Sargs piegāja pie Mendiba gultas un paņēma apavu pāri. Ieslodzītais grasījās piecelties, itin kā gribēdams savu īpašumu atgūt, taču sargs brīdinoši pielika pirkstu viņam pie krūtīm.
— Rāmāk! Es tikai pildu priekšniecības pavēli. Jau rīt, kad viss būs izmazgāts, dabūsi savas lupatas atpakaļ.
Palicis vienatnē, Mendibs aizvēra acis. Viņš negribēja, ka novērošanas kameras viņa skatienā samana nemieru. Šķita pārlieku dīvaini, ka tieši pirms atbrīvošanas viņa drēbes nodod mazgāšanā. Vēl jo aizdomīgāk, ka sargs aiznesa projām arī kurpes. Diez ko viņi iecerējuši?
* * *
Marko atvadījās no cietuma direktora. Cietumā viņš bija pavadījis gandrīz visu dienu un par spīti ārsta iebildumiem bija pratinājis brāļus Badžerajus. Taču šī saruna izrādījās veltīga. Brāļi atteicās atzīties, kuiļi bija devušies, kad tiem gaitenī uzbruka. Viņi neatklāja ari savas aizdomas par to, kurš varētu būt vainojams uzbrukumā. Marko, protams, zināja, kurš iekaustījis Badžerajus, tomēr vajadzēja noskaidrot, vai ari viņi paši zina, kuram var pateikties par aiztūkušajām acīm.
Taču brāļi klusēja kā ūdeni mutē ieņēmuši, kad bija jāatbild uz noteiktiem jautājumiem, un tikai žēlojās par briesmīgajām galvassāpēm un karabiniera necilvēcīgo izturēšanos, ko drīzāk varētu saukt par slimu cilvēku spīdzināšanu. Nē, naktī viņiem neesot bijis nekāda konkrēta mērķa. Viņi vienkārši pamanījuši, ka durvis nav aizslēgtas, un izgājuši gaitenī, bet tur viņiem kāds uzbrucis. Tas ari viss. Ne vārda vairāk. Marko pārliecinājās, ka šādās sarunās neko jaunu neizdibinās.
Direktors ierosināja, lai Marko pratināšanas laikā ieminas, ka zina par brāļu plāniem. Lai atklāj, ka viņam nav noslēpums, ka tie gribējuši nogalināt mēmo. Tomēr Marko šo priekšlikumu noraidīja. Šādi neviļus varētu brīdināt to, kurš Badžerajus bija noalgojis. Katrā cietumā ir simtiem modru acu un ausu. Kā lai zina, kur meklējams tas ķēdes posmiņš, kurš Badžerajus saista ar ārpasauli?
— Arlabunakti, direktora kungs.
— Arlabunakti un līdz ritam.
Sieviete neatskatīdamās izgāja no kabineta. Viņa tikko bija iegriezusies direktora atsevišķajā tualetē, lai apmainītu dvieļus. Šī apkopēja jau sen bija kļuvusi par cietuma daļu, un viņas klātbūtnei neviens īpašu uzmanību nepievērsa.
Kad Marko atgriezās viesnīcā, Antonīno, Pjetro un Džuzepe viņu gaidīja bārā. Sofija bija aizgājusi gulēt, bet Minerva savā numuriņā pa telefonu runājās ar ģimeni, taču bija apsolījusi vēlāk pievienoties pārējiem pie kādas glāzītes.
— Tātad pēc trim dienām mēmais iznāks pa cietuma vārtiem. Kādi mums ir jaunumi?
— Nekā īpaša, — atbildēja Antonīno. — Vienīgais interesantais fakts ir tas, ka Turīnā, kā izrādās, ir ļoti daudz imigrantu no Urfas.
Marko sarauca uzacis.
— Paskaidro sīkāk.
— Mēs ar Minervu rāvāmies melnās miesās, dzenājot kopā visda žādāko informāciju. Tu gribēji uzzināt visu iespējamo par Badžeraju ģimeni, tā nu mēs pārsijājām visdažādākās datu bāzes, likām kopā un analizējām visu, ko bijām atraduši, un, piemēram, noskaidrojām, ka no Urfas nāk ari vecais Turguts, katedrāles sargs. Pareizāk, nevis viņš pats, bet viņa tēvs. Stāsts ir ļoti līdzīgs Badžeraju ģimenes gaitām. Turguta tēvs ieradās te, lai sameklētu darbu, sāka strādāt Fiat rūpnīcā, apprecējās ar itālieti, un viņiem piedzima puika. Ar Badžerajiem Turguta ģimene nekādi nav saistīta, viņus vieno tikai kopīga izcelsme. Un vai atceraties Tariku?
— Kādu Tariku? — jautāja Marko.
— Vienu no strādniekiem, kas strādāja katedrālē todien, kad izcēlās ugunsgrēks. Arī viņš ir no Urfas, — atbildēja Džuzepe.
— Tā vien izskatās, ka tās pilsētas ļaudīm Turīna šķiet īpaši pievilcīga, — noteica Marko.
