojums pāri jūrai bija mierīgs, lai gan visiem jau kopš Odiseja laikiem ir zināms, cik mānīga un nodevīga spēj būt Vidusjūra. Lai vai kā — ne vētras, ne ienaidnieki ne reizi neapdraudēja viņu kuģi.
Gijoms de Božo bija devis skaidru pavēli: svētais līķauts jānogādā Tempļa cietoksnī Marseļā, un tur Fransuā de Šarnē jāgaida tālāki norādījumi. Tāpat vecais bruņinieks lielmestram bija devis zvērestu, ka nekad no relikvijas nešķirsies un aizstāvēs to, netaupīdams dzīvību.
Fransuā de Šarnē māca skumjas, par laimi, ceļojumu kaut nedaudz vieglāk paciešamu vērsa pāris ordeņa brāļi, kas arī atgriezās Francijā.
Marseļas osta apdullināja atbraucējus: neskaitāmi kuģi un laivas, drūzma un kņada, sasaukšanās un nebeidzama tērgāšana.
Krastā viņus sagaidīja daži bruņinieki un pavadīja uz Tempļa namu. Neviens pat nenojauta, kādu dārgumu atvedis de Sarnē. Lielmestrs viņam bija iedevis līdzi vēstuli, kas bija adresēta Marseļas komendas komturam. Tieši viņš izlemšot, kā rīkoties tālāk, bija teicis de Božo.
Komendas vadītājs, straujas un skarbas dabas vīrs, kuram, kā vēlāk -uzzināja dc Sarnē, netrūka arī sirsnības, uzklausīja tālo ceļo mērojušā bruņinieka stāstu pilnīgā klusumā. Tad lūdza, lai tas pasniedz viņam relikviju.
Templiešiem jau ilgu laiku bija zināmi Kristus patiesie vaibsti, jo kādreizējais lielmestrs Reno dc Višjērs bija pavēlējis svētā līķauta attēlu nokopēt. Tāpēc nebija neviena Tempļa nama, neviena cietokšņa, kur neglabātos svētbilde ar Pestītāja atveidu. Lielmestrs bija piekodinājis ievērot vislielāko slepenību, tāpēc šīs svētbildes un gleznojumi tika modri sargāti no svešiem skatieniem un glabājās vienīgi slepenās kapelās, kur brāļi pulcējās uz lūgšanām.
Visu šo laiku Templim bija izdevies nosargāt noslēpumu, ka tam pieder vienīgā neapšaubāmi īstā Jēzus relikvija.
Fransuā de Sarnē atvēra somu un izņēma no tās audekla vīstokli. Viņš atritināja linaudeklu, kurā bija ietinis svēto līķautu, un…
Abi vīrieši nometās ccļos un sāka skandēt lūgšanas, pateikdamies Dievam par neiedomājamo brīnumu, kas bija atklājies viņu acīm.
40
Sargs iegāja kamerā un sāka pārcilāt skapīša saturu, savākdams nedaudzos apģērba gabalus, kas tur glabājās. Mendibs, kluss un vienaldzīgs, vēroja viņa darbošanos.
— Laikam jau tevi laidīs laukā no šejienes, — sargs teica. — Un priekšniecība grib, lai visi, kas šīs viesmīlīgās telpas pamet, izskatītos puslīdz pieklājīgi. Tā teikt, īpašie veļas mazgātavas pakalpojumi. Es nezinu, vai tu saproti, ko es saku, bet man vienalga. Tavas drēbes es tik un tā savākšu. Ak jā! Atdod man arī savas krosenes. Tās droši vien drausmīgi smird. Divus gadus neesi valkājis neko citu.