Bārā ienāca Minerva. Viņa bija nogurusi, un tas bija redzams. Marko sajuta vieglus sirdsapziņas dūrienus: pēdējās dienās viņš Minervu patiešām bija pārlieku apkrāvis ar visdažādākajiem uzdevumiem. Taču neviens cits tik labi neprata rīkoties ar elektroniskajām datu bāzēm un internetu. Savukārt Antonīno vēsais un analītiskais prāts lieliski apstrādāja Minervas atrasto informāciju. Kopā viņi bija laba komanda.
— Nu, Marko? — ierunājās Minerva. — Vai tu arī turpmāk teiksi, ka mēs neesam pelnījuši saņemt algu?
— Laikam jau vairs nevarēšu tā teikt. Antonīno man te stāstīja par ļaužu bariem, kas no Urfas pārcēlušies uz dzīvi Turīnā. Ko vēl jūs šai sakarā esat izdibinājuši?
— To, ka šie cilvēki nav praktizējoši musulmaņi. Varētu pat pieņemt, ka viņi vispār nav musulmaņi. Viņi visi iet uz baznīcu, — teica Minerva.
— Nevajadzētu aizmirst, ka Kemals Ataturks padarīja Turciju par laicīgu valsti, tāpēc nevajadzētu brīnīties par tiem turkiem, kuri nav praktizējoši musulmaņi. Tomēr dīvaini ir tas, ka viņi regulāri iet uz misi baznīcā. Izskatās pat, ka viņi ir ticīgie, es gribēju teikt, kristieši, — teica Antonīno.
— Vai tad Urfa ir kristieši? — jautāja Marko.
— Cik mums zināms, nav. Un šādu ziņu nav arī Turcijas varas iestādēm, — atbildēja Minerva.
Antonīno nokrekšķinājās, kā bija paradis darīt vienmēr, pirms uzsāka garāku sakāmo par kādu vēsturisku jautājumu.
— Taču tālā pagātnē tā bija kristīga pilsēta, kas pazīstama kā Edesa. Bizantijas karaspēks to 944. gadā aplenca, lai atņemtu edesiešiem svēto līķautu, kas arī tolaik piederēja nelielai kristiešu kopienai. Proti, kristīgā kopiena vēl tolaik Edesā pastāvēja, kaut ari pilsētā valdīja musulmaņi.
— Pamodiniet Sofiju, — teica Marko.
— Kāpēc? — noprasīja Pjetro.
— Tāpēc, ka mums steidzami jāapspriežas visiem kopā. Nesen Sofija man ieminējās, ka, viņasprāt, atrisinājums varētu būt meklējams pagātnē. Un tieši tāpat uzskata Anna Himenesa.
— Marko, tu taču nedomā uztvert nopietni tādas iedomas.
— Kāpēc lai es tās neuztvertu nopietni? — aizkaitināti noprasīja Marko.
— Mūsu Sofija un tā spāņu meiča ir ļāvušas vaļu iztēlei un izfantazējušas, ka ugunsgrēku cēlonis ir saistīts ar tāliem pagātnes notikumiem. Sievietes vienkārši pēc dabas ir noskaņotas visur saskatīt kaut ko noslēpumainu, iracionālu, ezotērisku un…
— Ko tu runā! — pārskaitusies iesaucās Minerva. — Pa kuru laiku tu esi pārvērties par stulbu mačo?
— Nomierinieties abi! — iejaucās Marko. — Vai tiešām tagad mēs sāksim plēsties savā starpā? Saki visu, ko tu gribēji teikt, Pjetro.
— Antonīno atgādināja, ka Urfa ir tā pati senatnes Edesa. Nu un tad? Vai mazums pilsētu ir uzcelts uz citu, senāku drupām? Te, Itālijā, zem katra akmens ir bieza vēstures kārta, bet tāpēc jau mēs nenojūdzamies uz vēsturiskajiem cēloņiem katru reizi, kad noticis kāds ugunsgrēks vai slepkavība. Es zinu, ka tev, Marko, ar šo lietu ir īpašas attiecības. Es pat uzdrošinos apgalvot, ka tā kļuvusi par tavu apmātību un tu stipri pārspīlē, piešķirot tai tik lielu nozīmi. Labi, esat noskaidrojuši, ka Turīnā ir vairāki turku tautības iedzīvotāji, kas nākuši no Urfas. Nu un tad? Vai tad krīzes gados katrā Frankfurtes fabrikā nestrādāja pa bariņam itāļu, kas tāpat visi nākuši no viena ciema un palīdzējuši cits citam pārcelties un atrast darbu? Bet es nedomāju, ka tais reizēs, kad noziegumu pastrādāja kāds itālis, vācu policija tāpēc vien būtu pastiprināti interesējusies par Jūliju Cēzaru un viņa leģioniem. Es vienkārši gribu teikt, ka šai lietā nedrīkst pazaudēt racionālo pamatu. Ezotēriķu grāmatbodītes ir pilnas ar visādu pscidozinātnieku murgojumiem par svēto līķautu, bet mums tomēr nevajadzētu no viņiem ietekmēties.